Katra gada nogalē pieņemts atskatīties un izvērtēt aizvadīto. Ko teikt par projām ejošo – 2010? Vispirms jau – tas bijis otrais krīzes gads ar visām no tā izrietošajām sekām.
Piekrītu tiem, kas saka, ka krīze mums ir mācībstunda, iespējams, ka tā pat bija vajadzīga, lai izvairītos no vēl smagākām sekām. Svarīgākais tagad – izdarīt pareizus secinājumus… Vispirms, godīgi paskatīties uz trekno gadu dzīvesveidu: valsts līdzekļu šķērdēšana milzīgos apmēros; lielas ierēdņu algas; teju katram pat visniecīgāko izglītību guvušajam – kredīti, turklāt – bieži vien nevajadzīgi (bet "dzīvot" taču gribas jau šodien!…); melnstrādnieki celtniecībā, kuri varēja atļauties ar glaunu džipu vadāt cementa maisus, vispār neveidot uzkrājumus un ne mazākā mērā neaizdomāties par iespējamiem apdraudējumiem (mazums – slimības, nelaimes gadījumi, par krīzi pat nerunājot…) nedomājot…
Lai kā arī kāds liegtos, visi lielākā vai mazākā mērā tomēr esam egoisti, mūsu mērķis ir gūt pašlabumu. Treknajos gados bijām pārāk aizņemti ar savām problēmām – manuprāt, visi. Tātad arī esošā situācija ir uz visu mūsu sirdsapziņas. Ir naivi uzskatīt, ka, ignorējot politiku, tā neietekmēs mūsu dzīvi, tas ir tāpat kā, ignorējot problēmu, tā neatrisinās. Tātad vairāk jācenšas sekot līdzi valstī un sev apkārt notiekošajam un būt politiski informētiem, izglītotiem, jo pretējā gadījumā ar mums iespējams manipulēt kā ar marionetēm, un nu labi redzam, pie kā tas novedis…
Tas ir par bijušo. Tagad. Redzam, ka milzīgs skaits cilvēku ir bez darba, trūcīgo skaits ir palielinājies milzīgos apmēros… Katram atradīsies kāds ģimenes loceklis, draugs vai paziņa, kuru krīze skārusi īpaši smagi. Izeja ir tikai viena – cik vien iespējams, censties palīdzēt. Var jau būt, ka izklausās banāli, bet tā arī ir, ka patiesā cilvēka daba parādās tad, kad kāds ir nokļuvis nelaimē un tam ir jāpalīdz. Ja cilvēki bija gana labi, lai treknajos gados ar viņiem kontaktētos, vai viņi tagad, nonākuši nelaimē, kļuvuši sliktāki? Vai droši zināt, ka nekādi nevarat nonākt viņu situācijā? Saprotu, ka daudziem iet smagi un nav lielu iespēju palīdzēt citiem, bet palīdzība ir dažāda, tā neaprobežojas tikai ar naudas aizdošanu, iedošanu, to var veikt arī ar it kā nenozīmīgām lietām. Iespējams, ka kādam palīdzība būs arī tā, ka neaizmirsīsiet par viņiem un aizbrauksiet ciemos…
Nu jau tikai dažas dienas, un atkal būs jauns gads, miljoniem cilvēku apņemsies atmest dažādus netikumus, dzīvot veselīgi un daudz tamlīdzīgu lietu. Manuprāt, liela problēma ir tā, ka cilvēki zina, ko viņi vēlas (dārga mašīna, telefons u.c. lietas), bet nezin, kas viņiem patiešām ir vajadzīgs. Tāpēc arī mans novēlējums nākamajam gadam – kaut mēs visi saprastu, kas mums īsti ir vajadzīgs un mācītos ne tikai no savām, bet arī citu kļūdām!