Nu stāvlaukums, bet reiz te bijusi viesnīca
Stāvlaukums, kas tagad atrodas blakus «Citadele Banka» ēkai, un tālāk plešas līdz pat adresei Brīvības laukums10 kādreiz arī bijis ar savu adresi – savulaik Elizabetes iela 1 un Kārļa Marksa iela 1 un 3. A. Ozolas grāmatā «Tukums» var lasīt, ka 18. gadsimtā zemes gabals vēl piederējis Cērkstes muižai. Bet 1870. gadā tagadējā stāvlaukuma vietā uzcelta masīva divu stāvu ēka, kurā atradusies Pēterburgas viesnīca. 1875. gadā to, tāpat kā blakus esošo Rīgas viesnīcu un namu Pils ielā 8, nopircis latviešu uzņēmējs, koktirgotājs Andrejs Štrauss.
Īpša nozīme Tukuma teātra trupas izaugsmē
Ēkai bijusi īpaša nozīme Tukums kultūras dzīvē. 1883. gadā Pēterburgas viesnīcas telpās Tukuma Viesīgās biedrības teātris sarīkojis pirmo izrādi Tukumā. Kaut arī vācu sabiedrības pretaģitācijas dēļ izrādi apmeklēja tikai septiņi skatītāji, tomēr tieši ar šo izrādi pilsētā aizsākās latviešu teātra spēles tradīcijas. 1993. gada laikraksts « Diena» Pauls Čimurs raksta: “ […] Tas var likties neticami, taču teātra vēsture liecina, ka Tukumā bijusi viena no aktīvākajām teātra trupām Latvijā. Pirmā teātra izrāde te iestudēta pirms 110 gadiem. Tas notika 1883. gadā Pēterpils viesnīcas zālē, ēkā, kur tagad atrodas Tukuma grāmatnīca, bet tolaik mēdza pulcēties rātskungi, ierēdņi, tirgoņi, lai jauki pakavētu laiku kāršu spēlē. Alunāns Tukuma sabiedrības «krējuma kārtiņu» nosaucis par «mietu birģeļiem un alus filistriem. Diemžēl līdz šim nav izdevies noskaidrot izrādīto lugu un darbojošos personu uzvārdus, jo pilsētas vācu sabiedrība un reakcionārā muižniecība visādi centusies kavēt tik ko dzimstošo, vēl jauno latviešu sabiedrisko kustību. Arī šo aprindu pretpropagandas dēļ pirmo latviešu iestudēto izrādi noskatījās tikai septiņi skatītāji. Izšķiroša loma teātra tradīcijas aizsākšanā pilsētā bija Tukuma Viesīgās biedrības nodibināšanai 1882. gadā […]”
20.gs divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viesnīcas ēkā atradusies Alberta Hibnera liķiera fabrika un degvīna noliktava, kā arī J. Kausenieka kungu apģērbu veikals, un līdz 1935. gadam – Jāņa Kļaviņa un Pauļa Šķiņķa konditoreja.
Ēkas nojaukšana, parks, sabiedriskās tualetes plāns, un visbeidzot puķu kiosks un stāvlaukums
Pēc Otrā pasaules kara namā izbūvēti dzīvokļi. Saimniecības ēkas nojauktas jau 1946. gadā, kad radusies iecere veidot parku pie Sarkanā laukuma. 1965. gadā no gruntsgabala atdalīts 150m² liels zemes gabals, lai uz tā izbūvētu sabiedrisko tualeti ar adresi Skolas iela2. Projektu nerealizēja. 1967. gadā vecā viesnīcas ēka tika nojaukta, jo tā jau tad bijusi avārijas stāvoklī.1975. gadā Skolas ielā – iepretim bijušajai rabīna mājai atradusies arī pilsētas autobusa pietura.
Tajā vietā 2000. gadā (celtniecības darbi uzsākti jau 1999. gadā) tika uzcelts puķu kiosks, kādreizējā puķu tirdziņa vietā. 2003. gadā Pēterburgas viesnīcas ēkas vietā ierīkots zāliens un stāvlaukums.
No puķu kioska līdz bērnu veikaliņam
Puķu kiosks bija uzcelts, un ne par mazām naudiņām, bet lai gan vieta liekas laba – pats pilsētas centrs, apkārt stāvlaukumi, tomēr, ja atskatās atpakaļ, nevienam uzņēmējam šajā vietā nav izdevies noturēties. Un jā šo gandrīz divdesmit gadu laikā īpašnieki ir mainījušies vairākkārt. Ziedu tirdzniecība, tas tā bijusi šīs mazās būves pamatfunkcija un to vēl joprojām atceras vietējie cilvēki. Bet pavisam nesen tur bija Tukuma bērnu vokālās grupas Varavīsne» mājas – vieta kur bērni gāja uz mēģinājumiem un arī garāmgājēji varēja priecāties par bērnu dziedāšanu.
- gada sākumā dziesmas tur apklusa un visi varēja novērot, rosību… bet šoreiz tas bija pavisam kaut kas cits – ne vairs ziedu veikals, ne vairs ansambļa mēģinājuma vieta, bet…
Bērnu veikals « Little Love»
Jā, pēdējais uzņēmums, kas nepilnu gadu darbojās šajā adresē bija bērnu veikals «Little Love», tur bija nopērkams viss kas nepieciešams mazulim ienākot šajā pasaulē. Sākot ar drēbītēm un beidzot ar ratiem… Bet diemžēl jāsaka, ka arī šis veikaliņš jau gadu ir slēgts. Sazinājāmies ar uzņēmuma īpašnieku Mārtiņu Mami, lai uzzinātu, kā klājas un kādi plāni attiecībā pret šo ēku.
Viņš mums pastāstīja, ka pērnā gada nogalē ēku jau esot iegādājies nākošais īpašnieks… jautāts, vai nezina, kas tur nākotnē ir plānots, viņa nezināja teikt.
Bet kādēļ pašiem sanāca strādāt tik īsu laiku, vai tā sanāca Covid pandēmijas ietekmē?! Stāsta Mārtiņš: “ Jā, mums sanāca visu pārdot. Mēs pus gadu pēc jaunas preces pakaļ vairs netikām. Atvērām 2019. gada novembrī, bet jau martā valstī tika pasludināta ārkārtas situācija… viss apstājas gan tirdzniecība gan arī preču piegāde… Par dīkstāves pabalsta saņemšanu mēs daudz neiespringām, jo arī strādājuši nebijām ilgi. Tad vēl atļāva pirtī taisīt ballītes un tā kā man tāda pieder, tad mēs dzīvojām uz tiem ienākumiem, tad nebija tik traki… Nu gan arī pirtis nav atļautas un nu ar pirti esam uz dīkstāvi. Jā, ir tā, ka cilvēki zvana un grib pirti rezervēt, bet ir jāsaprot, ka es jau, šobrīd, neko nevaru solīt. Man jau uz maiju arī bija rezervācijas, bet nākas visiem atzvanīt un atteikt.
Runājot par mazā kioskiņa pagātni nonācām pie secinājuma, ka vieta nav tā labākā, it kā stāvlaukumi ir viss it kā ir, bet nē … bizness šajā vietā kaut kā neiet no rokas. Mārtiņš:“ Šī vienkārši liekas, ka ir izmirusi iela, cilvēki te staigā ļoti minimāli. Piemēram, «Randā» pie tirgus, tur cilvēki vairāk apgrozās, tādēļ arī tur esošajiem veikaliņiem sokas labāk. Mums arī bija vilšanās, domājam te taču ir centrs – bet nē, cilvēku plūsma te nav tika liela, lai bizness varētu atpelnīt izdevumus. Mums atvēršanās laiks bija neveiksmīgs arī ar to, ka drīz vien valstī tika izsludināta ārkārtas situācija.”
Nu, Mārtiņš pastāstīja, ka veikaliņa telpas pārdots tālāk, un gan jau pēc laika, tajā atkal varēsim manīt rosību, kas tur taps, to gan viņš nemācēja teikt.
Aktīva tirdzniecība, svērs un bizenesa centrs…
Dodamies tālāk uz nākamo adresi – Brīvības laukums 10, kādreiz arī Vecmoku iela 1/3, Tirgus laukums 5, Brīvības laukums 5 un Sarkanais laukums 5. A. Ozolas grāmatā «Tukums» var lasīt, ka vēl 20.gs pirmajā pusē, šajā vietā, kur nu atrodas arī mūsu redakcija, vēl 20.gs pirmajā pusē atradās vienstāva nams ar dakstiņu jumtu. Tā celšanas laiks nav precīzi zināms. 18.gadsimtā Tirgus laukuma ziemeļu pusē, starp ceļiem, kas vedis uz Vecmoku muižu un Raudas muižu, atradies liels zemes gabals, kas piederējis Cērkstes muižai. Pēc tās īpašnieka Torka nāves muižu ieguvis fon Hāns. 1774. gadā viņa dēls daļu no pilsētiņas centrā esošā zemes gabala un kādu dzīvojamo māju īpašuma “ tiesībām un brīvībām” pārdevis Kristiānam Kanradi.
Sākotnēji tur uzbūvēts nams ar fasādi pret tirgus laukumu. 1860. gadā šī celtne un vēl viena ēka Vecmoku ielas pusē piederējis ebreju tirgotājam Jankelam Klacovam. 1882. gadā to pārņēmis Dāvids Klacovs. 1884. gadā pēc Ernesta Redliha projekta kā piebūve vecajai ēkai uzcelts nams gan Vecmoku ielu, izveidojot tā saukto stūra ēku. Blakus tai uzcelta vēl viena ēka. D. Klacovs izīrējis dzīvokļus tirgotājiem Haimam Brlūmentālam un J. Perlmanam, kā arī desmit nelielas telpas maziem veikaliņiem. Jau toreiz šajā ēkas daļā gar Vecmoku ielu atradušies vairāki skārņi.
- gadā namā atradušies vairāki Otrās ģildes tirgotāju veikaliņi: H. Blūmentāla koloniālpreču, fajansa, lampu un stikla preču tirgotava. Morica Blūmentāla audumu tirgotava, Hostas Buršteina galantērijas un modes preču veikals, Rūdolfa Veinberga drogu, Zamuela Veinberga ādas preču tirgotava un T. Talmana frizētava.
- gadsimta divdesmitajos gados gruntsgabala īpašniekam D. Klacovem še piederējusi arī kleitu nomātava. Turpat blakus atradusies Markusa Klaco saldumu tirgotava un Pētera Žoņa vīna tirgotava. Divdesmitajos gados šajā adresē pacientus pieņēmuši arī divi zobārsti – Manass Drabkins un Zāra Šore Drabkina.20. gadsimta trīsdesmitajos gados īpašumā vienlaikus darbojušies četri uzņēmumi – Irmas Saujas vīna un degvīna, Malkes Slavjacka parfimērijas un krāsu, Hojas Dreijas manufaktūras veikals, kā arī A. Vasiļjeva frizētava.
Diemžēl, vecākā ēka sagruvusi jau kara gados, un pēc kara nojauktas arī pārējās ēkas, izveidojot plašu skvēru ar krāšņām rožu dobēm.
- gada nogalē šajā vietā uzsākta jaunas administratīvas būves celtniecība, pēc arhitekta Raimonda Aides projekta. Ēka, kuras vienu daļu apdzīvo arī mūs redakcija, ekspluatācijā nodota 2001. gada nogalē un uzreiz ja telpas tika izīrētas mūsu laikraksta « Neatkarīgās Tukuma Ziņas» redakcijai, Valsts Hipotēku un zemes bankai un apdrošināšanas sabiedrībām. Namā atradies arī sporta centrs, frizētava, partijas « Latvijas ceļš» birojs, « Foto tev», apdrošināšanas kompānija « Balta» birojs. Neilgu laiku ēkā atradies arī restorāns. Nu ir daļa uzņēmumu, kas še atrodas vēl joprojām, bet daudz kas ir arī mainījies.
Pie ēkas nu ir stāvlaukums, bet reiz tur bijušas ēkas un arī sava adrese – Vecmoku iela 5/7. Vēl 18. gadsimta beigās viss zemes gabals bijis daļa no Cērkstes muižas pilsētas īpašuma. 1874. gadā nelielu gruntsgabalu Vecmokas un Skolas ielas stūrī nopircis Josifs Bērmans. 1912. gadā viņam piederējusi viena dzīvojamā māja ar adresi Vecmoku iela8. 1939. īpašums piederējis viņa mantiniekiem Mihailam Bērmanim, Meri Moreinai un Esterei Gelingmanai.
- gadsimta trīsdesmitajos gados īpašums piederējis kurpniekam Jēkabam Silam. 1946. gadā J. Sila kurpnieka darbnīca nacionalizēta un uz tās bāzes izveidots artelis « Tukuma apavnieks», kas ietilpis kooperatīvajā ražošanas artelī «Progress». Nesekmīgas finansiālās darbības dēļ 1950. gada oktobrī, tas likvidēts.
Būvējot Tukuma rajona Patērētāju biedrību savienības Universālveikalu, visas ēkas tikušas nojauktas un tajā vietā izveidots skvērs. 2001. gadā skvēra vietā uzbūvēta daļa biznesa centra un izveidots stāvlaukums.
Turpmāk vēl
Baiba Reinsone
