Divos gados četras klases

Marutas dzimtā puse ir Sigulda, kur radusies viņas mīlestība uz dziesmu un deju, jau no agras bērnības aktīvi darbojoties pašdarbības kolektīvos. “Piedalījos skolas deju kolektīvā, dziedāju korī,” viņa atceras. “Man bija ļoti paveicies ar skolotājiem, kas visu sevi atdeva darbam, iespējams, tāpēc ļoti gribēju mācīties mūzikas skolā, un, kad tāda iespēja beidzot radās, biju tik nepacietīga, ka divos gados pabeidzu četras klases. Tās bija ļoti intensīvas mācības, jo pēc katras klases pabeigšanas bija jānoliek eksāmens…”

Lai gan Marutu vilinājusi arī lietišķā māksla, tomēr tālākais izglītības ceļš veda uz pedagoģisko skolu Rīgā, kur viņa mācījās par dziedāšanas skolotāju, iesniedza visus dokumentus iestājai Latvijas valsts konservatorijā, jau sāka apmeklēt sagatavošanas kursus, bet tad… 

Tad atnāca lielā mīlestība. 

“Pedagoģiskajā skolā bija tikai kādi 11 zēni, kas arī gatavojās kļūt par mūzikas skolotājiem. Visas pārējās – meitenes. Bet tā laimīgā loze tomēr krita man…,” Maruta ar smaidu gremdējas atmiņās. “Pēc skolas par darba vietu izvēlējos Aizupes meža tehnikumu, jo mans vīrs bija no netālās Vānes. Pasniedzu estētiku, darbojos ar zēnu ansambli un deju kolektīvu. Tad mani noformēja kā kopmītņu komendanti. Tur gan man traki gāja! Puiši taču bija vecāki par mani. Bet es parādīju rakstura stingrību, izturēju visus uzmanības pierādījumus un mīlestības apliecinājumus. Kad mans vīrs gadu vēlāk pabeidza pedagoģisko skolu, sākām meklēt citu vietu. Bija dažādi piedāvājumi. Reiz aizbraucām pat uz Ezeri, pie Lietuvas robežas. Mīļo saulīt! Izkāpjam no autobusa un ieraugām to apkārtni – viena dubļu jūra un peļķes. Mēs pat nekur tālāk neaizgājām, tūliņ iekāpām autobusā un atbraucām atpakaļ…”

Uz jauno darbu – cauri mežam 

Pēc kāda laika abiem jaunajiem pedagogiem radās iespēja strādāt Tukuma rajona Dzirciema internātpalīgskolā. Pirmais brauciens uz turieni esot bijis ļoti interesants. “Ierodamies Dzirciemā, prasām vietējiem, kur ir tā skola. Bet viņi saka, ka mums jāiet četrus kilometrus pa taciņu cauri mežam. Izrādās, Dzirciema skola patiesībā bija Lamiņos, bet mēs to nezinājām,” smej Maruta. “Un tā mēs topavasar, smuki puķītes lasot, aizgājām līdz Lamiņiem, kur mūs ļoti sirsnīgi uzņēma skolas direktors Fricis Apriķis, ārkārtīgi jauks, dzīvesgudrs cilvēks un viņa ģimene. Es tolaik jau gaidīju pirmo bērniņu, bet direktors bija atsaucīgs un visu iekārtoja tā, ka vīrs pagaidām drīkstēja strādāt divas slodzes, līdz man beigsies bērna kopšanas atvaļinājums. Tā sākās mūsu ģimenes dzīve Dzirciemā un Lamiņos.”

Pats sākums jaunajā vietā gan bijis grūts. “Naudas nebija pilnīgi nemaz. Vīra vecāki deva mums kartupeļus, skolas direktora ģimenei bija lopi, viņi mums deva pieniņu, krējumiņu, sviestiņu. Skolai bija siltumnīca ar tomātiem, gurķīšiem. Ar visu viņi dalījās, jo zināja, ka mums līdz pirmajai algai vesels mēnesis vēl jāgaida. Mājup cauri mežam pa taciņu nākot, lasījām sēnes, ogas. Izdzīvojām. Un tieši šo periodu es atceros kā vislabāko savas dzīves laiku. Jo tādā nabadzībā cilvēki viens otru iepazīst vislabāk… Pēc kāda laika direktors piešķīra mums dzīvokli Lamiņu centrā, nebija vairs caur mežu jāstaigā katru dienu…”

No skolotājas līdz kultūras nama direktorei

“Dzīve sakārtojās. Meita paaugās, piedzima otrs bērniņš. Nodibinājām estrādes orķestri. Spēlējām ballītes, izgājām sertifikāciju, un ar laiku mūs sāka aicināt uz citiem pagastiem. Arī uz Tumi. Tolaik te bija kolhozs «Dzimtene», kas rīkoja dažādus pasākumus, piemēram, apkūlības vai profesiju vakarus, un muzikanti allaž bija vajadzīgi. Beigu beigās, tas bija, šķiet, 1978. gadā, mūs oficiāli uzaicināja te dzīvot un strādāt, veidot vietējo estrādes orķestri. Tieši tobrīd kolhozs cēla jaunās mājas. Piedāvāja mums dzīvokli. Lielāka platība tiešām bija vajadzīga – nu jau divi bērni, vecākā meita krietni paaugusies, tāda atraktīva dziedātāja, dancotāja, gribēju viņu sūtīt mūzikas skolā. Mamma – pirmās grupas invalīde, jaunajā vietā es varētu viņu ņemt pie sevis. Dzīvoklis bija pietiekami liels, ar visām ērtībām, nebūtu vairs jārūpējas par ūdeni un malku. Vārdu sakot, piekritām. 

Mums piedāvāja darbu Tumes skolā. Vīram – dziedāšanas stundas dažās klasēs, bet es kļuvu par pionieru vadītāju. Nodibinājām orķestri, sākām mēģinājumus. Bet sākums, tāpat kā Lamiņos, nemaz tik viegls nebija. Tā apsolītā māja vēl nebija nodota ekspluatācijā, tāpēc kādu laiku pēc darba nakšņot braucām uz Vāni pie vīra vecākiem. Bērni, protams, līdzi – stiepām kukaragās pusotru kilometru, tad agri no rīta atkal atpakaļ. Tā dzīvojām kādu mēnesi, bijām šausmīgi noguruši, bet izturējām.

Nepagāja ne cik ilgs laiks, pieteicās mums trešais bērniņš. Kā smējāmies, lielāku dzīvokli dabūjuši esam, nu varam atļauties. 

Sāku strādāt bibliotēkā, dziedāju ansamblī, spēlēju orķestrī. Šeit, Tumē, gandrīz katrās otrajās kāzās esam spēlējuši. Tomēr ar to man nebija gana, gribējās vēl intensīvāk visu darīt. Bibliotēkā šķita par garlaicīgu. Pārāk mierīgs darbs, – ne priekš manis. Un tad 1980. gadā man piedāvāja Tumes kultūras nama direktores amatu. Es sākumā tā kā pretojos, jo šis darbs bija pilnīgi svešs, bet tomēr piekritu…” 

«Kansonetas» dzimšana

“Tolaik Tumē darbojās sieviešu un vīru ansamblis, bija arī deju kolektīvs un orķestris,” atceras Maruta. “Strādāju arī ar mazajiem bērniņiem. Un tieši tolaik beidzās lielo teātru viesizrādes lauku kultūras namos. Pirms tam pie mums viesojās gan Dailes, gan Nacionālais teātris, dažādi slaveni mākslinieki – Vilcāne, Grīnbergs, Bumbiere, Rajecka, Skrastiņš, Pauls… Koncertos tauta kultūras namu gāza riņķī. Pagasta kultūras dzīve, kā saka, sita augstu vilni. Bet diemžēl tas vilnis arvien vairāk saplaka. Jo bez naudas jau neko nevar. Jā, jā, arī padomju laikā par velti jau neviens nebrauca. Lai gan kolhozs bija pretimnākošs, sniedza tehnisku palīdzību, piemēram, sagādāja mums apskaņošanas iekārtas, tomēr pienāca brīdis, kad vairs nespējām šos dārgos ciemiņus apmaksāt. Bija jāmeklē risinājumi. Man likās, ka mēs taču paši arī kaut ko varam organizēt ar saviem kolektīviem, jo mums bija ļoti labi rezultāti skatēs, – varētu cienīgi sniegt koncertus savējiem. Un patiešām, kādu laiku tā arī dzīvojām, bet tad sākās, ja tā var teikt, krīze. Beidza eksistēt vīru ansamblis, un tad arī sieviešu ansambļa pēdējā vadītāja Anda Vilka aizgāja. Bet rokas nenolaidu. Iedomājos, ka varētu taču ar to sievu ansambli padarboties. Pēc vadītājas aiziešanas vecais sastāvs bija pilnīgi izjucis, bet izdevās salasīt meitenes no skolas, ar kurām jau biju strādājusi, un 1985. gadā sākām visu no jauna. Pirmie soļi, kā jau allaž, nebija viegli, – mācījāmies, cīnījāmies, braucām uz skatēm, pamazām sākām saprast, kas un kā, bet pagāja savi pieci gadi, līdz tā kārtīgi nostājāmies uz kājām, un tad jau bija ļoti labas vietas. Mēs pat vienreiz esam tikuši līdz republikas līmenim un pat izcīnījām skatē trešo vietu, tikai precīzi nepateikšu, kurā gadā. Sākumā mums nebija īpaša nosaukuma, skaitījāmies Tumes Kultūras nama sieviešu vokālais ansamblis, un viss. Nosaukums «Kansoneta» radās mazliet vēlāk...” 

“Saules zaķis” un dziesmas par peļukiem

Darbojoties ar sieviešu vokālo ansambli, Maruta sākusi apsvērt, ka būtu lietderīgi dažādot tā priekšnesumus un iesaistīt tajos arī jauno paaudzi. 

“Sāku strādāt ar bērniem,” viņa stāsta. “Ar pavisam maziņiem, trīs, četrus gadiņus jauniem. Viņi nāca pie manis uz individuālām dziedāšanas nodarbībām, līdz ar laiku atlasīju grupiņu, izveidojām bērnu ansambli, saliku viņus kopā ar sievām. Sniedzām koncertus ar Ziemassvētku programmu. Kļuvām populāri, mūs bieži aicināja uzstāties, un pēc kāda laika no šī bērnu ansambļa izauga popgrupa. Sākām sadarboties ar Atvaru Sirmo, kurš kļuva mums par tādu kā mecenātu, ar “Čuču muižu”. Un tā mēs ar to popgrupu tiktāl aizdziedājāmies, ka tikām pat uz «Saules zaķi» Latvijas televīzijā! Tas bija milzīgs piedzīvojums. Bērniem darbs ierakstu studijā šķita ārkārtīgi interesants. Tas bija aizraujošs laiks. Apceļojām ar koncertiem Latviju, – kur tik visur nebijām?! Dziedājām Cēsu pilsdrupās, Inčukalna estrādē, nakšņojām pie Gaujas… 

Atvars mums bija sarakstījis jaukas dziesmiņas par peļuku dzīvi, mums bija sava kustību konsultante, lai dziedāšana nenotiktu statiski, bet kustībā… Nu jauki viss bija. Bet tad mūsu bērniņi izauga, beidza pamatskolu, katrs devās uz savu pusi, un popgrupas laiks beidzās.”

Par “ēdamajiem pagastiem” un jaukto ansambli

Idejas, kā bagātināt pagasta kultūras dzīvi, Marutai bijušas dažādas. Pie ikvienas ieceres realizēšanas viņa ķērusies ar sev piemītošo enerģiju un neatlaidību. Bet, kad kultūras nama vadīšanas nasta kļuvusi par smagu, Maruta uzrunājusi Daci Lebedu. 

“Mēs abas divas te visādus trakumus izdomājām. Piemēram, tas “Ēdamo pagastu saiets”. Tume, Kūkas, Zirņi, Gailīši, Bārbele,” ar smaidu atceras Maruta. “Bija aizraujoši. Braukājām pagasta kolektīvi cits pie cita. Divu dienu garumā pašdarbnieku koncerti, ballēšanās. Ļoti interesanti, atraktīvi, izdomas bagāti pasākumi. Mēs laikam 16 gadus šo saietu noturējām kā labu tradīciju, līdz tomēr tas izsmēla sevi. Beigās jau pārgājām uz vienas dienas pasākumu, jo finansiāli kļuva aizvien grūtāk, mainījās pagastu vadība, mainījās politika… Un nu jau pieci gadi, kopš saiets, tā teikt, nomiris dabiskā nāvē un kļuvis par vēsturi.” 

Taču starp daudzajām idejām bijusi arī kāda iecere, kas īstenojusies ar tādu sparu, ka pilnīgi noteikti var sacīt – “ēdamo pagastu” liktenis šim pasākumam nedraud. Proti, Tumes jauktais koris, kas tika dibināts 1995. gada rudenī un īsā laikā sevi pieteica kā spilgtu un atraktīvu kolektīvu ne vien Tukuma novadā, bet arī tālu aiz tā robežām. 

“Kora dibināšana gan nav mans, bet Dagnijas Staķes (toreiz Tumes pagasta padomes priekšsēdētāja) nopelns,” Maruta atzīst. “Es par šo ideju pat biju satraukusies, zinot, cik grūti ir finansiāli uzturēt jau esošos kolektīvus. Tērpi, transports uz koncertiem… Naudas pietrūka arī bez tā visa, un tagad – vēl vesels koris, kas nav vairs desmit cilvēki, bet jau vismaz trīsdesmit un vairāk. Nē, bet mums vajag to kori! – tā toreiz nolēmām par spīti visām bažām. Un patiesībā pati esmu zināmā mērā vainīga, jo vienā no skatēm izveidoju tādu kā jaukto ansambli, un tūliņ tā ideja aizgāja plašumā. Rudīte Poča uzreiz teica, ka vajag to visu organizēt kā kori, un arī Dagnijai Staķei iepatikās šī ideja, un tas ir viņas lielais nopelns, ka šis Tumes koris izveidojās.”  

Meitenes, ar kurām varētu iet pat karā

Marutas radošā enerģija centusies izpausties ne vien muzikālās dzīves organizēšanā, bet arī citās jomās. Lai sasniegtu iecerēto, viņa bijusi gatava arī visai smagiem pārbaudījumiem.

“Reiz es izdomāju tā: mēs te tikai dziedam un dziedam, bet vajadzētu taču dancot arī. Vienā ballītē noskatījos, ka daži mums tā smuki dejo, ienāca prātā, ka tiešām varētu kaut ko organizēt,” Maruta stāsta. “Piepūtu vaigus, pieteicos Rīgā, Deju skolā. Šķiet 2000. gadā. Divu gadu garumā mācījos… Iedomājieties mani klasiskā dejā?! Vai pie stieņa? Lai Dievs pasargā, tas gan bija smieklīgi! (Smejas.) Atnāk pasniedzēja, liek gulties uz grīdas… Vajagot 90 grādos – labā kāja uz vienu pusi, kreisā uz otru… Bet man viens sāns ceļas līdzi. Nē, šitā nevarot! Un viņa uzkāpj un spiež mani pie zemes. Es saku: ”Jūs tā nedariet, pēc tam nepiecelsiet vairs, būs jākasa nost no grīdas!” (Smejas.) Nu traki gāja, bet tomēr izturēju, apguvu visu, ko viņi man mācīja. Un tapa tautas deju kolektīvs «Solis». Piecus gadus ar dejotājiem nostrādāju, līdz pienāca brīdis, kad sapratu – mans zināšanu kamoliņš ir iztīts, vairāk neko nevaru iedot. Tad uzaicināju Guntu Kreceri. Viņa piekrita, un «Solis» dejo vēl šodien. Un ar «Kansonetu», protams, strādājam cītīgi, un man ir prieks un lepnums, ka panākumi kļūst arvien labāki. Patlaban man ir tādas meitenes, ar kurām es varētu iet pat karā, jo zinu, ka viņas nepametīs mani. Un es nepametīšu viņas. Meitenes izdarīs visu, visu to labāko, ko vien var. Tāpēc ne velti jau četrus gadus un arī šogad skatēs esam ieguvušas augstāko pakāpi. Esmu ļoti, ļoti apmierināta.”

Lai noturētu, vajadzīgs daudz spēka

Šī gada kultūras balvas simbols ir ļoti zīmīgs – Sīzifs, kas veļ akmeni. Vaicājam Marutai: vai varētu būt, ka šis tēls simboliski raksturo darbu kultūras jomā? Vai nerodas sajūta, ka visu laiku ir jānotur akmens, kurš grib ripot atpakaļ?

“Jā, tā ir. Ir tāda sajūta, pareizi,” viņa piekrīt. “Bet mēs cīnāmies, neļaujamies, cītīgi turam rokas augšā un veļam to akmeni uz priekšu. Ziniet, kā ir? Pirmo reizi, kad tu saņem augstāku pakāpi kādā no skatēm, tad pēc tam tu sāc domāt: “Nu, un kur tagad tālāk?” Lejā laist tu nevari. Jānotur vismaz tur, kur esi. Un izrādās, ka tā tikšana līdz augšai ir vienkāršāka nekā noturēšana. Jā, lai noturētu, vajag vairāk spēka. Bet man, diemžēl, tie spēki iet mazumā… Taču padoties nevar. Jācīnās. Un plāni arī ir. Par tiem gan daudz negribu stāstīt… Nē, par vienu tomēr var. Pirms aizeju no šejienes, ļoti gribētu izdot disku ar «Kansonetas» ierakstiem. Lai paliek kaut vai ne izplatīšanai, bet kultūras namam, vēsturei. Lai ir kaut kas, ar ko varam palielīties. Jo mums jau ir, ar ko! Bet otrs plāns arī taps… Kad atnāks īstais brīdis, tad jūs arī to manīsiet, jo iestrādes jau ir, bet skaļi par to pagaidām nerunāsim. 

Turpināsim strādāt, dosimies, kur mūs aicinās, centīsimies sniegt prieku klausītājiem, dāvāt mūsu sirdsdarbu, veidot saikni ar cilvēkiem, lai viņi saņem visas mūsu domas un emocijas, ko spējam sniegt. Katrs koncerts mums ir kā svētki. 

Bet par šo gada balvu kultūrā teikšu tā: mums ir ļoti daudz talantīgu un ļoti atbildīgu cilvēku, kuri ir pelnījuši šādas balvas. Protams, esmu ļoti pagodināta un pateicīga par šo augsto novērtējumu, bet, vai biju to pelnījusi? – tiešām nezinu… Es vienkārši daru to darbiņu, kas man patīk, kas man padodas, un esmu priecīga, ja izdodas ko sasniegt. Tas man ir kā hobijs, par kuru saņemu turklāt arī atalgojumu. Vai nav brīnišķīgi? Esmu ļoti laimīga, patiešām. Arī tāpēc, ka blakus ir cilvēki, kas mani atbalsta. Jo esmu viena pati palikusi. Mājās tikai suņuks, kas mani sargā un visu pieskata. Bērniem katram ir sava dzīve un darbs. Bet mans kolektīvs – to uzskatu gluži kā par savu ģimeni. Jo te notiek gan savstarpēja sadzīvisku jautājumu risināšana, gan tradīcijas, gan jubilejas. Nu pilnīgi viss, kas cilvēku skar ikdienā, tas notiek arī kolektīvā. Vai tad tas nav skaisti?”

Nevajag padoties!

Marutas kundze ir pazīstama ne vien kā kolektīvu vadītāja, bet arī kā čakla rokdarbniece. Savulaik vadījusi meistarklases. Viņa ada, tamborē, izšuj, pieprot arī kvilingu (papīra mākslas paveidu), turklāt jaunas idejas un prasmes iegūst, izmantojot modernās tehnoloģijas. 

“Mans mācībspēks ir YouTube,” viņa neslēpj. “Tur var ļoti daudz ko iemācīties. Arī par rokdarbiem: kā sākt, cik valdziņus uzmest un cik rindiņas noadīt vai notamborēt. Pilnīgi visu, visu. Ja tur ieraugu ko tādu, ko es vēl neesmu darījusi, tad es momentā metos tajā visā iekšā. Un, kamēr man iecerētais darbiņš nav gatavs, es no sava krēsla neceļos.”

Šobrīd Maruta gatavo adījumus un tamborējumus otram gaidāmajam mazmazbērnam: siltas jaciņas, biksītes, čībiņas un mīkstās rotaļu mantiņas. Jā, rokdarbi viņai padodas, un tas, šķiet, ir mantots no viņas mammas tēva, kurš bijis šuvējs. Taču rosīšanās sakņu dārzā gan neesot viņas stihija. Sirdij tuvāki tādi sīki, piņķerīgi darbiņi…

Vaicājam: ko Maruta varētu ieteikt, kādu padomu dot ļaudīm pensijas vecumā? 

“Es teikšu tā: nevajag padoties. Nedrīkst padoties absolūti nekam!” viņa enerģiski uzsver. “Pat Dieva vārdos ir teikts, ka sevis noniecināšana ir ļoti liels grēks. Tāpēc ir jātic sev. Ja tu sev iestāsti, ka tu nevari, nu tad beigu beigās patiešām neko arī nevari! Bet ja esi pārliecināts, ka vari, tad – vajag tikai, kā saka, rakt, un viss notiks. 

Katram cilvēkam vajadzīgs savs hobijs, lai vai kāds viņš būtu, vienalga, aktīvs vai neaktīvs, – bet ir kaut kas jādara. Kāds puķītes audzina, kāds pa mazdārziņu, cits dejo, cits ceļo. Viss jādara ar prieku! Turklāt jārada prieku gan pašam sev, gan arī citiem. Jo tas prieks, ko radām citiem, ir daudz vērtīgāks nekā tikai sev radītais,” teic ar nerimstošu sparu un enerģiju apveltītā Tumes kultūras nama leģenda Maruta Čauva.