Ar ko sirds pilna
Sirds jau ar daudz ko pilna – kā sačurāta kupena, tāpēc sāksim ar vieglāko – ar to, kas pa virsu… Tas mans klusais iesmējiens par sporta kaislībām – godāti cilvēki tagad negulētām sejām skumji velk darbadienu ar vienu cerību – sagaidīt nākamo spēli, nākamās kaislības Vankūverā. Tikām mūsu pašu iluzionists Paļčevskis Maskavā uzstādījis pasaules rekordu – 64 stundas ledus klucī nostāvējis i apsaldējies! Kurš līdzi juta un pārdzīvoja!?…
Jau drūmāka vēsts par sniegu, kas tikai krājas – iet stirnas bojā, bet auto remonta darbnīcās skārda locīšanas svētki. Redakcijā kāds vīrs bija jūtami iesvilies par autoceļu stāvokli – raugi, ja ceļš vietām ar sniegu aizpūsts, kā zināt, ar kādu vidējo ātrumu braukt? Brauksi par lēnu, citiem traucēsi, brauksi ātrāk – nespēsi nobremzēt pirms šķēršļa. Gadījums iz dzīves – iebraucot sanesumā, auto uzslīdējis pretimbraucošai automašīnai… It kā pats vainīgs, bet, cik dzīvību šādās situācijās nobendēts? Kam sūdzēties – vai gudrajiem, kas Ceļu nodokli dubulto, bet iegūtos līdzekļus citām vajadzībām izlieto?
Un pēdējā – smeldzīgākā rūpe: informācijas telpā tā vien dzird – Šlesers, Rīga – Maskava; krievvalodīgie – galvenie zemes pircēji, galvenie investori, galvenie megaprojektu bīdītāji… Teju taustāma kļūst «piektās kolonnas» rosīšanās, lai – kā teica viens nacionālboļševiku aktīvists, "cilvēki apvienotos"… Piederu paaudzei, kas komunisma represijas nav piedzīvojusi, personiska naida pret cittautiešiem nav, tomēr lielvaras un šovinistus principā nemīlu. Lai nu kādi ir tie mūsu Eiroparlamenta rubiki, godmaņi un vēl visādi "zāles pīpētāji", tomēr viņi stutē pašu nīcināto demokrātiju. Ja Latvijā vēl tikai spriežam par to, kas īsti rausta varas grožus, ļaujoties ilūzijai par tautas spēku, tad Krievijas vēsts ir diktatūra. Un diktatūra ir arīdzan šleserveidīgo vadības stils – ar vienīgo taisnību, tuviem cilvēkiem svarīgos amatos un citiem shēmotāju prieciņiem. Redzot, cik padevīgi Latvija izplājas kaimiņtautas draudzībai, man nav ilūziju par to, kādas varas ēnā dzīvosim. Kā daždien mūs mīs gan rietumu (par parādiem), gan austrumu (ieraduma pēc) lielvaras. Un par to skumji, jo – kurš gan bērniem verdzību novēl?
