Strauji tuvojas skolas laiks, un, domājot par to, pārņem, kā šķiet, daudziem pusaudžu vecākiem tika saprotamās bažas un arī gluži vai pārpasaulīgas skumjas. Tās tā vien riņķo, iešņācot pa kādai aizskarošai domai te vienā, te otrā ausī: ”Nav, nav mūsu bērniem vienādu starta iespēju izglītībā, ne, salīdzinot ar vairumu attīstīto valstu, ne katram atsevišķi…”

Kāpēc? Nu, kaut vai tāpēc, ka mūsējie kā kādā atpalikušā naturālo saimniecību zemē, kur katrs cilvēks tiek vērtēts galvenokārt pēc tā noderības lauku darbos (kas kā minimums ilgst no sala līdz salam), no izglītošanas tiek atrauti vismaz četrus mēnešus gadā! Un ja vēl pieskaitām maija bumbulēšanos un septembra iešūpošanos, stundu logus un iespējamos vīrusu uzbrukumus (skolotāju-aizvietotāju mums nav), ir gluži vai neticami, ka tomēr tik daudzi jaunieši tiek arī pie augstskolu diplomiem… Lai gan, vai tad tas kāds rādītājs, ja labi zinām, ka gan augstskolas, gan vidusskolas un pat vairums pamatskolu strādā totāli spiedīgos konkurences apstākļos?! Ja notiek cīņa par katra skolēna dzīvsvaru (protams, naudas, ne gara gaismas dēļ), jo par reālu vēlmi un arī spēju sniegt saviem audzēkņiem pašu labāko iespējamo izglītību laikam jau itin visos Latvijas izglītības līmeņos šobrīd runāt ir lieki.

Jā, ir prestižas un mazāk prestižas skolas, kas reizēm ir vairāk formas (telpu, ieguldījumu un izrādīšanās), ne satura jautājums. Taču pamatproblēmas visur tās pašas – vidējais skolēns kļūst aizvien neizglītotāks, viņa sekmes eksaktajos priekšmetos – aizvien vājākas. Iespējams, tāpat tas ir arī citos priekšmetos, bet diezin vai to ļaus noskaidrot šobrīd tik izplatītā testu metode – krustiņu un ķeksīšu vilkšanā tomēr pārāk liela nozīme ir viņa augstībai veiksmei… Jā, ir dažiem skolēniem augsti un ļoti augsti rezultāti dažāda līmeņa mācību skatēs un olimpiādes. Bet, atkal, manuprāt, tas ir atsevišķu indivīdu – spējīgu skolēnu, viņu vecāku un ļoti aizrautīgu, entuziasma pilnu skolotāju, ne sistēmas panākums… Teiksiet, bet re, kā mūsu jaunie angliski izrunājās, kā visu telefonā saprot!? Valodu apmācības speciālisti gan saka ko citu – pat angļu valodas zināšanas, pat vienkāršā pamatskolas, vidusskolas līmenī tomēr kļūst vājākas un kaut kādu vidēji eiropeisko līmeni sasniedz vienīgi tie, kas valodu apgūst papildu stundās… Par papildu samaksu, protams. Un ja arī angļu vai vācu valodu kādam izdevies pieklājīgā līmenī apgūt, krievu valoda daudziem jaunajiem uz tā paša plaukta, kur ķīniešu vai arābu valoda stāv…

Kur gaišais stars meklējams? Turpat, kur vienmēr – pašos un izglītību veicinošās ģimenēs. Tādās, kas ceļo (kaut tikai virtuāli), kas lasa (kaut «Ilustrēto Zinātni»), kas vismaz reizi nedēļā satiekas, sarunājas un, jo svarīgāk, kas, cilvēkus sastopot, vispirms viņa zināšanas, darbus, ne telefonu, botas vai vecāku auto vērtē…