Nu jau dažus gadus Eiropas un arī Latvijas mazumtirdzniecībā stabili “spēlētāji” ir interneta platformas “Ali Express” un “Temu”, jau tā visai iespaidīgajam Ķīnā ražoto preču klāstam pievienojot vēl tūkstošiem dažādu piedāvājumu. 

Vērtējot šo parādību no nacionāli noskaņota pircēja viedokļa, nekā laba te nav. No tirgus tiek izspiesti mūsu pašu ražotāji. Zaudē arī mazumtirgotāji, kas savos veikalos līdz šim piedāvāja tās pašas vien Ķīnā ražotās preces, nodrošinot peļņu sev un algas personālam. Bet, kā mēdz teikt, katrai rungai divi gali, katram ceļam – divi grāvji.

Paraudzīsimies no otras puses, proti, abstrahējoties no vietējo tirgotāju interesēm, palūkosimies, ko iegūst vai zaudē vienkāršais patērētājs. 

Tas, ka pie mums Ķīnas izcelsmes preces ir nospiedošā vairākumā, nav nekāds noslēpums. No šīs valsts pie mums atceļo teju viss, kas sadzīvē nepieciešams – sākot no apakšveļas un beidzot ar datortehniku. Pat «Lenovo» portatīvais dators, uz kura top šī eseja, ražots Šeņdžeņas pilsētā Ķīnā. Patiesībā man šķiet: ja vienā jaukā dienā kādas maģiskas iejaukšanās dēļ pēkšņi pazustu visas “ķīniešu preces”, tostarp arī Indijā un citās trešās pasaules valstīs radītās lietas, mēs puspliki attaptos trūcīgi mēbelētos mitekļos, bez sakariem un bez ikdienā ierastajiem sadzīves priekšmetiem... 

Jāatzīst arī, ka bieži vien līdz mūsu veikalu plauktiem nonāk tālo austrumu valstu ne tie kvalitatīvākie produkti, kurus vietējie tirgotāji, ne aci nepamiršķinot, piedāvā ar pieklājīgu uzcenojumu: nu ne jau ar 40 vai 50 procentiem, nē… Savukārt pircēju žēlošanās par kvalitāti nereti tiek noraidīta viennozīmīgi un kategoriski ar visdažādāko argumentāciju, piemēram, ka prece tikusi nepareizi lietota. Pēc tam, kad šo rindu autors vairākas reizes pēc kārtas uzklausīja šādus un līdzīgus atteikumus garantijas saistību izpildei, lēmums izmēģināt «Temu» preces bija pati par sevi saprotama piečakarēta pircēja reakcija. Un tavu brīnumu – par dažiem eiro «Temu» nopirktie vasaras apavi izrādījās ērti un kvalitatīvi, tiem nelūza zoles un cerētās vienas sezonas vietā tie nokalpoja trīstik ilgi. Arī citas preces – zeķes, bikses, krekli, amatniecības un dārzkopības piederumi un instrumenti – viss pārspēja cerības un kalpo vēl šodien. Par “piecīti” nopirktais tālruņa maciņš neplaisāja un neizjuka – atšķirībā no trīsreiz dārgākā, šejienes veikalā pirktā “brīnuma”, kurš pārstāja funkcionēt precīzi pēc garantijas termiņa beigām. Šo pieredzes stāstu varētu turpināt vēl ilgi, bet… 

Šķiet, Eiropas Savienībai ir apnikusi šī austrumu platformu invāzija. Kā nu ne. Tas taču ir vairāku miljardu eiro liels zaudējums “ķīniešu štruntu” pašmāju tirgotājiem. Tāpēc ir uzsākts visīstākais tirdzniecības karš, turklāt tāds, kas vērsts vispirms pret pašmāju vistrūcīgāko patērētāju. Proti, ar 1. jūliju par katru (!) zemas vērtības (zem 150 eiro) sūtījuma vienību papildus būs jāmaksā 3 eiro, bet pēc 1. novembra – vēl 2 eiro par kādu mistisku “apstrādi.” Tātad, ja preces vērtība būs, piemēram, viens eiro, tad turpmāk maksāsim četrus un rudenī – sešus eiro. Par to pašu vienu eiro vērto preci. Ja muitas nodoklis vairākas reizes pārsniedz preces cenu, tas nav normāli. Tas pārspēj pat aizokeāna valsts prezidenta ālēšanos ar muitas tarifiem, jo šie tarifi ir salīdzinoši godīgi, proti, tiek rēķināti procentos no ievedāmās preces vērtības (tātad – jo zemāka cena, jo mazāka ievedmuitas summa). 

Mūsu gadījumā tiek plānots spēriens zem jostas vietas sabiedrības nabadzīgākajai daļai.

Jāsaprot, ka cilvēkiem ar zemiem ienākumiem «Temu» un «AliExpress» nav izklaide vai spontāna iepirkšanās vieta, bet iespēja (nereti – vienīgā) iegādāties ikdienas preces par pieejamu cenu un kvalitāti. Šāda alternatīva jo īpaši svarīga bija, zinot, ka ienākumu nevienlīdzība mūsu sabiedrībā joprojām ir augsta, un nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumus lielā mērā veido pabalsti un pensijas. 

Fiksēts nodoklis nav taisnīgs, jo tas vienādi sadārdzina gan vienu eiro, gan 100 eiro vērtu preci. Tas spilgti parāda, ka globālās ekonomiskās cīņas smagums tiek pārlikts uz trūcīgāko pircēju pleciem, faktiski iznīcinot mazo pirkumu ideju. 

Oficiāli tiek apgalvots, ka šādi pasākumi nepieciešami godīgas konkurences un nodokļu iekasēšanas nodrošināšanai. Taču rodas loģisks jautājums: ja problēma patiešām ir nenomaksātie nodokļi, kāpēc netiek ieviests procentuāls nodoklis no preces vērtības? Vai gan nebūtu taisnīgāk, ja cilvēks, kas pērk dārgāku preci, samaksātu vairāk? Nē, viss notiek tieši pretēji, ačgārni.

Daudziem šī gaidāmā reforma var radīt maldinošu iespaidu, ka patiesībā tādējādi vietējie tirgotāji tiek aizsargāti no negodīgas konkurences. Taču jāņem vērā, ka konkurence pati par sevi nav slikta – tā piespiež tirgotājus uzlabot kvalitāti un samazināt cenas. Ja konkurence tiek ierobežota ar administratīvām barjerām, gala zaudētāji būs patērētāji, proti, mēs visi. Turpināsim pirkt dārgas un apšaubāmas kvalitātes preces, mierinot sevi ar domu, ka tas varbūt ir… godīgi. Tikai – kur paliek sociālais taisnīgums?