Tā sanācis, ka pēdējā laikā darbi apsteidz vēlmi apgūt jaunu informāciju. Par vēlēšanu rezultātiem pērāmies un pērsimies – diplomātiskie kalambūri lai paliek tiem, kas šahu mīl, un arī tiem, kas mīl enerģiju taupošas kustības trijstūri – galds-gulta-pods. Vārdu sakot, katram vecumam savas izklaides, un vienīgais, pēc kā šobrīd ilgojos, ir regulāra saskarsme ar dabu. Patiesību sakot, tādā mazpilsētā, kā Tukums, tā (saskarsme ar dabu) arī regulāri notiek – kaut vai tajā mazumiņā, kas atlec, pa logu paraugoties rudens zilgajā debestiņā. (Un ja vēl iedomājam, ka šovasar maskavieši, izņemot smogu, gribēdami nevarēja neko citu ieraudzīt!) Varbūt tāpēc ilgās pēc kārtīgi spirdzinošas dabas esmu pamanījis vien divas ziņas – par ekoloģisko katastrofu Ungārijā un to, ka nebaudīta aizplīvoja Putnu vērošanas diena.
Par Ungāriju skaidrs – visi šokā, kā šitā kancerogēnā zampa uzdrošinājās pamest tai atvēlēto vietu, divus ciemus tuvināt elementārdaļiņu izšķīšanas stāvoklim un vairot ciešanas nevainīgu iedzīvotāju, tostarp mājdzīvnieku, vidū! Dzīve nekad nav taisnīga, kad jācieš, bet apsvērt ciešanu iemeslus mēs neesam radīti. Tāpēc jau caurbirst dažādu kopienu Kristus-cietēja projekti, bet vairojas to ticīgo skaits, kas, piecreiz dienā liecot pieri pret zemi, tomēr pamanās nolūkot piecas sievas un vēl mazliet, ja naftas pumpis labi strādā… Šī klusā doma – par cilvēka baudītāja iedabu – vedina uz pedagoģisku nostaļģiju par to, ka saņemam jau vien to, kas nopelnīts… Kas piecas sievas, bet kas – alimentu piedziņu no piecām sievām. Ja spējam radīt gana bīstamas lietas – hesus ar vāriem dambjiem, atomspēkstacijas, toksisko atkritumu dīķus, noliktavas, raķetes un vēl mega simtiem lietu, kas bīstamākas par uguni, tad – jāsaprot, ir mega vēl vairāk iespēju šīm lietām atdzīvoties un rast neplānotu pielietojumu. Tā teikt, Dieva pirksts dzīvojas savā nodabā… Lai atceramies Meksikas līci, Krievijas ugunsgrēkus, pirmsvēlēšanu stresu – cik daudz stihiju vēl nāks pār mūsu galvām un cik no tām – pašradītas!?
Tāpēc tā pieticīgā vēlme pabūt dabā un kaut vai vien lūriķa instrumentā palūkot putnus, top par arvien ekskluzīvāku izklaidi. Joprojām – nepietiekami novērtētu izklaidi.