Šonedēļ iegadījušās vairākas savstarpēji it kā pavisam nesaistītas sarunas ar cilvēkiem, kas spēj tā garšīgi pastāstīt par lietām, kas viņus aizrauj. Un nebūt nav tā, ka aizrautībai ir kāds noteikts vecuma cenzs. Tikpat labi tā var būt jauna dzejniece, kas sev un arī citiem atklājusi vārdu spēku, cik iesirms dabas pētnieks, kurš droši brien purvā līdz vidum, lai tik atrastu to vienu maziņo, pavisam īpašo un reto kukainīti. Tas tā – piemēra pēc. Un gan jau kādreiz manīts, ka atrašanās tādu aizrautīgu cilvēku tuvumā ir pat nedaudz lipīga vai vismaz rada sajūtu, ka uz brīdi vari arī pats tajā degsmes saulītē apsildīties, īpaša veiksmes gadījumā – aizsvilties līdzi…

Nule kā sākusies uzņemšana Latvijas augstskolās un citās mācību iestādēs. Un, kaut ne vienmēr par to tā nopietni tiek padomāts, būtu taču labi, ja arvien vairāk jauniešu dotos studēt to, kas tieši viņus aizrauj, ar viņi paši jūtas uz viena viļņa jeb rezonē, nevis, kā tas nereti gadā, izvēle ir draugu, vecāku, vai, nez, nākotnes iespēju “nopelnīt daudz naudas” nosacīta izvēle? Ir, protams, gadījumi, kad tas tiešam nostrādā un reizēm darbs tiešām “ir tikai darbs“, un savu aizraušanos galu galā katras jau var atrasts arī ārpus tiešajiem maizes darba pienākumiem! Tomēr…tas mirdzums…tas īpašais mirdzums pārsvarā novērojams tieši to cilvēku acīs, kuri spējuši darbu padarīt arī par savu sirds lietu vai otrādi – viņu sirdslieta ir kļuvusi arī par maizes darbu.

Ne visiem, protams, tas izdosies un, ļoti iespējams, mēģināt nāksies pat vairākkārt, tomēr ieguvumi noteikti atsver šos meklējumus. Katram taču gan jau kaut reizi mūžā ir gadījies sastapt skolotāju, ārstu, policistu, citas profesijas pārstāvi, kur redzi – īstais cilvēks ir īstajā vietā un darbu veic teju ar misijas apziņu. Un tad ir arī tā otra soliņa puse, kas reizēm šķiet, pat vairāk aizņemta, uz kuru skatoties, atliek neizpratnē plecus raustīt un vaicāt: nu kā un kāpēc tas cilvēks te nokļuvis? Ne pašam prieks, par to, ko dara, ne arī citiem kāds labums tiek…

Īsāk sakot, kaut teju ar tādu Naf-nafa aizdomīgumu (gan racionālos apsvērumos balstītu) jūtu, ka rudens varbūt nemaz vairs nebūs tik saulains un vīrusbrīvs, kā tas vismaz šobrīd izliekas, tomēr ceru, ka pēc iespējas vairāk jauniešiem izdosies šovasar savu pareizo izvēli izdarīt jau ar pirmo reizi. Vien iepriekš tā cītīgāk pašam sevī jāieklausās, atbildot tikai uz pāris svarīgiem jautājumiem: kas varētu būt tas, kas mani tiešām aizraus, ar ko es, ja paveiksies, pat visa mūža garumā varēšu būt uz viena viļņa?!…