Pienākums gādāt par bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušiem savvaļas dzīvniekiem deleģēts pašvaldībām. Tās savukārt šo uzdevumu risina, slēdzot līgumus ar dzīvnieku patversmēm vai piesaistot veterinārārstus. Valsts mērogā darbojas arī dažas specializētas nevalstiskās organizācijas, kas palīdz konkrētām dzīvnieku sugām, piemēram, biedrība “Drauga spārns” specializējusies savvaļas putnu glābšanā, bet palīdzības centrs “Ežu hospitālis” rūpējas par ežiem un citiem maziem zālēdājiem un grauzējiem. Iespēju un resursu robežās dzīvniekus uzņem arī Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs, pagaidu mājas dod dzīvnieku patversmes. 

Dzīvnieku aizsardzības biedrība “Nika” organizē palīdzību dzīvniekiem Saldus un Kuldīgas novadā. Biedrības vadītāja Inese Laukšteine stāsta: lai gan pamata nodarbošanās ir suņu un kaķu patversmes uzturēšana, bieži saņem izsaukumus arī par savvaļas dzīvniekiem. Ja tie atrodas pilsētas teritorijā, sazinās ar pašvaldības policiju, ja ārpus apdzīvotas vietas, – tad ar Valsts meža dienestu, jo ikviens savvaļas dzīvnieks pieder valstij. Pirms dzīvnieku aiztiek, jāsagaida dienesta apstiprinājums. 

Ikvienu gadījumu izvērtē – ja radība smagi cietusi un nav cerību, ka izdzīvos, to humāni eitanizē, piemēram, stārķi, kurš sadursmē ar automobili lauzis gandrīz visus kaulus, bet vēl tomēr elpo. Ja dzīvniekam vai putnam ir potenciāls izdzīvot, tad gan to ārstē un atlaiž dabā. Ja brūces nelielas un ievainojums virspusējs, nereti palīdzību sniedz arī “Nikas” patversmē. “Esam saārstējuši vārnas, piekūnu. Taču, ja lauzti kauli – kājas vai spārni – putnu vedam uz “Drauga spārnu” Pūrē," stāsta I. Laukšteine.

“Nika” parūpējas arī par pilsētā ieklīdušiem savvaļas dzīvniekiem. Piemēram, katru gadu Saldus dārzus iecienījis stirnāzis, kuru patversmes darbinieki nokristījuši par Silvestru. Katru gadu pa kādam silvestram jāizved no pilsētas uz mežu. “Lai cik stirnas jaunulis liktos mīlīgs un jauks, jāsaprot, ka tas tomēr ir savvaļas dzīvnieks. Vīriešu kārtas īpatņi, sasniedzot dzimumbriedumu, var kļūt agresīvi. Tos arī nekādā gadījumā nedrīkst turēt slēgtā telpā – šķūnī vai žogā. Valstij piederošus savvaļas dzīvniekus turēt ieslēgtus ir pretlikumīgi,” atgādina “Nikas” vadītāja.

Latvijas Savvaļas putnu palīdzības biedrības “Drauga spārns” vadītāja Elīna Ezeriņa informē, ka dienā Tukuma novada Pūres pagasta “Mačās” nonāk vidēji 20 putni. Vasarā pacientu skaits ir lielāks, savukārt ziemā to ir mazāk. Tad tur pārsvarā nonāk ievainoti putni vai tādi, kuri dažādu iemeslu dēļ nav spējuši aizlidot pārziemot uz siltākām vietām. “Vasarā pie mums īpaši daudz stārķu un svīru – gan mazuļi, gan pieaugušie, kā arī kaijas. Mazuļi visbiežāk ir izkrituši no ligzdām vai nav spējuši laikus izvairīties no briesmām. Savukārt pieaugušie putni nereti pie mums nonāk ar traumām, kas gūtas sadursmēs ar transportlīdzekļiem vai citos negadījumos,” stāsta E. Ezeriņa.

“Drauga spārnā” nonāk putni no visas Latvijas, ļoti bieži no Rīgas. Cilvēki tos atved paši, pat no Daugavpils, bet vasarā palīdz brīvprātīgie, kuriem iespējams nodot cietušos aprūpei.

“Mūsu darbinieki cīnās par katru atvesto putniņu. Mums ir procedūru darbinieki, kuri galvenokārt rūpējas par putnu veselību un dara visu, lai ikviens nelaimē nonākušais pēc atveseļošanās varētu atgriezties brīvībā. Protams, ir arī putni, kuri smagu vai neatgriezenisku traumu dēļ savvaļā vairs nevar atgriezties un paliek pie mums uz visu dzīvi. Par viņiem ikdienā rūpējas barotājas, nodrošinot katram putnam piemērotu barību. Taču putnu labklājību nav iespējams nodrošināt tikai ar ārstēšanu un barošanu. Ļoti svarīga ir tīrība, tāpēc tīrītāji ik dienu rūpējas par to, lai putnu uzturēšanās vietas būtu sakoptas un higiēniskas. Tas viss ir komandas darbs, kurā katram cilvēkam ir sava nozīmīga loma,” norāda biedrības vadītāja.

Viņa brīdina, ka nereti, atrodot mazu un bezpalīdzīgu putniņu, cilvēks tam pieķeras un vēlas paturēt pie sevis ilgāk. Tomēr savvaļas putnam tas ne vienmēr nāk par labu. “Putnam, kurš ir dzimis brīvībā, ir jāiemācās patstāvīgi izdzīvot – atrast barību, izvairīties no briesmām un aizstāvēties. Ja tas pierod pie cilvēka un kļūst atkarīgs, šīs dabiskās iemaņas var vājināties. Vēlāk, palaižot putnu brīvībā, tam var būt daudz grūtāk patstāvīgi izdzīvot savvaļā. Tāpēc, atrodot nelaimē nonākušu savvaļas putnu, svarīgākais ir palīdzēt tam tā, lai pēc iespējas saglabātu iespēju kādu dienu atgriezties tur, kur tam ir īstā vieta – brīvībā,” pārliecināta E. Ezeriņa.

“Putna palaišana ir īpašs brīdis ne tikai mums, bet arī cilvēkiem, kuri piedalās šajā procesā. Redzēt, kā radība, par kuru viņi tik ilgi ir rūpējušies, izpleš spārnus un atkal dodas savā ceļā, ir patiesi neaizmirstams piedzīvojums. Tāpēc vēlamies šajos skaistajos mirkļos dalīties arī ar jums, dodot iespēju būt klāt un savām acīm redzēt mūsu darba skaistāko rezultātu – atgriešanos brīvībā. Par katru reizi mēs Facebook ieliekam aktuālo informāciju, kur cilvēki var pieteikties un piedalīties šajā momentā,” stāsta “Drauga spārna” vadītāja.

UZZIŅAI

Biežākie traumu cēloņi putniem:

* Māju logi. Statistika liecina, ka pie vienas ēkas logiem gadā bojā iet 6 – 9 putni, kuri citādi būtu pilnīgi veseli. Putni stiklā redz debesu, koku un apkārtējās vides atspulgu, tāpēc to neuztver kā šķērsli un pilnā ātrumā var tajā ielidot. Šādus negadījumus iespējams mazināt, padarot stiklu putniem pamanāmāku, piemēram, izmantojot krāsojumu, uzlīmes, speciālus marķējumus, auklas vai citus risinājumus.

* Kaķi. Brīvi ārā dzīvojošs kaķis gadā nomedī vairāk nekā 30 putnu. Īpaši svarīgi kaķus nelaist ārā putnu ligzdošanas un mazuļu laikā. Turot kaķi telpās vai ierobežojot tā brīvu pārvietošanos ārā, iespējams pasargāt gan jaunos putnēnus, kuri vēl tikai mācās lidot, gan to vecākus, kuri šajā laikā rūpējas par mazuļiem.

* Maize. Gulbji un citi ūdensputni, regulāri saņemot barību no cilvēkiem, var pierast pie viegli pieejama barības avota un kļūt no tā atkarīgi. Šis apstāklis var ietekmēt dabisko uzvedību un migrāciju. Turklāt baltmaize putniem ir uzturvielām nabadzīga un nav piemērota pilnvērtīgam uzturam.

PIEREDZE

Žoriks tomēr neizdzīvoja

Lutriņniece Gunta Romule pirms mēneša uz biedrību “Drauga spārns” nogādāja stārķi: “Gadu gadiem ligzdā tieši pretī manas mājas logiem dzīvo stārķi. Kad pēc vairāku dienu prombūtnes atgriezos mājās, ievēroju, ka ligzdā viena trūkst – palikusi mamma ar mazuļiem. Kaimiņiene teica, ka kāds pie dīķa manījis ievainotu putnu. Tas izrādījās mūsu Žoriks. Viņam bija grūtības lidot, un viena kāja nekustīgi karājās. 

Sazvanīju “Drauga spārnu”, tur ieteica putnu noķert un aizvest pie viņiem. Vakarpusē ar lielu palagu to sagūstījām, no rīta aizvedām uz Pūri. Speciālisti darīja ko spēja. Nemitīgi mūs informēja par Žorika veselības stāvokli. Diemžēl putns bija par daudz novārdzis, neskatoties uz veterinārārstu pūlēm, stārķis nomira. 

Man šķiet, ka jācīnās par katru dzīvību – ne vien cilvēkiem, bet arī putniem un dzīvniekiem. Nespēju atļaut palikt bezpalīdzīgā stāvoklī nomirt. Skumji, ka ligzdā mamma palika viena ar diviem mazuļiem. Lai gan citi stārķēni jau izlidojuši, Žorika atvases diemžēl vēl nelido. Mammīti pēc nelaimes līdzcilvēki baroja, taču pilnvērtīgi apgādāt abus bērnus acīmredzot putnam bija par grūtu. Ļoti ceru, ka augustā visi būs gatavi lidot uz siltajām zemēm.”

Pupans palika ģimenē 

Arī Laura Otto par savvaļas dzīvniekiem rūpējas regulāri. Un dažkārt tas sagādā neērtības – nākas mainīt dienas plānus, jo situācija nevar gaidīt, turklāt tas prasa arī līdzekļus. Tomēr sirdsapziņa neļaujot paiet garām. “Pirms trim gadiem izglābu balodi no saknābāšanas, nosaucu par Pupanu, lai gan tā ir meitene. Tagad viņa dzīvo pie mums. Brauc līdzi uz laukiem automašīnā kopā ar suņiem, zina savu vārdu un, kad saucam: “Pupan, Pupan!”, pati ielido mašīnā, lai brauktu mājās. Manuprāt, baloži ir gudrāki, nekā cilvēki domā. To saprot tikai tad, kad ar viņiem bijusi saskarsme. Tad pilnībā mainās skatījums uz dabu,” stāsta Laura. 

Pagājušajā pavasarī viņa uz ceļa atradu mazu vārnēnu. Sākumā domājusi, ka māte ir tuvumā, tāpēc nav to aiztikusi. Taču putniņam bija deformēts galvaskauss, viena acs neredzīga, un kļuva skaidrs, ka viens neizdzīvos. Arī vārnēns tagad dzīvo pie Lauras. “Ja vien iespējams, dzīvniekus pēc izveseļošanās izlaižam atpakaļ dabā. Piemēram, reiz savācām uz šosejas sabrauktu ezi, nogādājām veterinārajā klīnikā un apmaksājām ārstēšanu. Ezis izdzīvoja, tagad viņš dzīvo mūsu lauku sētā,” viņa atklāj. Laura vispirms zvana veterinārārstiem, lai sagatavo nepieciešamās zāles, un tad ved putnu uz klīniku, protams, pati visu apmaksā. Arī citās situācijās nevarot palikt vienaldzīga. “Pagājušajā mēnesī uz ceļa sastapu trīs mazus teliņus. Kamēr atbrauca policija, atradām īpašnieku un pārliecinājos, ka dzīvnieki nogādāti drošībā, nācās darbā ierasties daudz vēlāk. Nezinu, kāpēc šādas situācijas notiek, bet katru gadu to ir ļoti daudz,” L. Otto teic.