Aizvadītās brīvdienas daudziem bērniem un vecākiem ļāva ievilkt elpu attālinātās mācīšanās procesā, kas nu jau ieildzis mēnesi, bet, visdrīzāk, turpināsies līdz pat mācību gada beigām.

Aprunājoties ar vecākiem par to, kāda ir šī ārkārtas situācijas pieredze, viņu viedokļi bija ļoti dažādi, tomēr divās jomās domas sakrita – veiksmīga izdošanās bijusi atkarīgs no skolas izvēlētās mācību platformas jeb kontaktēšanās veida, kā arī no skolotāja spējas, vēlmes un intereses sarunāties datorā vai telefonā.

Tiem bērniem, kuru skolotāji vienas skolas ietvaros izmanto vienas saziņas vietnes vai programmas, problēmu bija mazāk nekā, cenšoties pielāgoties katra skolotāja īpašajām vēlmēm.

Tomēr daži vecāki bažījās par to, ka ļoti ilgi šādu attālinātu mācīšanos pavilkt nevarētu, pirmkārt, jau ieguldītā laika dēļ. Novērtējot negaidīti radušos iespēju sēdēt bērnam blakus savā ierastajā darba laikā, vecāki neslēpj, ka pašu darbs esot jādara pa naktīm, jo – mājās ir tikai viens dators, bet pirkt vēl vienu… Lai arī Latvijā esam izslavēti ar saviem izcilajiem interneta resursiem, tas nenozīmē, ka katrā mājā, katrā ģimenē arī tādi tiek lietoti. Tas attiecas gan uz vecākiem, gan skolotājiem, gan – kā novērojām televīzijas tiešraidēs – arī uz ministriem un dažādu jomu atbildīgajiem speciālistiem: viens uzlūkojams skaidri un sadzirdams ideāli, bet cits – kā aiz trejdeviņām jūrām. Kāds, iespējams, var lepoties ar ātru optisko internetu, bet citiem jāsamierinās ar ko nesalīdzināmu, turklāt dažādu iemeslu dēļ. Ne visur var nodrošināt labus interneta sakarus – ko iesākt ja sakariem kalns priekšā? Otra problēma – nauda. Nevienā vien ģimenē dators, jaudīgāks un attālinātajai skolai par godu, tagad paņemts kredītā ar domu, ka nākotnē noderēs, tāpat piesaistīts jaudīgāks internets… Tomēr vecāki paklusām nopūšas, labi, ka vēl tikai aprīlis un maijs šajā mācību gadā jāpārdzīvo, citādi ilgāk dārgo maksu nespētu samaksāt… Ko piebilst?! Viena lieta ir samaksāt dažus eiro par internetu telefonā, bet pavisam kas cits nodrošināt interneta pieslēgumu datoram, kur mēneša maksa sākas ar 16, 17 vai pat 20 eiro, turklāt vislabāk, ja līgums ir uz ilgāku termiņu… Tāpēc vecāki brīnās, kāpēc nepietiek ar saziņu e-pastos, ko varētu redzēt arī telefonā, un kāpēc ministrija uzreiz nepiesaistīja televīziju?! Lai nosēdinātu zinošu skolotāju ekrāna otrā pusē, ministrijai bija vajadzīgas nedēļas, lai gan esot taču tik daudz tādu skolotāju, kas jau sen jauno saturu māca citiem – lai tad viņi nāk, rāda un māca! Protams, te būtu jautājums: ja visu pārraidītu tikai televīzijā un daži par izciliem atzīti skolotāji, ko iesāktu pārējie?! Bet jau arī tagad, kad it kā darbojas visi skolotāji, vecāki stāsta, ka tieši no viņiem pašiem bijis atkarīgs, lai viss tiktu pievienots, saslēgts un ielādēts un bērnu darbi īstajā laikā nonāktu skolas noteiktajā vietnē. Ar visu to gadās, ka kāds darbs aizklīst interneta dzīlēs, bet bērns tikmēr saņēmis neieskaitītu… Sak, kaut kā jau tā sava darbošanās ir jāierāda, ja ne citādi, tad ar šādu ”atgriezenisko saiti” – atzīmes veidā. Citi minēja dažu Rīgas skolu pieredzi, kur pirmās divas nedēļas bērni strādājuši bez vērtējuma, kamēr sistēma ieietas, un tikai tad, kad skolotāji bijuši pārliecināti par to, ka visi ir apguvuši, kā jaunajos apstākļos darboties, sākuši darbus vērtēt.

Protams, nav viena secinājuma tam, kā veicas ar attālināto mācīšanos. Katrās mājās ir cita situācija; katrā ģimenē jaunā kārtība būs prasījusi gan savus upurus, gan ieguldījumus un zināšanas. Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad risinājums rasts, materiālus kopējot un izdalot vecākiem vai iemetot pastkastītē.

Protams, jācer, ka katra skola ik mirkli vērtē savus panākumus attālinātajās mācībās, ka izprot stresainos vecākus un saules gaismu gandrīz vai neredzējušos bērnus, kam nosacītajā brīvībā ir sekmīgi jāpabeidz mācību gads. Daudzos gadījumos sadarbība, atbalsts un pretimnākšana ir tie atslēgas vārdi, kas šo jauno kārtību var padarīt vismaz pieņemamu, ja ne labu visām pusēm.