Marta otrā bija jauka un saulaina. Kad kolēģis uzmācīgajiem saules stariem aizvilka priekšā žalūziju, gribējās stingri un skaļi pastāvēt par savām tiesībām – lai taču ļauj izbaudīt sauli pēc mēnešiem ilgās tumsības!… Bet viņš bija nepielūdzams.

Tomēr apkārtnes skaņām muti neaizbāzīsi – jau pāris dienas nenogurdami mazi putniņi aiz loga sacenšas balsu skanīgumā, bet kaķu marta dziedājumi, šķiet, ieguvuši, pavisam nebijušas notis. Un tad vēl kāda siltuma, putekļu un nebijušu izjūtu apdullināta muša kā bez prāta aplidoja visus istabas kaktus… Tas viss izlikās tik nenopietni, bet vienlaikus – tik cerīgi… Tāpat kā veikalā nopirkts prīmulu podiņš ar uzlīmīti – "Audzēts Latvijā" vai zinošu sievu rinda sēklu veikalā. Jo tieši viss šis – paredzamais, zināmais, tradicionālais – nu liekas tik mīļš, jo ar lielu precizitāti atkārtojas katru pavasari. Neviens vairs nerunā par apnicīgo pieradumu vai pelēcīgo ikdienu, kurā no rīta ej uz darbu un vakarā nāc mājās… Par to, cik slikti ir pierast pie sviestmaizes vai cilvēka blakus. Tieši otrādi – nav nekā jaukāka par ierasto rīta cēlienu un vakara mājas soli. Laikā, kad nekas vairs nav tā, kā bija, šāda vienkārša atkārtošanās, pieradums ir ļo-ti patīkama.
Bet par pavasara sajūtu, ko šajā laikā gaidām īpaši, varētu runāt stundām. Īpaši, par to, kam ir un kam nav daļas gar valstī notiekošajiem procesiem. Putniņus, mušu un kaķus, kā noprotams, maz uztrauc jaunās nodokļu kāpuma un algu samazinājuma vēstis. Taču cilvēkam tas viss vēl priekšā – gan gaidāmais algu samazinājums, gan pavisam jauns apdzīvojamās platības nodoklis no nākamā gada, gan vēlme kāpināt PVN līdz 24%. Cerīgā ziņa – tie visi ir plāni… Taču, ja jūs nepamet sajūta, ka valsts mūs uzskata par slaucamu govi, tad ziniet – arī līdz ganībās iešanai palicis pavisam maz laika – sinoptiķi mēneša beigās sola jau +15 grādus. Un tā nu mēs ātri vien varētu tikt vaļā no apkures sezonas, iegūtu kādu zaļumu sētmalē un varētu ziemas drēbes nomainīt pret vieglākām. Jā, pavasara sajūta ir īpaša. Tā rada cerību.