Izvilku īsāko salmiņu un ieguvu iespēju rakstīt redakcijas sleju… jaunajam mācību gadam par godu. Joks, protams. Taču tas, ka izglītības jautājumi itin bieži kļūst par tādu kā karsto kartupeli, ko ne rokā paturēt, ne arī īsti notiesāt, nebūs tomēr pārspīlēts. Iespējams, tas tādēļ, ka iesaistīto parasti daudz un attiecīgi – redzējumu un viedokļu tāpat. Turklāt tie par vienu un to pašu tematu var atšķirties pat diametrāli pretēji. Cilā skolas formu jautājumu vai, nezin, pusdienu šķīvja saturu – vienprātības, visticamāk, nebūs gandrīz nekad. Un tad nāk tie treniņi demokrātijā, kur kaut kādā veidā tomēr jāmēģina diskusiju ceļā rast vairākumam pieņemamo un saprātīgai jaunās paaudzes izglītošanai atbilstošāko variantu…

Kamēr jaunais skolu finansēšanas modelis vēl tikai lokās un mokās – sola, ka gala variantu piedzīvosim nākamajā mācību gadā, viens no nosacītajiem jaunumiem būs tas, ka 1. līdz 6. klašu skolēni vairs nevarēs izmantot mobilos tālruņus. Te gan atkāpei, ka bija skolas, tai skaitā mūsu novadā, kas jautājumam bija ķērušās klāt, pirms vēl prasība tika nostiprināta Izglītības likumā. Piemēram, Smārdes pamatskolā jau pirms vairākiem gadiem ieviesa kastītes, kur jauniešiem pirms stundām rāmi ieguldīt savu mobilo tālruni. Un nekas – visi dzīvi. Pat vēl vairāk – tika novērots, ka bērni kļūst mierīgāki, vairāk sasvstarpēji komunicē, aktīvāk iesaistās mācību procesā un tā tālāk un tā joprojām, kaut arī sākotnēji, protams, ka spirinājušies pretī šādam ierobežojumam.

Kāpēc tā netapa par vispārizplatītu praksi arī citās skolās? Grūti pateikt. Viens no minējumiem – mācību iestādes centās izvairīties no iespējamiem konfliktiem, kas teju vai neizbēgami šādās situācijās mēdz rasties. Nu, piemēram, ko darīt situācijās, kad bērns apgalvo, ka no kastītes atpakaļ savu dārgo viedierīci saņēmis ne tādu, kādu to tur ielicis? Ej un tagad pierādi, ka skolotājs starpbrīžos ar atņemto mobilo nav dauzījis riekstus!

Un tad vēl visādas it kā ārkārtas situācijas un gadījumi, kad bērns bez mobilā tālruņa skolā “nu nekādi”. Varbūt labāk…nē?

Tagad, protams, tā vairs nebūs nekāda teorija – šādas un līdzīgas situācijas skolas varēs trenēties risināt arī pavisam praktiski. Savukārt vecākiem, ja vēl tā tas nav, būs vien jāpieņem, ka ir dienā tāds posms, kad viņu čabulīši nebūs sazvanāmi.

Negribas jau izklausīties pēc galīgi vecas tantes ar to nodeldēto un bez šaubām kaitinošo frāzi “kad mēs augām”, bet vēl pagājušā gadsimta beigās tas strādāja itin labi. Skolēni kaut kā iemanījās pārvietoties arī bez mobilās uzraudzības divdesmit četras stundas diennaktī! Nevaru apgalvot, bet man tomēr šķiet, ka vismazāk šī jaunā likuma norma patiesībā sāpēs tieši pašai mērķauditorijai – bērniem un jauniešiem.

Tad nu, atgriežoties pie jaunā mācību gada, to, ko patiešām gribētos novēlēt – visu iesaistīto pušu vienotu izpratni par to, kas tad skolā ir tas pats galvenais! Par pārējo? Nu reiz pa reizei jau var arī demokrātijai patrenēties un padiskutēt….