Noteikti neapgalvošu, ka cilvēka psiholoģijas izpētes jomā esmu zinoša, tomēr šādus tādus secinājumus, nododoties laiskam tuvāku un tālāku cilvēcisku būtņu vērojumam, reiz pa reizei – gandrīz vai nagi niez – kā gribas izdarīt. Ļaušos kārdinājumam!

Bailes, līdzīgi kā jau jebkura cita cilvēciska reakcija, ir vienlaikus gan virzošs, gan stindzinošs dzīves spēks, atkarībā no tā, cik tad īsti mums patiesībā ir bail un vai šis stāvolis ir pārvarams. Nu, piemēram, bailes no augstuma, manuprāt, ir tikai tāda kā emocionālāka pašsaglabāšanās instinkta izpausmes, jo katram skaidrs – nekāds lidonis no divkājaina un bezspalvu kustoņa – cilvēka īsti nesanāk. Tātad nav ko lieki eksperimentēt, rāpjoties klanā visaugstākajā, tornī visgarākajā. Un jūsu tuvinieki visticamāk būs tikai pateicīgi, ja lēkāšanu no dažādām augstām virsmām neizvēlēsieties par savu iknedēļas izklaidi. Pašsaglabāšanās! Tomēr, ja pārcilvēcisku drosmi prasa vien uzrāpšanās uz pusmetrīga ķeblīša, tad šādas bailes visticamāk jums dzīvē būs diezgan traucējošas.
Vēl kāda novērota īpatnība – vairāk cilvēkiem ir bail no iracionālām vai maz iespējamām lietām, nekā no briesmām, kas ir "tepat aiz stūra". Atkal piemērs – kaut kāda putnu gripa var izraisīt masu histēriju, bet klepojošam kolēģim uzmanību nepievērsīsiet, kaut no gripas-parastās pekas pret sauli atšauj daudz vairāk laužu, nekā no tās aziātiskās izcelsmes "radinieces". Jāatzīstas, ka šādām psiho-pārdomām mani iedvesmoja jaunākās aktualitātes – tepat, redakcijā, uzvirmojušās diskusijas par lidmašīnām virs Tukuma. Gribot negribot nācās secināt, ka reizēm cilvēkiem ir vairāk bail (asākas ir reakcijas) no lidojošiem objektiem, kas nokrīt labi ja reizi 10 gados, nekā…no braukšanas dzērumā (Latvijā vien ikdienas esot 500 tādu drosminieku), bļitkošanas uz neesoša ledus, kūlas dedzināšanas… Kaut nāvīgs gala iznākums pēdējo trīs gadījumā ir visai izplatīta parādība. Kā to novērtēt? Nekā. Vienkārši interesanti…