Šīs vasaras silti saulainā roka palēnām atlaidusi ciešo tvērienu, ļaujot vietu ieņemt rudenīgākām noskaņām. Tas ir laiks, kas daudzus jau dabiski rosina kļūt mierīgākiem, apcerīgākiem, mazlietiņ, mazdrusciņ skumjākiem…

Par to, kā atšķirt vieglu melanholiju no dziļi dvēseliskām un pat patoloģiskām skumjām, 10. septembrī jeb Starptautiskajā pašnāvību novēršanas dienā runāja arī Latvijas eksperti garīgās veselības jautājumos. Viņi mudināja būt daudz vērīgākiem un zinošākiem, lai laikus pamanītu savu tuvinieku, līdzcilvēku ciešanas un viņiem savlaicīgi palīdzētu. Tāpat šajā diena tika atklāta akcija «Nenovērsies!», kuras viens no mērķiem, ņemot palīgos sociālās reklāmas, publikācijas u. tml., mazināt aizspriedumus sabiedrībā kā pret garīgajām saslimšanām, tā arī pret cilvēkiem, kas ar tām sirgst. Bet – vai pati sabiedrība, tas ir, mēs visi, maz esam tam gatavi?

Ne vienu reizi vien nācies dzirdēt pārspriedumus par ”pagrimušajiem Rietumiem”, kur uz ielām, atšķirībā no Latvijas, redz, esot pilns ar ”slimajiem”. Tāpat gadījies saskarties ar klaji noraidošu un pat kareivīgu attieksmi pret speciālistu ieteikumiem, kā vispārizglītojošās skolās integrēt bērnus, kuriem novērojamas kādi psihiskās veselības traucējumi. Un tas liek secināt vai vismaz aizdomāties par to, ka mūsu sabiedrībā tomēr lielākoties jebkuru atkāpi no pašu iedomātās normas, ja iespējams, vēlamies nobīdīt kaut kur perifērijā, kur tas netraucē, nekaitina un nebiedē, tā sauktos, mūs – ”normālos”. ”Slimajiem”, redz, esot jāsēž mājās, jāmācās speciālās skolās vai jādzīvo speciālās iestādēs, nevis jāintegrējas! Sak, iecietība nav pietiekams iemesls, lai jel kā ierobežotu savas ērtības!

Tomēr, lai cik sasodīti pamācoši tas neizklausītos, iecietība patiesībā ir viena savtīga padarīšana, jo kā jebkuras cita nelaime dzīvē, arī psihiskās saslimšanas ”nenāk brēkdamas” un var skart ikvienu. Un vai situācijā, kad ar ko tādu nāktos saskarties aci pret aci, pašiem negribētos, lai, tā sauktā, ”veselā” sabiedrības daļa dotu vismaz iespēju dzīvot, nevis, valdošo aizspriedumu dēļ  – tikai eksistēt kaut kur perifērijā, kaut kur izolācijā, ja ne aiz trejdeviņām atslēgām, tad aiz pāris kalniem un augstiem žogiem gan…