Reizēm gandrīz vai jāapšauba sava nacionālā piederība, jo, kaut sēnes garšo un mežā arī patīk, neatminu, kad mani kādreiz tā pa īstam būtu pārņēmis sēņošanas trakums. Vismaz ne tāds, kāds reizēm mēdz piemesties maniem kolēģiem un ģimenes locekļiem brīžos, kad sociālajos tīklos atkal uzpeld kāda kārdinoša sēņu pilna groza fotogrāfija. Tad nu, kā liecina mans pavisam nezinātniskais lauka pētījums, katrs cenšas izbrīvēt sev kādu stundiņu pat darba dienas vidū, lai dotos savu īpašo un nereti slepeno sēņu vietu raudzībās. Un vēl tās emocijas!… Īstena vilšanās, ja mežs izrādījies patukšs, un pretēji – neaprakstāma sajūsma, kad izdevies ko pašam samedīt. Ko, manuprāt, svarīgi šajā gadījumā pieminēt – tas viss sēņu dēļ. Lai arī to uzturvērtība, kā liecina zinātniski pētījumi, ir diezgan apšaubāma. Vismaz cilvēka organismā sēne jeb, būsim precīzi terminos, tās augļķermenis, kā pa vienu galu ienācis, tā pa otru iznācis, daudz vērtīga aiz sevi neatstājot…

Paldies dievam (un – drošs paliek nedrošs – arī trīs spļāvieni pār plecu), manu paziņu lokā vismaz nav neviena ”lielā eksperimentētāja”, kas groziņu pielauž pilnu arī ar visādām aizdomīgām sēnēm. Sak, esot kaut kur lasījis, ka šīs “arī ēdamas“. Vismaz man pārlieku spilgtā atmiņā vēl gadījums ar sēņu karbonādītēm, kas piebeidza pašus sēņotājus un tāpat aizkapa valstībā gandrīz līdzi aizrāva arī sacienātos kaimiņus. Goda vārds, kopš tā brīža, kad man piedāvā sēņu marinējumus, kur burciņas saturs nav pašu roku lasīts, ir neliela, bet tomēr aizture un allaž pavīd doma: ja nu…

Otra lielā sēņošanas sezonas negatīvā blakusparādība jeb iespējamība – apmaldīšanās! Ja var ticēt operatīvo dienestu sniegtajai informācijai, tik letāla, kā indīgu sēnīšu saēšanās, tā viss nav, tomēr resursi, kas tiek tērēti, lai no meža izķeksētu kādu sagurušo vai apjukušo – oi, oi, oi! Precīzas informāciju par to, cik tieši izmaksā, piemēram, helikoptera pacelšana gaisā, ko mēdz iesaistīt gadījumos, ja cilvēks meža klīst jau ilgāku laiku, tapinot sleju, atrast neizdevās, bet tas nu zināms skaidri, ka vien stundas karāšanās gaisā izmaksā pat vairākus tūkstošus eiro…

Ko ar to gribēju teikt? Ja atšķirībā no manis esat no to trako sēņotāju sugas, tad, dodoties mežā, vismaz neaizmirstiet par katru sezonu skandinātajiem drošības pasākumiem: ejiet sev zināmā mežā un – ekipējies ar telefonu; vislabāk – ne lepnā vientulībā, bet bariņā, lai, ja nu kas, biedri varētu pastāstīt, uz kuru pusi esat bridis. Nepārvērtējiet savas fiziskās spējas un nedodieties mež dziļumos kilometriem tālu! Negrieziet sēni, ja īsti nav pārliecības, kas tā tāda un vai maz ēdama! Un pēdējais, kas drīzāk kā novēlējums: lieki nepārdzīvojiet, ja pat siltā dienā, kā šīs, kas seko kārtīgam sēņu lietam, atskārstat, ka jūsu sēņu vietas tomēr vēl arvien tukšas. Būšana svaigā gaisā, mežā un kustībā – nu kas var būt labāks par šo?!