Nedēļas sākumā Latvijas Radio ziņoja, ka Latvija pērn par Krievijas gāzi samaksājusi ap 400 miljoniem eiro, tātad dienā – teju miljonu eiro. To bija izrēķinājis Rīgas Tehniskās universitātes mācībspēks, inženierzinātņu doktors Edgars Vīgants. Skaitlis milzīgs, un tieši tas tagad daudz vairāk nekā citkārt liek domāt par mūsu pašu atkarību no Krievijas. Kamēr katru dienu klausāmies, no kādiem Krievijas pakalpojumiem valstis atsakās, mēs vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības arvien vēl cieši esam saistīti ar šīm gāzes caurulēm – siltuma un elektrības ražošanā. Un šajās kara dienās tas vēl vairāk liek uzdot jautājumu: kāpēc arvien vēl esam tur, kur bijām? Kāpēc esam tik atkarīgi?!

Protams, nevar teikt, ka valsts nav gluži neko darījusi, lai virzītu visu prātus prom no mazuta cisternām, arī no gāzes un – uz dabai draudzīgāku kurināmo. Lai atceramies pirmos Eiropas Savienības projektus, kuros pašvaldības varēja pieteikties, to vidū bija līdzfinansējums jaunām šķeldas katlu mājām. Arī Tukums līdz ar citiem šo iespēju izmantoja un spēra soli zaļajā virzienā. Vienlaikus par Eiropas naudu varēja ieviest jaunu siltuma ražošanas un elektrības iegūšanas veidu koģenerācijas stacijās, kas tapa tieši ar šādu argumentu – lai elektrību ražotu ar paši saviem resursiem. Ar zaļās elektrības saukļiem uz lūpām un ar lielu jaudu uz lielām un mazām upēm tapa hidroelektrostacijas, kas gan ļāva to īpašniekiem ātri vien sapelnīt tūkstošus un miljonus, taču nu jau dažādos līmeņos atzīts, ka mazie HESi vietām šīs upes un visu tajā dzīvojošo ir iznīcinājuši, bet nekādu lielo pienesumu mūsu enerģētikas neatkarībā tā arī nav devuši. Savukārt koģenerācijas stacijas, kuru darbībai piesolītā lielā pievienotā vērtība – blakus uzcelti peldbaseini, pirtis un  siltumnīcu kompleksi – reālajā izpildījumā palika tikai uz papīra. Taču, neraugoties uz to, simtiem izsniegto atļauju bija gluži kā spēle loterijā, tikai visas lozes bija pilnas, bet laimesti – visaugstākie. Un kas nekaitēja strādāt, ja Ekonomikas ministrija, kas bija pie visu šo atļauju šūpuļa, gadiem nelikās i ne zinis, kā Latvijā top zaļā elektrība. Pat vēl vairāk – neraugoties uz paaugstināto maksu par šādi iegūto elektrību, pirmsākumos uzņēmējiem bija iespēja saņemt dāsnu Eiropas fondu līdzfinansējumu pašu staciju būvniecībai, līdz ar to zaļās elektrības ražošanas bizness bija vairāk nekā izdevīgs. Bet – bija. Tāpat kā upju HESi, arī koģenerācijas staciju nozare neizturēja pārbaudījumu ar naudu, un noņemtās atļaujas liecina, ka ne viens vien bija pamatīgi krāpies. Vai zaļās enerģijas ideja izgāzās? Ideja nē, bet tas, ka izredzēto dēļ pa labi un kreisi pieņemti lēmumi spēja laupīt uzticību pašai idejai, tas gan.

Tāpat mūsu pašu valstsvīru iepriekš pieņemtie lēmumi par gāzes atkarību. Žēl bet tagad sanāk, ka pašvaldības šiem lēmumiem pa vēsturiski iemītu taciņu ir akli sekojušas, tikai tagad tas smagi skar visus nodokļu maksātājus. Jaunpils ar daudzām mazām gāzes apkures ierīcēm, Lapmežciems, kur gāzes apkure ir kopš seniem laikiem. Nemaz ne tik sen gāzi kā vienīgo risinājumu pašvaldība izvēlējās arī Lamiņos, bet vēl senāk – arī divās Smārdes ielas daudzdzīvokļu mājā tapa gāzes katli. Tajās gan nu rasts cits risinājums – tiks uzlikti granulu katli, bet citās vietās ar pāriešanu uz jaunu apkures veidu tik ātri un lēti vis neies. Un tomēr – šis solis visdrīzāk būs jāsper. Gluži tāpat kā būs jāieguldās vējenēs, saules paneļos, un, pirmāmkārtām, – stipri jātaupa. Bez tā visa neiztikt, ja gribam, lai mūsu nauda tepat Latvijā paliktu, nevis darbinātu un turpinātu eļļot aptrakuša kaimiņa iznīcinošo kara mašīnu.