Ko tā nozīmē? Agnis īsi raksturo: mazāk darba un izdevumu. “Kā lielākoties Latvijā apsaimnieko mežus? Nocērt kailcirtē, saņem naudu un pēc tam gadus 15 pūlas mežu atjaunot — stāda kokus, veic agrotehnisko kopšanu, lai zāle un krūmi nenomāktu jaunos kociņus, sargā no meža dzīvnieku postījumiem, izkopj… Dara paši (tā vietā, lai dotos makšķerēt, piemēram) vai maksā pakalpojumu sniedzējiem. Paiet vismaz ceturtdaļgadsimts, līdz kopšanas cirtē var izstrādāt pirmos pārdodamos kokus. Turklāt ne viss, kas kailcirtē nocirsts, tev pašam vajadzīgs vai to var izdevīgi pārdot. Es gribu zāģbaļķi, bet jāmaksā arī par to, ka cērt un izved malku,” mežkopis atstāsta paša pārdomas, jo pusi no aptuveni 30 gadu darbības viņš strādājis intensīvajā mežsaimniecībā. Vairāk nekā desmit gadu vadījis arī mežizstrādes uzņēmumu Zviedrijā, tur arī iepazinis dabai tuvu mežsaimniecību un pats sācis to praktizēt.

Mežs ganību vietā

“Dabai tuva saimniekošana nozīmē to, ka tu no meža paņem vajadzīgo, bet pārējam ļauj augt. Nepieciešama nauda kādam pirkumam? Paskaties, kuri koki izauguši stalti un kvalitatīvi, sasnieguši savu labāko vecumu, nocērt un pārdod augstākās kvalitātes materiālu. Būs ienākumi, bet mežs saglabās savu vērtību, tas joprojām tur būs,” A. Graudulis zīmē ideālo ainu, bet tad iesmejas — tik primitīvi daba, protams, nedod iespēju nopelnīt. Taču ir atšķirība — kopt bagātīgu īpašumu vai tādu, kurā ienākumus gūs nākamā vai aiznākamā paaudze.

Lai labāk izskaidrotu dabai tuvas mežsaimniecības principus, vides speciālisti aicina pastaigā. Agņa mantotā vecsaimniecībā izveidota meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas demonstrāciju saimniecība “Rūķmuiža”, kur mežsaimnieciskās metodes un to ietekme uz dabas daudzveidību tiek rādīta interesentiem sadarbībā ar Pasaules dabas fondu un Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centru. Šogad Agnis un Agnese “Rūķmuižā” rīko pasākumus arī paši, saucot tos par “Vadakstes meža skolu”.

“Šajā vietā lielā daļā platības agrāk, iespējams, bijušas parkveida ganības — ar skraji augošiem kokiem un zāli, kurā ganījās lopi,” stāsta Agnese Priede. “Padomju laikā tās daļēji aizaugušas ar mežu. Ir augsts gruntsūdens līmenis, ļoti auglīga augsne, tāpēc vislabāk aug platlapju koki. Ja neiejauktos cilvēks, te, visticamāk, būtu ošu, vīksnu, ozolu mežs ar egļu piemistrojumu.” Par barības vielu pārpilnību liecina gara kupla zāle, augsts avenājs un lēdzerkstes pāri galvai. No vecsaimniecības vai varbūt vēl agrākiem laikiem “Rūķmuižas” mežā saglabājušies atsevišķi smuidri ozoli, ap tiem saimnieks novācis apaugumu un atbrīvojis vietu. Lai aug priekam un par godu senčiem, kas te kopuši zemi.

Jo vairāk putnu, jo labāk

Vispirms Agnis norāda uz augstiem baltalkšņiem pāri egļu paaugai. Tie būtu cērtami, taču ne visi uzreiz, lai eglēm netiktu strauji atņemta ēna un tās saulē neapdegtu. “Katrs cērtams koks jāizvērtē — kādu iespaidu tā izņemšana atstāj uz pārējiem,” mežkopis stāsta. “Te var redzēt dabīgu sugu nomaiņu — baltalksni ar laiku izzāģēs, bet egles turpinās augt.” Citviet stādītu egļu audzi bija pārauguši bērzi — tie nocirsti, bet eglēm uzbruka mizgrauzis, tāpēc nācās nocirst. Taču ar apdomu, lai mežā neveidojas liels klajums, kur ieskrieties vējam. Daļa nokaltušo egļu stumbru, zem kā sastādīti vai iesējušies dažādu sugu lapkoki, kļuvuši par dzeņu barotnēm.

“Ne velti dzeni sauc par meža sanitāru — tas ik dienu apēd lielu daudzumu kāpuru, kā arī, kaļot dobumus, veido mājvietas citiem kukaiņēdājiem putniem,” paskaidro Agnese. “Šis ir samērā jauns mežs, kurā ir maz kritalu un sausu koku, tāpēc cenšamies veicināt dzīvotņu dažādību — izlikti aptuveni 80 būrīši, kuros ligzdot gan spārnaiņiem, gan mazajam susurim, kam, izrādās, šāds biezs mežs ir varen pa prātam. Pētnieks Valdis Pilāts “Rūķmuižas” susurus novērtējis par veselīgu, daudzskaitlīgu populāciju.”

Agnese piebilst, ka atšķirībā no intensīvi apsaimniekota meža šeit par dzīvo dabu priecājas un neraizējas, ka varētu iemitināties kāds, piemēram, aizsargājams putns, kura dēļ nedrīkst izstrādāt mežu kailcirtē. Agnis atjaunojis kādreizējās vecsaimniecības grāvjus un iztīrījis lopu dzirdīšanas dīķus, kuri dažos gados pievilinājuši tritonus, ķirzakas, vardes, krupjus un citu radību. Katru gadu tiek novērots arvien vairāk sugu. “Mēs gribam saviem apmeklētājiem parādīt meža daudzveidības elementus un tipiskās sugas, kas obligāti nav tikai retas, aizsargājamas; daudzveidību rada parastie lakstaugi, krūmi, putni, kukaiņi un citi, kas raksturo konkrēto vidi un apstākļus,” Agnese saka.

Piedāvā garšīgāku

Stāstot par pameža nozīmi, Agnis rāda — biezāku krūmu segumu atstāj gar mežmalu un stigu malām, lai aiztur vēju. Taču arī zem koku lapotnēm stāda vai ļauj augt ievām, krūkļiem, pīlādžiem. Tie noder gan augsnes stabilizācijai — lai lielos kokus tik viegli nevarētu nogāzt vētra —, gan arī meža dzīvnieku postījumu mazināšanai. Efektu Agnis demonstrē pie sīkas apgrauztas apsītes. “Mežsaimnieki apsi parasti necik augstu nevērtē un atbrīvojas no tās. Bet, re, pārnadžiem tā garšo labāk par liepu,” — nudien, aiz apses stādīta liepiņa nemaz nav cietusi. “Ja negribam, lai dzīvnieki apēd mums vērtīgos kokus, mežā jāatstāj daļa no saimnieciski šķietami nederīgajiem kokiem un krūmi, kuri briežiem un stirnām noder par barību,” mežkopis rezumē. 

Paretam “Rūķmuižā” var pamanīt Latvijas mežiem netipiskas sugas — te labi ieauguši skābarži un dižskābarži, saldie ķirši, grieķu un Mandžūrijas valrieksti. Šie mežā stādītie koki pārziemo sekmīgāk nekā uz lauka, turklāt aug straujāk nekā dārzā — Agnis izmērījis, ka vienā laikā stādīti saldie ķirši pēc četrām veģetācijas sezonām pamatīgi atšķīrušies, mežā izauguši trīsreiz lielāki nekā uz lauka. Viņš arī ar interesi skatās uz mežābeli — iespējams, ka ar laiku tā varētu būt gan pieprasīts kokmateriāls, gan arī veselīgas pārtikas sastāvdaļa.

“Svarīgi ieskatīties, izpētīt un noskaidrot, kuri koki attiecīgā vietā aug vislabāk, un jāļauj tiem vaļa,” Agnis Graudulis piebilst. “Šeit, kā redzams, vislabāk jūtas lapu koki, kas ātri vien pāraug egles. Tādējādi es, īpašnieks, vienas ražas vietā ievācu divas — vispirms baltalksni vai bērzu, tad egli. Bet, ja par varītēm gribētu egļu mežu, man tas prasītu daudz pūļu un, iespējams, vilšanos. Nevajag strīdēties ar dabu, bet pielāgoties, izmantojot tās dotās priekšrocības.

Mans piemērs visiem neder — katrs mežs, pat katrs nogabals ir citādāks, tāpēc es cenšos iemācīt pašu principu — izmantot dabas piedāvājumu, nevis censties to pārveidot. Un redzu, ka dabai tuva mežsaimniecība kļūst aizvien iecienītāka, mežu īpašnieki iepazīstas, sazinās, konsultējas savā starpā, brauc un mācās cits no cita.”