Jau tā pasenāk bieži nācās dzirdēt vēlējumu vai arī tādu kā pareģojumu:

– Kad tev būs tik un tik gadi, tad tu redzēsi – atvērsies un gribēsies zemē ierakties! Man kā rūdītai dzīvokļu iemītniecei, kas arī telpaugus reizēm mēdza pārbaudīt uz izturību, par to visu, protams, gribējās mazliet tā kā pasmaidīt. Un šobrīd, kad tā aprūpējamā zaļā teritorija ir daudz lielāka par tām dažām palodzēm dzīvoklī, ja godīgi, arī pavisam droši nevaru apgalvot, ka, nu, jā – tagad gan – tiešām ir atvēries….

Nepārprast! Puķes, koki, krūmi, viss, kas zied un zaļo man, protams, patīk.  Savā iedomu pasaulē gara acīm pat redzu ko līdzīgu angļu stila vai varbūt šobrīd tik modernajam eko dārzam, kur viss zied tādā kā mākslinieciskā nekārtībā, kaut patiesībā – rūpīgi pārdomāts un saplānots. Taču iedomām  pārvērsties realitātē nedaudz traucē tas, ka konkrētais dārzs vēl bijis pirms manis. Ko un kur varētu pārnest, no jauna izveidot vai varbūt pavisam rakt laukā – tam pietrūkst zināšanu, brīva laika un, ko tur liegties, reizēm arī pacietības.

Visbiežāk nepacietīgu gan mani mēdz darīt attiecības ar nezālēm. Tas nevis relaksē un ļauj atslēgties no ikdienas domu skrējiena, kā tas tiek reklamēts, bet gan kārtīgi kaitina, īpaši tad, ja pamani, ka atsevišķas nevēlamās dobē tapušas teju vai mūžzaļas, ja ziema pagadījusies tāda mērenāka… Vēl jau ir dažāda izmēra un sugu mošķi, kas to, ko tu esi rūpīgi sastādījis, tikpat rūpīgi mēģina arī iznīcināt. Un tad tu stāvi kā tādās krustcelēs, uzdodot vitāli svarīgo (galvenokārt – citām sugām svarīgo) jautājumu…nobeigt vai nenobeigt. Kādas tik mūsdienās nav iespējas! Lamatas, indes un pat elektroniskas ierīces lielāku dārza postītāju atbaidīšanai. Parokoties interneta plašumos, var pat atrast ieteikumus, kā spridzināt kurmjus un ar speciālām līmlapiņām saķert skudras, kuras pēc tam sadedzina. Par gliemežiem tie ieteikumi vispār tādi kā treniņvingrojumi sadistam – tos kapā, sāla, slīcina un ko tik vēl ar tiem interesantu nedara.

Ja par gliemežiem un, īpaši ienācējiem – Spānijas kailgliemežiem – asinskārība, protams, ir pat ļoti saprotama. Galu galā arī eksperti to atzinuši par invazīvu un vietējai florai, faunai kaitīgu, tādēļ nīcināmu sugu. Bet, vai par visu citu dzīvo radību, kas, ja tai ļauj, labprāt apmetas cilvēku veidotos dārzos, var droši teikt tieši to pašu? Tāpat – vai visas metodes, ko reizēm īpaši aizrautīgi un centīgi dārznieki mēdz izmanot, ir vienlīdz labas un vēlamas? Vai nevar pienākt tāds brīdis jeb situācija, kad apindējamies paši un pārcentībā nobeidzam kādu svarīgu barības ķēdes posmu? Lūk, tie arvien ir jautājumi, kas manu jaunizceptā, vēl līdz galam neatvērtā dārza īpašnieka prātu nodarbina arvien biežāk…