Varētu teikt, ka pēcvēlēšanu pirmā nedēļa iesākusies ar labām ziņām. Pati galvenā – vēlēšanu rezultāti nudien iepriecina un liecina par mūsu sabiedrības briedumu. Pirmsvēlēšanu periods radīja bažas, jo varēja vērot, ka gatavošanās šīm vēlēšanām mērķtiecīgi sākās jau tūlīt pēc Saeimas ievēlēšanas. Un aģitācijas metodes bija visai atšķirīgas: netika reklamēti attiecīgo partiju un politiķu labie darbi un veiksmes viņu darbības laukā, bet gan meklēti un savlaicīgi organizēti skandāli konkurējošo partiju darbībā. Ja par pirmajām iespējams noskaidrot, cik šīs reklāmas maksā, tad par otro izmaksām vismaz pagaidām nekas nav zināms jeb zināms vien tas, ka par velti peļu slazdā sieru neliek. Sabiedrība ar nepacietību gaida, kā beigsies Kariņa ”dārgo” lidojumu  izmeklēšana, kādi būs rezultāti un kurš par ko atbildēs. Šķiet, ka liela daļa to ir attiecīgi arī izvērtējusi, jo kā gan citādi būtu veidojusies situācija, ka 33 907 vēlētāji viņu svītroja, bet apmēram tikpat arī pie viņa uzvārda ievilka plusiņus? Izskatās, ka iespējamās aplokšņu algas, iepriekšējo vēlēšanu rezultātu ietekmēšanas mēģinājumu skandāli jau vairs nav aktuāli…  Tāpēc prieks, ka vēlētāji bijuši pietiekami gudri, paši domājuši, sprieduši, analizējuši un izdarījuši gudru izvēli.

Beidzot arī pazudis Latvijas kauna traips eiroparlamentāriešu vidū – Tatjana Ždanoka. Un ne tikai kauna traips, bez zināmā mērā arī drauds valsts neatkarībai.

Bet, atgriežoties pie vēlētājiem, varētu teikt, ka Latvijas visgaišākais novads ir Vidzeme, kur vēlētāju aktivitāte aizsniegusi 44,44%, kamēr Latvijā vidēji – 33,83%. Vēl varētu saprast iedzīvotāju attieksmi Latgalē, kur balsojuši tikai 24,90 % no visiem balstiesīgajiem. Domāju, ka politiķi visā mūsu valsts pastāvēšanas laikā nav uzturējuši pienācīgu rūpi par šī novada iedzīvotājiem, kam viss – skolas, medicīnas pakalpojumi, veikali, darba vietas – ir no mājām tālu; ceļi un satiksme arī nereti slikta. Diemžēl arī teritoriālas reformas šo situāciju nav uzlabojušas un pamesto, tukšo ciemu mazāk nekļūst. Ne tikai iedzīvotāju labad, bet, arī ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, nepieciešamību stiprināt valsts un arī ES robežu, tāpēc šiem vajadzētu būt valsts prioritāriem jautājumiem. Savukārt neizprotama ir Daugavpils (20,76 %nobalsojuši) un Pierīgas (attiecīgi 26,7%) balsstiesīgo vēlētāju attieksme pret pienākumu – vēlēt Eiroparlamenta deputātus. Vai šiem vēlētājiem turpmāk  ir tiesības kritizēt eiroparlamentāriešu darbu, prasīt vienādus nosacījumus, gausties, ka pie mums algas mazākas, ka Eiropa mums par maz palīdz, ka zaļais kurss ir pilnīgas muļķības, vai tiesības kritizēt paveikto, ja paši nav uzskatījuši par vajadzīgu tik vien kā aiziet uz vēlēšanu iecirkni un nobalsot?!

Atšķirībā no iepriekšminētajiem Latvijas rādītājiem, Eiropas Savienībā vidējā vēlētāju aktivitāte šajās vēlēšanās  aizsniedza 51%. Bet uz jaunievēlētajiem Eiropas parlamenta deputātiem raugāmies cerīgi, jo vismaz lielākā daļa no viņiem sevi ir pierādījuši darbos. Ceram, ka arī Reinim Pozņakam izdosies pārliecināt arī citus eiroparlamentāriešus par nepieciešamību palīdzēt Ukrainai, ne tikai lai pārtrauktu karu un asinsizliešanu Ukrainā, bet arī nostiprinātu mieru Eiropā, kas ir pamats katras valsts attīstībai un mūsu katra dzīvei šajā pasaulē.