Reiz eglīte bija košāka, svecītes smaržīgākas, mandarīni saldāki, rūķīši īstāki… Un ne jau tādēļ, ka svētkus svinēja kaut kā pareizāk un atribūtika bija izvēlēta veiksmīgāk, bet, kā jau katrs bērns, no visas sirds ticēju Ziemassvētku brīnumam. Kas dīvaini, dāvanu saturu praktiski neatceros, toties ļoti dzīvi atmiņā saglabājušās smaržas, krāsas un satraukums. Esmu pārliecināta, kas sirds tiešām uz brīdi apstājās, kad pie durvīm atskanēja gaidītais…"tuk, tuk"! Pat tad, kad jau sāku miglaini apzināties sakarību starp "pīpēt aizgājušo" onkuli un dāvanu maisu pie durvīm, patīkamais satraukums tā uzreiz vis neatkāpās…
Paldies vecākiem, citiem iesaistītajiem, kas šo sajūtu Ziemas un arī visos citos svētkos palīdzēja radīt un uzturēt, līdz patiesība par "skarbo dzīves realitāti" atklājās dabiskā ceļā. Nu savu pieredzi varu nodot tālāk un piepalīdzēt brīnumiem ticēt jau savai meitai, kas, kā izrādās, nebūt nav ārkārtīgi sarežģīts uzdevums – neprasa ne milzu materiālos ieguldījumus, ne aktiera talantu – vien mazdrusciņ izdomas un ieinteresētības.
Tomēr man jau šķiet, ka ticība brīnumam nedrīkstētu būt tikai un vienīgi bērnu priekšrocība! Domāju, neskatoties ne uz darba pienākumu un ikdienas rūpju nastu, kas spiež pie zemes, ne laika un naudas trūkumu, vismaz Ziemassvētkos cilvēkiem būtu jāspēj apstāties un paskatīties uz brīnumaino sev visapkārt. Un vai tā trūkst? Kristiešiem tas būs Jēzus bērniņa piedzimšanas brīnums, pateicoties kuram cilvēkiem ir iespēja allaž tiekties uz labo un ir cerība uz grēku izpirkšanu. Citi savukārt šajos svētkos atzīmēs gaismas uzvaru pār tumsu, kas, kaut it kā dabisks process (iespējams, bezgalīgajā visumā esam tikai viena no bezgalīgajām nejaušībām), tomēr liek apzināties, cik brīnumaina un unikāla šī pasaule ir…
Priecīgus un brīnumu pilnus svētkus!