Jaunais gads Latvijā daudziem sācies kā vēl nekad – ar brīvdienām teju divu nedēļu garumā. Dažs teiks, nu gluži kā vecajā Eiropā, kur jūlijs un arī divu nedēļu ziemas brīvdienu laiks ir gatavs parādīt lielu pigu mūžīgajam strādāšanas un naudas pelnīšanas trakumam (par katru cenu un reizēm pat ar pēdējiem spēkiem)… Brīvdienas gan te, gan tur pienāk ar vēlmi atcerēties un varbūt arī atkal atgriezties mazliet tā kā pazaudētajā ģimeniskumā…

Nezinām, vai tas izdodas vecajā Eiropā, bet, vērojot savu un bērnu, draugu un paziņu ģimenes, šķiet, tajās ienākušas (vai varbūt tomēr arī atgriezušās) kādas jaunas vēsmas. Daudzi, mazliet gan apmulsuši no pārāk ilgā un visiem kopā pavadāmā laika, tomēr nolēmuši, ka arī ikdienā visiem kopā gatavot un pēc tam sēdēt pie kopīga ģimenes brokastu vai vismaz pusdienu galda ir daudz svarīgāk nekā kāds garām palaists kārtējais tusiņš vai nenoskatīta grāvējfilma. Skatoties dažādos interneta resursos ievietotajās fotogrāfijās, redzams, ka šogad jauni un veci atcerējušies, cik ļoti kārojas sagaidīt rūķus un Ziemassvētku vecīti, cik svarīgi visiem kopā – tētim, mammai, onkuļiem un tantēm piepalīdzot – pagūt (kamēr vēl sniegs) uzcelt sniegavīru vai pat uzbūvēt cietoksni; kaut ar plēvi, bet nošļūkt no vietējā knapi ar sniegu piesegtā paugura; ka ir svarīgi visiem kopā paciemoties pie dienu steigā pavirši apzvanītiem radiniekiem un tiešām no sirds parunāties ar sētā sastaptu kaimiņtanti… Izrādās, arī šodien ”riču-račs un ”muciņas” var būt tikpat aizraujoša ģimenes vakara nodarbošanās kā jaunāko laiku «Aliass», «Katana» vai «Sabotieri»…

Teiksiet, kā tad ar tiem, kam ģimenes svešumā, kas vieni un vientuļi? Ko darīt tiem, ko nogurums, nīgrums un arī garlaicība moka?…

Ziniet, kā teica reiz redakcijas rūķu sveikta simtgadniece – ir jākustas un cilvēkos jāiet; ja ne citādi, tad grāmatās, žurnālos un arī avīzēs ar domu un sarunu biedriem jāsatiekas!