Kad runājam par valsts drošību, mēs lielākoties iedomājamies staltus robežsargus uz robežas un zinošus stratēģus, kas raugās, lai mūs no ārpasaules neviens neapdraudētu. Tas, ka realitātē arī šajā jomā ir daudz baltu plankumu vai, precīzāk, caurumu, labi zināms jau sen, jo, piemēram, nelegālie robežu pārkāpēji nav nekāds retums, bet visur citur tiek konstatēti mistiski un ar ieročiem bruņoti ļaudis, kas nekautrējas pārvietoties ar viltotām auto numura zīmēm. Kā vēsta aculiecinieki, šādu braucēju neesot nekāds retums, līdz ar to mūsu drošība reizēm vairs nešķiet tik droša… Un tomēr mēs ceram, ka dienesti visu šo uzrauga un kontrolē.

Taču drošībai ir arī cita seja, un tā neraugās uz dusmīgo kaimiņu pusi pierobežā. Bažas par drošību var rasties arī tad, ja pat tādā jomā kā kultūra rīkojamies neapdomīgi. Kāpēc? Piemēram, šovasar, piedaloties pagastu pasākumos, ne reizi vien nācās priecāties par to, cik gan izdomas bagāti un bezgala radoši ir kultūras darbinieki, spējot uzburt svētku prieku reizēm pat it kā ne no kā. Šovasar teiciens jeb vārdi “ne no kā” ir ieguvuši dziļāku jēgu, jo vārds vārdā atbilst patiesībai tāpēc, ka naudas kultūrai tādā apjomā, kā tas bijis iepriekš, tiešām nav. Protams, bija kovids, protams, ir enerģētikas krīze, kuras dēļ ir jāsavelk jostas, bet, ja pagastam svētkiem ir paredzēts mazāk naudas nekā viena minimālā alga, tad jābrīnās, kā vispār atrodas kāds, kas strādā un kaut ko arī dara, turklāt arī pēc darba laika, arī brīvdienās un svētkos… Ja paskatāmies pasākumu plānu, tas arvien ir bagātīgs, bet – lielākoties ar pagastu amatiermākslas kolektīvu atbalstu, taču, kas notiks, ja viņu ģimeņu naudas maciņos iestāsies krīze, tāpat kā to norādījusi pašvaldība!?

Tas nozīmē, ka laukos kultūras nebūs nemaz? Un te nu ir jautājums: vai, uztverot kultūru tikai par tērējušu nozari un šādā izpratnē veidojot pašvaldības budžetu, mēs neizrokam bedri, kurā varam iekrist dziļi jo dziļi?! Iekrist, paši to nemanot, nesaprotot, ka kultūra pagastā vai pilsētā ir pamatu pamats interesei par mākslu, mūziku, teātri, par lasīšanu, un gala beigās – par savu kopienu, valodu, tautu un valsti… Jau rakstījām par skolēnu autobusiem, kas aizbrauc no lauku skolas, pirms kāds ārpusstundu pasākums sācies, pirms kāds sācis dziedāt, dejot vai teātri spēlēt. Vai šis bērns nākotnē domās, kā veidot, moderni sakot, savas vietas identitāti, ja viņš to nemaz nebūs piedzīvojis?!

Protams, var pavadīt laiku pie telefona un justies visās jomās daudz vairāk iesaistīts, nekā pašām dziedot un dejojot, bet tā apziņa, ka esi visu šo notikumu, kas esi savas kopienas un tautas daļa, nav aizstājama ne ar ko.