Ir gadījies un arī nācies dzirdēt dažādas atruna par to, kā tad tas tā gadījies, ka  cilvēkam nācies vai, nē, viņš burtiski vai ticis piespiests veikt kādu likuma pārkāpumu! Pandēmijas laiks šajā ziņā, protams, bija viens no auglīgākajiem un radošākajiem, jo atrunām vēl bija bezmaz revolucionāra gara piešprice. Diemžēl daļa pašpasludināto cīnītāju kaujas lauku tā arī nekad nepameta un vēl šobaltdien sociālajos tīklos reizi pa reizei uzmācas ikvienam, kam var, ar šausmu stāstiem par vakcināciju kā visu iespējamo nelaimju cēloni. Papildus gan ir vēl arī virkne fantastikas žanra atzaru – nu tur par lidmašīnām, kas kaisa ķīmiskas vielas, zemestrīcēm, kas mākslīgi radītas, Vangu, kas to visu, protams, paredzējusi (Lai piedod senmirušās sirmmāmiņas fani, bet ir pat pētījums par to, kā Vangas vārds tiek izmantots Krievijas propagandā.) un tā tālāk, un tā joprojām. Var jau būt, ka ļaudis, kas visur un vienmēr meklē kādu sazvērestību, lai arī cik neticama vai neloģiska tā arī brīžiem neizklausītos, allaž bijuši mūsu vidū. Tomēr gribas apgalvot – noteikti ne tik labi pamanāmi, kā šobrīd…

Bet, atgriežoties pie pārkāpējiem, tur atrunu iemesls jau gauži cits – tā ir vēlme izvairīties vai, mazākais, mīkstināt neizbēgamo sodu. Tā tas ir, piemēram, ar šoferīšiem, kas pie stūres sēdušies alkohola reibumā un vēl iespējuši izraisīt kādu ceļu satiksmes negadījumu. Gan jau kaut kur mīt tie sirdsšķīstie, kas kaktiņā savu nodarījumu nožēlo un dzīvi, kā arī savus auto vadīšanas paradumus kopumā pārdomā. Tomēr vairumā gadījumu, kad iesaistītājam dota iespēja arī publiski izteikties, ierasti visi citi būs bijuši vainīgi, bet ne jau nu pats dzērājšoferītis. Un atrunas ir visādas: ”ceļš slidens“, “automašīnai kaut kas saplīsa”, “tas priekšējais vilkās“, “esmu šoferis ar 30 gadu stāžu un pat dzērumā braucu daudz labāk, nekā tie visi pārējie,” “nelaimīga sagadīšanās!”. Kaut kas no šī taču ir dzirdēts, vai ne!? Tāpat kā nereti papildus vēl ir arī likumsakarīgā policistu un tieslietu sistēmas cītīga lamāšana, jo, redz, nabaga ”likteņa pabērnu” sodījuši, kamēr “lielie bandīti uz brīvām kājām staigā”!

Interesanti, ka diezgan līdzīga stratēģija izvēlēta vienā no pēdējā laikā skaļākajām krimināllietām, kur par lokācijas vietu kaut kādā mērā var uzskatīt arī Tukumu. Proti, Valsts ieņēmuma dienesta nu jau bijusī darbiniece Inita Lūre tiek apsūdzēta tajā, ka kopā ar kolēģiem mēģinājusi izspiest naudu no vietējā uzņēmēja Andra Ramoliņa. Kā tur bija vai nebija, protams, tiks pierādīts tiesā, un pirms tam kādu dēvēt par drošticami vainīgu būtu pāragri. Taču mēģinājumi diezgan parupjā veidā novērst uzmanību no pašu iespējamās vainas, uzburot ainiņu par liela mēroga sazvērestību VID un prokuratūrā (I. Lūres it kā «Dienai», it kā žurnālistam sniegtajā intervijā), ir labākajā gadījumā aizdomīgi. Visi ”pierādījumi” no sērijas vārdi pret vārdiem, savukārt konkrēti pārbaudāmas lietas tiek minētas kā ”pagaidām neizpaužamas”. Un tāds jau acīmredzami bijis mērķis – ”palaist migliņu”, lai viss tāds apšaubāms, lai visi ar dubļiem tā kārtīgi nomētāti, lai iespējami ilgi nav skaidrs, kam pietiek ar kārtīgu ūdens šalti, bet kam blēdīšanās un mantkārība līdz dvēseles dziļumiem aizgrauzusies.