Tikko ņem un piepildās Latvijas šī gada mūzikas topu nepārspētā mīluļa Dona pareģojums ”Tev piedzims bērns!”, viena no fundamentālākajām izjūtām ir apziņa, ka tava dzīve turpmāk tiešām ir nesaraujami saistīta ar vēl maziņu, bet pavisam īstu cilvēku. Un šīs sajūtas nebūt nav tikai balti pūkainas – ir arī sava daļa baiļu, neziņas par to, kā nu būs un kā šajā jaunajā situācijā dzīvot.

Ideālā variantā, ja blakus ir arī mīlošs, izpalīdzīgs tētis. Un, ja nenomāc ne sadzīves, ne veselības problēmas, māmiņa jaunajos apstākļos iejūtas visai drīz. Vēl vairāk – ātri vien piemirstas, kā tas bija, kad brīvdienās varēja iet gulēt, kad vēlas, celties – kad sanāk, un lēmumus iziet no mājas pieņemt pavisam spontāni. Tā vietā nāk pakļaušanās zīdaiņa diennakts režīmam un rūpīga katras pārvietošanās plānošana. Tāpat arī uz apkārtni sāc lūkoties no iepriekš vēl neredzēta leņķa – ieraugi neērtas ietves un nepārvaramas trepes, nepieejamus veikalus un ģimenēm ar bērniem nedraudzīgas ēstuves. Savukārt uz ielas blakus smēķējošo sāc uztvert par teju personīgo ienaidnieku… Īsāk sakot, tava pasaule ar bērna piedzimšanu sāk riņķot ap pavisam jaunu centru.

Tomēr pārējā pasaule tādēļ vien, ka ir piedzimis kāds septiņmiljardiarkautko bērns, gan savu kursu nemaina! Un, ja jaunajām māmiņām ir piedodama maldīgā pārliecība par viņu unikalitāti (tā rodas ”sirdi plosošie” stāsti par ne-individualizētu attieksmi slimnīcās, iestādēs vai pasākumos), tad deputātu spiešana uz šīm tik jūtīgajām pogām – ne. Kā gan savādāk, ja ne kā spiedienu uztvert kārtējo reizi reanimēto ideju par ”bezbērnu nodokli”? Mērķi – it kā cēli, bet vai patiesībā tas vien nav mēģinājums iešmugulēt jaunu nodokli, pie reizes sarīdot dažādas iedzīvotāju grupas? Un – vai starp tiem, kam bērni ir, un tiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ tādu nav, jau tāpat reizēm nepietrūkst savstarpējas izpratnes?…