Mēs Latvijā Tēva dienu esam iekļāvuši savu svinamo dienu kalendārā kopš 2008. gada – katra septembra otrajā svētdienā, un, šai dienai tuvojoties, gribētos pievērsties salīdzinošai jaunās tradīcijas būtībai. Kāda ir tēva loma ģimenē? Kas jādara vīrietim, ja viņš vēlas būt labs tēvs? 

No vissirmākās senatnes cauri gadu tūkstošiem sabiedrībā iesakņojies elementārs ģimenes funkcionālais modelis: sieviete dzemdē un audzina bērnus, gatavo ēdienu, uztur kārtībā “ģimenes ligzdu”, bet vīrietis nodrošina ģimeni ar iztikas līdzekļiem. 

Vēsturiskajās sabiedrības formās šāds modelis veidojās pilnīgi dabiski un bija eksistenciāli nepieciešams: grūtniecība, zīdīšana un mazu bērnu aprūpe sievieti neizbēgamie piesaistīja apmetnei vai mājai, kamēr vīrietim nācās darīt to, ko sieviete nevarēja, – pievērsties pārtikas un citu resursu sagādei, nodrošināt teritorijas un kopienas aizsardzību. Tādēļ vīrieša vērtība ģimenē bija cieši saistīta ar viņa spēju atnest dzīvei nepieciešamos labumus no ārpasaules.

Un tā tas turpinājās. Mednieks devās prom no apmetnes, lai atnestu gaļu. Zemnieks devās uz lauku, lai artu, sētu, vāktu ražu. Strādnieks – uz fabriku. Mūsdienu tēvs – uz biroju, cehu vai būvlaukumu. Ekonomika mainījās, medījumu aizstāja nauda, bet lietas būtība zināmā mērā saglabājas tā pati: labs tēvs ir tas, kurš atnes mājās…medījumu. Vai ar to pietiek?

Nē. Mūsdienās ar to vien nepietiek. 

Sabiedrība savu eksistences latiņu ir pacēlusi augstu, un papildus “dienišķās maizes” vajadzībām parādās aizvien vairāk prasību, attiecīgi pieaug arī izmaksas. Fiziskai izdzīvošanai nepieciešamie līdzekļi veido procentuāli aizvien mazāku ģimenes budžeta daļu. Bez pārtikas un pajumtes jādomā arī par izglītību, sakariem un informācijas tehnoloģijām, transportu, veselību, skaistumkopšanu, sportu un daudzām citām jomām. Turklāt arī iztikas grozā aizvien lielāku daļu ieņem nevis pamatprodukti, bet gan krāšņos iepakojumos pasniegti surogāti, baudvielas, alkohols, tabakas izstrādājumi un citas preces, bez kurām patiesībā lieliski varētu iztikt. Tādējādi uz iztikas līdzekļu pelnītāja pleciem gulstas aizvien smagāka nasta. Patēriņš pieaudzis tādā apmērā, ka nu jau arī sieviete aktīvi iesaistās “medību” procesā. Vai tāpēc, ka viņa vēlas būt līdzvērtīga, būt aktīva un darbā rast pašizpausmi? Jā un nē. Diemžēl nereti “ģimenes pavarda” uzturēšana (kas nebūt nav viegls pienākums) pret darbu šūšanas cehā, fermā, veikalā, birojā… tiek nomainīta piespiedu kārtā, jo ar vīrieša sagādāto “medījumu” vienkārši nav iespējams segt nemitīgi augošās izmaksas.

Un arī ar naudas pelnīšanu vien ir par maz. Nepietiek atnest “medījumu”. Bērnam vajadzīgs arī pats “mednieks”. Viņam nepieciešama tēva klātbūtne, viņa uzmanība, viņa padoms un emocionālais atbalsts. Šīs prasības – pēc ”mednieka” un mūsdienīgā tēva” – nav nesavienojamas, bet tās var konfliktēt. Nereti arī konfliktē. Un – līdz pat izdegšanai, kas var savukārt var aizvest mierinājuma meklējumos, tai skaitā arī apreibinošu vielu virzienā. Šis “spriedzes noņemšanas” un stresa “pašārstēšanas” process var beigties ar traģēdiju, pat sagraut ģimeni. Statistika ir drūma. Pēdējie dati parāda, ka šķirtas tiek gandrīz puse no noslēgtajām laulībām. Vēl drūmāk, ja šādās izirušās ģimenēs aug bērni, kas vairumā gadījumu paliek mātes aprūpē. Nu māte kļūst vienlaikus gan par “mednieku”, gan “pavarda sargātāju”, un uzdrošināsimies apgalvot, ka šādos gadījumos tieši pēdējā funkcija cieš visvairāk. 

Ko šķirtās ģimenes tēvs? Maksā uzturlīdzekļus. Tā tam būtu jābūt, bet… Atkal šī nepielūdzamā statistika: 2025.gada beigās Uzturlīdzekļu garantiju fondā reģistrēti 42 485 (!) uzturlīdzekļu parādnieki, no kuriem aptuveni 90% ir vīrieši!... Valsts viņu vietā mātēm – bērnu aprūpētājām – pērn samaksājusi gandrīz 56 miljonus eiro. 

Protams, šie dati vēl neizsaka visu. Vai uzturlīdzekļu statistika mums kaut ko pavēsta par Latvijas tēva klātbūtni bērna dzīvē? Gandrīz neko. Statistika uzskaita naudu, parādus un maksātājus. Tā nepasaka, cik šķirtu tēvu regulāri satiek bērnus, ved viņus uz skolu, pavada brīvdienas kopā, piedalās audzināšanā; un pretēji – cik tēvu korekti pārskaita uzturlīdzekļus, bet bērna dzīvē faktiski nepiedalās. Bet viens fakts ir acīmredzams – ne visi tēvi spēj pildīt savu lomu. 2025. gada sākumā Latvijā bija 269,8 tūkstoši mājsaimniecību, kurās dzīvoja bērni vai jaunieši līdz 24 gadu vecumam. No tām aptuveni 30% bija viena vecāka mājsaimniecības. Trijās ceturtdaļās no tām vienīgais pieaugušais ir māte...

Tāpēc, Tēvu dienu sagaidot, gribētos tētukiem novēlēt ne tikai spēku gādāt, bet arī drosmi būt klātesošiem. Atcerēties, ka bērnam vajadzīga arī kopības sajūta, un patiesība tieši laiks ir vērtīgākais, ko tēvs bērnam var dot.

Bērniem savukārt jānovēl, lai viņiem ir tēvs, kuru nav jāmeklē tikai atmiņās, fotogrāfijās vai bankas pārskaitījumos. Lai viņiem ir cilvēks, pie kura var aiziet ar prieku, bailēm, neveiksmi un jautājumu. Un, ja tēvs ir nepilnīgs (kādi mēs visi esam), lai tomēr paliek sajūta, ka viņš vismaz ir centies būt līdzās!