Vienu svētdienu aizbraucu uz «Spici» iepirkties. Apžēliņ, cik tur bija mašīnu! Auto novietošana notika ar vietu ierādītāju palīdzību. Tirdzniecības centrā, protams, rūmes visiem pietika. Preču arīdzan. Spēj tik staigāt no viena veikaliņa uz otru, izvēloties un salīdzinot mantu un cenu. Līdz spēku izsīkumam. Kad vēlējos ar tasi kafijas tos atjaunot, uz brīvu vietu pie galdiņa nācās pagaidīt. Cilvēku kafejnīcā ka biezs – veselām ģimenēm ar bērniem, arī pavisam maziem – tikai ratiņos. Satiku «Spicē» vēl citus tukumniekus un pat paziņas no Valmieras. Šopings kļuvis par brīvā laika pavadīšanas veidu un lielveikali par iecienītu tusiņu vietu.

Tirdzniecības centri iekārtojušies arī mazpilsētās. Nu bezgala ērti taču, kad viss vienuviet: gan ēdamās, gan valkājamās un mazgājamās, gan rakstāmās un lasāmās, gan rotaļu un visvisādas citas lietas. Un darba laiks no paša rīta līdz vakaram bez pusdienu pārtraukumiem, bez brīvdienām. Gandrīz jau aizmirsušies gadi, kad pienu pirka piena veikalā, maizi – maizes veikalā, gaļu – gaļas veikalā utt., bija galantērijas preču veikals, kultūrpreču veikals, vēl daži citi un liels universālveikals – mūsdienu tirdzniecības centra priekštecis. Darbdienās tie strādāja līdz sešiem, septiņiem vakarā, sestdienās – lielākoties līdz pusdienlaikam, bet svētdienās vispār bija slēgti (izņemot dažus, tā teikt, pirmās nepieciešamības). Cilvēki visur stāvēja garās rindās, jo pašapkalpošanās nebija ieviesusies, un apbrīnojamā kārtā paguva visu vajadzīgo iegādāties. Tagad ierosinājums ļaut lielveikaliem svētdienās ievilkt elpu laiku pa laikam gan tiek apspriests, taču plašu mūsu sabiedrības atbalstu nav guvis, neskatoties uz vairāku Eiropas valstu – kā Vācijas, Austrijas, Francijas, Spānijas, Grieķijas – labo piemēru. (Man pašai ārzemēs ir gadījies svētdienīgas vakariņas kombinēt no ceļmalas DUS iepirktām izejvielām.) Pircēju iebildumi ir saprotami – darba laikā katram jādara savs darbs un nav laika šiverēt pa veikaliem.

Labi, lai nu tirdzniecības vietas pie mums darbotos svētdienās – tas noteikti veicina valsts ekonomikas straujāku augšupeju, turklāt, ja jau iepirkšanās tik daudziem sagādā prieku – lai viņiem tiek! Tomēr, ieraugot zem Tukuma «Rimi» jumta izvietojušos mazos veikaliņus laipni gaidām pircējus pat Lieldienās, jutos patiesi izbrīnīta. Interesanti, cik gan televizoru, dāmu somiņu vai skropstu tušu todien tika pārdots?…