Nesen Ziedonim veltītā pasākumā dzirdēju apgalvojumu, ka viņš, iespējams, esot sasodīts morālists. Tāpat kā Rainis, virkne mācītāju un citu inteliģences pārstāvju, kas aizrāvušies ar idejām un ideāliem.

Ne es Rainis vai Ziedonis, tomēr uz ideāliem slacītās morāles taciņas esmu nobliezies pamatīgi – vēl labāk nekā uz ledus. Un, kas jo interesanti, – pat nedomāju līdzcilvēkiem neizprotamās izteiksmes – visāda veida moralizēšanu – atmest. Jo tā morāle tomēr ir sasodīti ciets, lai arī glums pamats. Un jebkurā diennakts laikā turpināšu īdēt, ka visi rausēji ir stulbi tāpēc vien, ka brīžam atdod varu slimiem ideālistiem, kas labas teorijas pēc gatavi uzspridzināt pasauli. Un es zinu, ko runāju, jo uzdrīkstos apgalvot, ka esmu viens no retajiem, kas redzējis gan padomju, gan nacistu atompatversmes sešstāvu dziļumā ar dzelteni mālētiem kambarīšiem tai elitei, kas pēc atomkara cerēja tur pavadīt, ja vajadzēs – arī gadu desmitus sauli neredzot… Šīs izredzes (veiksmīgu uzņēmējdarbību un dzīvi beigt bunkurā) augošā tirgus pasaulē nav atceltas (kaut vai iedomājot, kā pēc atomieročiem tiecas Ziemeļkoreja, kur varai nevēlamu ģenerāli likvidē, piesienot pie koka un izšķaidot ar prettanku granātu…), un rūkošo resursu aspektā lielākais nākotnes izaicinājums, visticamāk, būs vērtību maiņa – spēja pašlabumu upurēt vairākuma interesēm. Vai esam tam gatavi? Visticamāk – nē. Saskaitiet savu draugu lokā cilvēkus, kas allaž turējušo doto vārdu un nevienu nav piečakarējuši, un sapratīsiet, kāpēc tā ir neiespējamā misija. Taču, ja nākotni nevēlamies atdot pašiznīcinošām varas struktūrām, tad neteikšu, ka vienīgā, tomēr vislabāk zināmā recepte ir mainīt pasauli, mainot sevi…

Es nemierināšu, sakot, ka dzīvot pieticībā ir labāk, tomēr bauda un laime ir tikai sajūtas, kas spilgtināmas, ejot sajūtās – tātad sevī… Un labklājībai ar laimes sajūtu visai nosacīts sakars – to pierāda laimes indekss, kur pārtikušās valstis nebūt nav pirmajā vietā…