Uf, varam tā kā mierīgāk uzelpot – mums, redakcijas darbiniekiem, priekšvēlēšanu kaislības ir beigušās! Sestdienas laikrakstā likums vairs nepieļauj nekādu reklāmiski iezīmētu politisko ziņu parādīšanos.

Nebūs vairs jāpēta sarakstu saraksti, lai pārliecinātos, vai tik kādas intervijas vai apraksta varonis nav kāda novada vai Eiropas deputātu kandidāts. Nebūs jātaisnojas par diskusiju karstumā pasprukušajām vaļībām un jākaunas par kļūdām. Nebūs arī nenogurstoši jāskaidro un jāpārliecina, ka neesam nevienas – ne vietējas, ne ar dižsaimnieka ģīmi apzīmogotas – partijas apmaksāta kliķe… Vēl pāris dienu, un vairs nebūs jādiskutē arī ar tiem interesentiem, kas zvana un, arī redakcijā ienākuši, vaicā: "Nu, mīļie, par ko balost? Jūs taču zināt labāk, ierakstiet avīzē!"
Un tomēr – ko ieteikt? Kā atvieglot izvēli tiem, kas sakās neko daudz par pašvaldību nezinām, un uzstāj, ka padomus dot – tas ir viens no vietēja laikraksta uzdevumiem? Meklējot korektu izeju, tāpat kā deputātiem arī paši sev jautājām, kādas ir galvenās novērotās problēmas deputātu darbā. Un, lūk, mūsu top trīs – to negatīvo īpašību kopums, kas, mūsuprāt, cilvēkam traucē būt par labu pašvaldības deputātu. Pirmkārt, revanšisms (atriebties kāre), kašķīgums kašķīguma pēc, intrigu kāre; otrkārt – vēlme pieslieties pašu iedomātajam stiprākajam ("Nu, ko tad es – kā priekšsēdētājs, kā augšas, partija… teiks, tā būs.") un trešais – nav labi, ja cilvēks deputāta krēslā saskata vienīgi līdzekli savu vai tuvinieku sasāpējušo un dziļi privāto (parasti – materiālas dabas) problēmu risināšanā. Kā visas trīs ligas konstatēt – lūk, tas ir uzdevums. Vēl tā risināšanai ir laiks. Lai mums veicas!