politiķi un tie viņu kolēģi, kas nonākuši valdībā, ir ķērušies pie reģionālās vai, laikam gan pareizāk jāsaka, administratīvi teritoriālās reformas turpinājuma. Reforma būs – tas jau pateikts strikti, un ministrs Juris Pūce solījies jau nākamtrešdien publiskot domājamo nākotnes Latvijas karti. Un kaut arī vairākās pašvaldībās, kā izrādās, tauta esot solījusies rīkot referendumus jeb savus lokālbreksitus, lai paliktu suverēni esošās vietvaras aprūpē, pēc tematiskā raidījuma televīzijā un, jāteic, arī žurnālistu novērotā uz vietām jāsecina – kopējais noskaņojums valstī ir mainījies. Ticība tam, ka tieši pašu ļaudis, kas taču tepat, mums blakus, dzīvo, pa tām pašām ielām staigā un tieši tāpēc daudz labāk vietējās problēmas un vajadzības redz un tās arī taisnīgi risina, ir ja ne zudusi, tad krasi mazinājusies gan. Vismaz mūsu pusē, kur vēlētāju aktivitāte ir kritusies gadu no gada…

Jo cilvēki jau nav ne akli, ne muļķi, ja ne uzreiz, tad pēc laika noteikti pamana un arī uz savas ādas un savā maciņā sajūt, ka kļuvuši par upuri kāda neizdarībai, nemākulībai vai reizēm arī pašvaldības nepieskatītai shēmošanas kārei. Bet reizēm arī klajai bezkaunībai. Ar pēdējo es domāju gan vairākās pašvaldībās joprojām piekopto jaunu amatu izdomāšanu draugiem, paziņām un viņu bērniem, kā arī administratīvo tūrismu, kur ar dažādām ”pieredzes apmaiņām”, ”sadarbības līgumu slēgšanām”, ”hartu politiku” un citādiem ”projektiem” piesegušies, vadoši valdošie par nodokļu maksātāju naudu turpina apmeklēt gan tuvākas, gan pavisam tālas un eksotiskas valstis. Un kas raksturīgi, mūsu gadījumā tas notiek tieši tajās pašvaldībās, kurās ir akūts līdzekļu trūkums gan kādu nopietnāku projektu realizēšanai, gan, piemēram, sociālo mājokļu problēmas risinājumā, kā, piemēram, Jaunpilī. Vai kā Kandavā, kur joprojām ir šai pašvaldībai neraksturīgi pārāk labi apmaksātas jaunradītas štata vietas, kā arī tiek plānota, piemēram, Čužu purva prezentācija Antālijā (Turcijā). Un tas viss tajā pašā laikā, kad deputāti naudas trūkuma dēļ atņem iepriekš piešķirtās brīvpusdienas skolēniem un dubulto maksu par naktsmājām internātskolā!…

Bet shēmošanas lielmeistarus nu labi redzam tepat, Tukumā. Tie, kā nu droši vien ir kļuvis skaidrs ikvienam, kam tas interesē, visu laiku bijuši visu acu priekšā. Gan pieminekļa zeltītās pamatnes, gan iela ne uz kurieni, gan vēl senākā pašvaldības uzņēmumu privatizācijas projektu radītāji, gan pavisam svaigās atkritumu afēras radītāji. Vienīgi mums – žurnālistiem – skatoties, kā tika un joprojām tiek izķērnāta pašvaldības, tas ir, visu mūsu nauda, kaut tai pašā «Piejūras» projektā, ir maz mierinājuma no tā, ka varam droši teikt: ”Bet mēs taču teicām! Brīdinājām!” Jo, redzot, cik tēloti izbrīnīti, pat ”šokēti” par notikušo ir visi tie paši pašvaldību vadītāji, kuri, pat ekspertu brīdināti, ar putām uz lūpām un publiski aizstāvēja pašvaldības īpašās tiesības apsaimniekot atkritumus un atzina «Piejūras» administrāciju, kā vienīgo spējīgo to visu vadīt, ir skaidrs – ar reformu vai bez, bet līdz atbildīgam skatam uz kalpošanu pašu ļaudīm un savai vietai, mums visiem kopā vēl gana tāls ceļš ejams…