Atkāpšanās. Bet cik tālu?

Šajā gadījumā nav runas par karadarbību, lai gan, kaut kādā mērā tomēr saistīti. Proti, vēl pirms kara Ukrainā un pat Covid-19 pandēmija uzvaras gājiena, Eiropas Savienība sev nosprauda tā saukto Zaļo kursu ar visai ambiciozu galamērķi – klimatneitralitāti 2050. gadā. No vienas puses tas paredz samazināt pēc iespējas vairāk tādu faktoru, kas videi kaitē, piemēram, nepārstrādātu atkritumu kalnus vai jaudīgu iekšdedzes dzinēju darbinātu auto ražošanu, no otras puses – saglabāt un pat palielināt jeb atjaunot dabas teritorijas. Vienlaikus, acīmredzot, labi apzinoties, ka tik azartiski un vienprātīgi ierasto dzīvi jau uzreiz neviens Eiropā nemainīs, Zaļajam kursam paredzēja arī līdzfinansējumu jeb grūti aptveramo triljonu tuvāko desmit gadu laikā.
Tad nāca karš, ar visām no tām izrietošām sekām, to skaitā ar apziņu, ka Krievija nav un nevar būt uzticams partneris un, jā, ka arī par aizsardzību Savienības iekšienē varbūt tomēr ir domāts par maz…Te gan ar piebildi, ka apdraudējuma līmenis vai vismaz bažas par to, visticamāk, ir tieši proporcionālas konkrētās valsts attālumam no Krievijas robežas. Diez vai, piemēram, vidējam itālim ir tieši tādas pašas izjūtas un attieksme par karu Ukrainā, kā vidējam latvietim. Un, ja vēl par Itāliju tie ir tikai minējumi, tad ir jau arī mums Ungārija, kas vismaz oficiāli valstiskā līmenī (par ungāru kopējo noskaņojumu grūti ko spriests), šķiet, pie pirmā izdevības būtu gatava krist ceļos Krievija priekšā, ar piebildi, ja no tā izdotos izsist vēl kādu papildu labumu. Ne jau par principiem, bet, kā nereti šādos gadījumos, runa par naudu, lielu naudu!
Tieši naudas, kas laikā, kad Eiropas Savienība no vienas puses atbalsta Ukrainu, no otras – domā par dalībvalstu nopietnāku bruņošanos, visam tomēr var arī nepietikt. Un, šķiet, ka tas varētu būtu vismaz viens, ja ne pat galvenais iemesls, kāpēc diskusijas par Zaļā kursa nospraustajiem mērķiem kļūst arvien asākas un tiek runāts arī par dažādām iespējamām atkāpēm. Gaisā tas katrā gadījumā virmo, un arī lauksaimnieku protesti, kas apbrīnojami sinhronizēti izplatās Eiropā, šķiet, ir viens no simptomiem, kas ļauj to apgalvot.
Plašākā kontekstā runājot, tas, vai, piemēram, Ķīnā ražoti saules paneļi mūs padara enerģētiski neatkarīgākus un elektroauto – videi draudzīgākus, noteikti ir jautājumi, kas vismaz sarunas vērti. Tāpat, iespējams, Zaļā kursa ietvaros tiešām ir viens otrs virziens vai realizācijas termiņš, kas būtu pārskatāms, kur būtu meklējami kompromisi. Bet atkal – cik tālu? Tiešām tik, ka “zaļais kurss“ izčākst vien līdz labi domātas idejas (un tikai!) līmenim?!
Diemžēl, tas nebūt nav tik neticams scenārijs, ja ņem vērā, cik aktīvi strīdas par katru zemes pleķīti, ko it kā atraušot intensīvajai lauksaimniecībai (to skaitā, piemēram, par upju aizsargjoslām, mākslīgi nosusinātām teritorijas utt.) un vēl augošu koka centimetriem. Šajos strīdos, kā novērots, nesmādē izmantot arī vienu otru, teiksim tā, pārspīlējumu, lai nesauktu tos dažbrīd arī vienkārši par meliem. Katrā gadījumā man personīgi ir sarežģīti kur citur iegrupēt bieži izspēlēto izmešu jeb “CO² kārti”, kad runa par jaunāku mežu izciršanu. Kā, sasodīts, ar mežu ciršanu, iespējams, glābt planētu?! Tas ir absurdi jau saknē! Bet mēģina un, kas vēl amorālāk, tieši atrunājoties ar it kā Eiropas Zaļo kursu.
Tādēļ, jā, tas tiešām mani uztrauc – cik šī kursa atkāpe noslēgumā būs liela. Ne abstraktas idejas, bet pavisam personīgu interešu jeb nākamo paaudžu izdzīvošanas dēļ.










