Ja nav palaimējies piedzimt kādā no ārpasaules izolētā Brazīlijas džungļu ciltī vai jādzīvo tādā īpatnējā iekārtā, kāda, piemēram, uzspiesta ziemeļkorejiešiem, vienam brīvam un daudzmaz ieinteresētam Eiropas pilsonim tā kā nebūtu jāuztraucas, ka viņu pēkšņi piemeklēs informācijas bads. Interneta laikmetā viena laiska pieskāriena un klikšķa attālumā ir ne tikai izglītojoša informācija par to, kā visums radies, bet arī tas, kā savam sunim džemperīti uztapināt. Īsāk sakot, ja mazliet piever acis uz faktu, ka ne visa šī kaut kur tīmeklī šļūkājošā informācija ir tiešām vajadzīga un ticama, par tās pieejamību sūdzēties būtu grēks.

Tieši tādēļ mazliet naivas šķiet nule kā uzvirmojušās diskusijas par to, ka varbūt vajadzētu Latvijas iedzīvotājiem piegriezt pieeju atsevišķiem informācijas kanāliem. Tā teikt, nebūs tev Krievijas propagandā klausīties un informācijas karos piedalīties! Kā to izdarīt – aizliegt satelīta šķīvjus vai interneta pieslēgumu? Un – vai tam maz ir kāda jēga? Vai tie, kas līdz pēdējam elpas vilcienam tāpat būs uzticīgi gaišajām atmiņām par reiz padomijā valdījušo kārtību, ar viena vada pārgriešanu pēkšņi kļūs šī brīža valsts iekārtai lojālāki? Diezin vai… Tad jau jēgpilnāk būtu ieguldīt izglītības sistēmā un domāt par to, kā uzlabot kritiskās domāšanas īpatsvaru sabiedrībā kopumā, jo kā gan savādāk, ja ne ar nespēju saskatīt ”aiz kokiem mežu”, lai skaidro reizēm un vietām valdošo sajūsmināšanos par Ventspils mēra ”saimnieciskumu”, Rīgas domes priekšsēdētāja ”sociāli atbildīgo politiku” u.tml. Tāpat, iespējams, būtu daudz labāk, ja mazāk diskutētu par to, kā politiski pareizi pasniegt Latvijas vēsturi, bet vairāk – kā bērnus ieinteresēt vēsturi apgūt, kā iegūto informāciju analizēt, kādus secinājumus gūt. Tad, visticamāk, nebūtu jāsacer visādas preambulas, jāizdomā lielāki un mazāki aizliegumi, jo jauniešu paši būtu spējīgi saprast, cik nozīmīga, ne ar ko neaizstājama, īpaša vērtība ir iespēja dzīvot savā un neatkarīgā valstī. Metožu un paņēmienu, kā visiem kopā veidot demokrātisku un mērķu ziņā saliedētāku sabiedrību, ir gana daudz. Un – vai tiešām informācijas ierobežošana nu būtu tas stratēģiski saprātīgākais? Neesam taču ne džungļos, ne Ziemeļkorejā…