Pēdējo nedēļu notikumi novados un arī valstī vedina uz ļoti nopietnām pārdomām. Viss viens – vai tie ir kāda bezatbildīga pašvaldības darbinieka uz nopietnu pasākumi neaizsūtīti ielūgumi, vai kāda sanāksme, uz kuru apspriežamos uzaicināt aizmirsies… Vai nopietns vides piesārņojums, vai Dziesmu mēģinājumos piebeigtie bērni – tā īsti atbildīgo nav. Pareizāk sakot, ir atbildīgie pēc aicinājuma, ir tie, kas tādi jūtas; kas visu dara arī tad, ja par to algu nemaksā un paldies nepasaka. Kas rīkojas pēc sirdsapziņas arī tad, ja, zina, ka, iespējams, tiks norāti, norieti un sodīt… Bet tie, kas vainīgi, kas pēc papīriem ir paši atbildīgākie, rausta plecus, ar smaidu likumus pārkāpj un laikam pat nemulst…

Par vides lietām stāsts vēl sekos. Bet šoreiz par tik daudzu skolēnu, viņu skolotāju, vecāku, arī pašvaldību gaidītiem, lolotiem, ļoti skaistiem, bet dažam nu ar lielu sarūgtinājumu izskanējušajiem Skolēnu Dziesmu un deju svētkiem…

Ļaunie, kas nobijās, negribēja uzņemties atbildību, bērniem atņēma prieku! Lai dzīvo drosminieki, kas nekādām pavēlēm nepakļāvās, kas bija varoņi un veda savus kolektīvus gājienā! Lai dzīvo tautas prezidents, kas stājās Lielās pastaigas vadībā! Šādus un līdzīgus viedokļus par aizliegto un tomēr notikušo Skolēnu Dziesmu un deju svētku gājienu jau trešo dienu redakcijā uzklausām gan klātienē, gan telefoniski, gan lasām mājas lapas komentāros.

Neliegšos, pirmajā mirklī, sestdienas rītā uzzinot un televīzijā ieraugot, ka gājiens tomēr notiek, ka tajā nepiedalās tikai daži, tai skaitā trīs mūsu novadu pārstāvji, pievienojos tiem, kas ne pa jokam skaloja mūsu pašvaldības vadītāju kauliņus. Jo vairāk skatījos gājienu, jo vairāk informācijas saņēmu, jo lielāka neizpratne… Kā tad gājiens jeb, pareizāk sakot, Pastaiga var notikt, ja ministres pavēle par gājiena atcelšanu nav mainījusies un tai joprojām ir likumisks spēks? Kurā brīdī pavēle pārtapa par pielaidīgu ieteikumu? Vai ieraksts sociālajos tīklos un īsziņa kādā telefonā aizstāj valstiski pieņemtus lēmumus un likumus? Un kāpēc teikt, ka pastaigā piedalījušies teju 80% dalībnieku, ja, zināms, ka nepiedalījās arī vairums dalībnieku no Rīgas un Daugavpils, ka daudzi svētku dalībnieki pēc ministres pavēles arī no citiem novadiem bija jau ceļā uz mājām vai nemaz vairs netika uz Rīgu vesti?… Kāpēc, labi to zinot, svētku orgkomitejas vadītāja, visatbildīgākā par pārgarajiem mēģinājumiem un citām ģībšanas vērtām lietām A. Bērziņa, lepni iet pašas neorganizētā gājiena priekšgalā un laimīgi smaida?…

Šobrīd, skatoties acīs patiesībai, jāsaka, ka valstī noticis… jā, nacionāli patriotisks, jā, dažam pašapziņu ceļošs, bet tomēr ar likumiskās varas spēku neatļauts pasākums. Un, manuprāt, īpaši bīstami, ka šāda, slikti organizēta vai faktiski nemaz neorganizētā, pat, iespējams, aizliegta pasākuma priekšgalā nostājas Valsts prezidents un svētku direktore… Kādu ziņu, kādu vēsti šis notikums raida nācijai un tās jaunajai paaudzei? Mēs esam kopība!? Mās esam stipri, vareni un diženi!? Jā, bet tai pašā laikā pavisam skaidra ir arī pavisam kāda cita ziņa – likuma varai un augstāko amatpersonu varai, viņu vārdam šai valstī nav nekāda spēka; ja mums ir prieks un vēlēšanās, likumus (arī tiesas lēmumus?) pavisam droši varam nepildīt. Un vēl – tie valsts pilsoņi, kas likumus ievēro, kas atzīst valsts likumisko varu, ir muļķi un lūzeri, zaudētāji… Tā ir?