Šo mēnesi būšu aizvadījis, ievērtējot vietējās dabas takas – salīdzinot piedāvājumu pirms 12 gadiem un šobrīd. Ar tādu neknapo uzstādījumu, ka esmu gana antisociāls ļautiņš, kam koki netraucē, bet līdzcilvēku ambīcijas gan, iepriecināts atklāju, ka dabas taku piedāvājums ir gājis plašumā.

Lauki tukšojas un lielākoties sievas, kuru vīri aizņemti darbos (vismaz tā stāsta), dibina biedrības, raksta projektus un – top jaunas takas Pūrē, Sēmē, Viesatās, Kandavā un tā uz priekšu.

Dabas parkos jau cits atvēziens – top jaunas laipas, ceļi, torņi, maršruti, interaktīvie stendi, lejupielādējamās kartes un tā joprojām. Vai šādi izmantotajiem Eiropas miljoniem ir atdeve? Spriežot pēc augošā apmeklētāju daudzuma, jā – ir! Ķemeru Lielā tīreļa laipa grabot tik intensīvi, ka vietējā sīkā radība sen no tās pamukusi drošā attālumā. Parka administrācija iegādājusi apmeklētāju skaitītājus un stāvlaukums pie laipas nodots privāta uzņēmēja rokās; transporta novietošana nu par maksu…

Engures ezera dabas parkā šovasar rekordliels apmeklētāju skaits – jau virs 20 000. Teju katrs par savu pienākumu uzskata pussavaļas zirgu pacienāšanu un – tāpēc ik gadu kāds pārlieku uzpūties lopiņš jālikvidē… Abavas ielejas takas vēl tikai tiek apgūtas un par pļaušanu kādu laiku var nesatraukties, ja takās palaiž «Stirnu buka» skrējēju tūkstošus. Taču, kā stāsta, tuvā nākotnē Abavas ielejai līdz pat Ventai var tikt piemērots nacionālā parka statuss ar visām izrietošām sekām – administrāciju un jauniem plāniem, kā sargāt un popularizēt/pārdot dabu…

Viss ir labi, kamēr atrodas pārskatāmā līdzsvarā – lai mēs tuvinātos dabai saudzīgi, ar Eiropas atbalstu ir darīts daudz, taču… Vai izprotam kam tas vajadzīgs?

Takās atstātie atkritumi, protesti pret mitrāju atjaunošanu, dažu pašvaldības deputātu nesakarīgos tekstos izteiktās pretenzijas un citas patērētāju izpausmes liecina, ka līdz izpratnei – ka esam no dabas (lasi – veselīgas vides) atkarīgi, nevis otrādi, vēl izauguši neesam…