Atceros  savulaik veiksmīgu lauku lielsaimniecības vadītāju, kuru kolēģi cienīja un nereti vērsās pie viņa pēc padoma, ja bija jāvērtē kāda sarežģītāka problēma vai rīcība. Šis cilvēks bija ne tikai gudrs stratēģis, bet viņš bija ļoti daudz lasījis,  abonējis tolaik pieejamos preses izdevumus, klausījies ziņas. Lieki piebilst, ka tolaik pastāvēja cenzūra, tiesa gan vairāk vērsta uz valdošajai varai politiski neizdevīgiem vēstījumiem. Un tomēr nepieciešamo informāciju, dažkārt arī, tā sakot, starp rindiņām, iegūt varēja. Un, kā zināms, informācija un zināšanas ļauj izvērtēt un pieņemt pareizos lēmumus.

Mūsdienās informācijas aprite ir daudz ātrāka, un to varētu vērtēt pozitīvi. Bet, runājot par pārējo... Pat grūti to novērtēt: politiķi savu popularitāti ceļ, ik pa laikam sociālajos tīklos nomelnojot kolēģus no citas partijas vai pat nevalstiskās organizācijas, kurās cilvēki nereti veic to sabiedrībai nepieciešamo darbu, ko valdība nav spējusi paveikt... Kaut kopš valdības maiņas ir pagājuši vairāk nekā divi mēneši, Ministru prezidents vēl aizvien, kā viņš pats saka, „pa atvilktnēm” meklē iepriekšējās valdības nepadarītos darbus. Par to man ir gadījies klausīties katrā viņa uzstāšanās reizē. Nav bijis jādzird, ka viņš būtu teicis, – lūk, šo mēs darām, šo esam atrisinājuši... To pašu varētu arī attiecināt uz citiem politiķiem valdībā…  Īpaši mani šajās dienās uzrunāja  karikatūrista Gata Šļūkas zīmējums  «Latvijas Avīzē» par labības un priekšvēlēšanu salmu kulšanu. Ļoti trāpīgi! Apnicīgi kļuvuši arī Petrāvičas kundzes sižeti sociālajos tīklos par dažādām neizdarībām valstī. Bet kuram gan citam to  rosināt un risināt, ja ne viņai pašai kā Saeimas deputātei?! Ja viņa to nav spējusi, tad – par ko paust sašutumu?!  Nemaz te nepieminēšu neskaitāmos Šlesera vēstījumus, kā dzīve mainīsies uz augšu, ja viņu ievēlēs. Diemžēl viņš jau ir bijis ievēlēts  un savus ”labos darbus” parādījis, atliek tikai pašķirstīt to gadu laikrakstus. Bet, manuprāt, vēl daudz bīstamāka ir sociālajos tīklos izvietotā mūsu valstij naidīgā informācija par to, cik slikti dzīvojam, kāda te valda nabadzība, kā cilvēki tiek represēti  un tamlīdzīgi. Nereti šī informācija ir veiksmīgi iepakota ”zīdpapīriņā”, – lai vieglāk uzķeramies...  Nemaz jau vēl nepieminēšu lielās kaimiņzemes ietekmi, kas še tiek radīta ar īpašu nolūku. Pašlaik to ļoti labi var redzēt arī viltus ziņās par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Diemžēl partiju politiskās nomelnojošās cīņas lej ūdeni arī uz mūsu valstij nelabvēlīgās Krievijas dzirnavu rata. Vai tiešām politiķi to nesaprot?! 

Lasot informāciju, it sevišķi sociālajos tīklos, cenšos lasīto izvērtēt un aicinu to darīt arī citus. Te var atrast daudz interesanta un dažādās jomās noderīga, bet ļoti daudzas lietas ir visai rūpīgi jāizvērtē: kas un kāpēc to raksta. Vēl jo vairāk arī tāpēc, ka nereti to rada mākslīgais intelekts, kas nereti šo viltus ziņu atpazīšanu padara grūtāku. Informācija mums aizvien būs vajadzīga visās dzīves jomās – gan darbā un ekonomikā, gan arī par to, kas notiek valsts un starpvalstu līmenī. Būs nepieciešams arī valsts, starptautiska mēroga  un vietējās  sabiedrības notikumiem klātesošu žurnālistu darbs. Protams, arī žurnālistu skatījums uz lietām var būt atšķirīgs, bet fakti – nemainīgi.