Štramas sievas ar knifiņiem

Interešu grupas vadītāja INTA MICEIKA saka: “Viņas var kalnu apgāzt — super kolektīvs! Visām galva, rokas, kājas strādā kā nākas, tāpēc man nav bail ar viņām laisties lielos darbos. Zaņas sievām ļaut darīt un darīt!” Lai uzzinātu, kādus kalnus viņas apgāzušas un kuri noskatīti tuvākajai nākotnei, braucu ciemos. Todien ziemas spelgonis bija aizžņaudzis ūdensvadu bijušajā skolas namā, kur koncentrējas visa pagasta sabiedriskā dzīve. Tā kā pilnībā aprīkota virtuve palikusi bez ūdens, zaņenieces aicina mani nevis pie katliem un pannām, bet kafijas galda. Uz tā salikti sāļi un saldi mājās pagatavoti cienasti.
Kopīgus piedzīvojumus un ar virtuvi saistītas personīgās dzīves ainiņas man atklāja gan interešu grupas vadītāja Inta, gan VIZMA EKTERMANE, JEĻENA LIGEIKE, ZIGRĪDA RAUDA, MAIJA JOKSTE, LAIMDOTA JĒKABSONE, ZENTA KAPEIKA un LAURA JUKNEVIČA.
Laura: “Cenšamies sanākt kopā divas reizes mēnesī, bet nav retums, ka sanāk tikai viena. Piemēram, aukstuma dēļ šoziem satikāmies retāk, taču neteiktu, ka mēs būtu mājās sēdējušas.”
Jeļena: “Viss atkarīgs no pasākumiem. Ir mēneši, kad to vairāk, citos — mazāk. Uz kurieni Inta piedāvā, tur dodamies.”
Vizma: “Taisām arī savas meistarklases. Pēdējā bija 19. februārī, aicinājām bērnus iemācīties pagatavot eļļā vārītas rozītes, pildītus pončikus un sēnītes. Atnāca negaidīti daudz — 21. Bija bērni no mūsu pagasta, Ezeres, Nīgrandes, Liepājas.”
Kad šī interešu grupa izveidojās?
Inta: “11. martā pagāja akurāt četri gadi.”
Jeļena: “Iesākās ar bērnu pavārgrupu pagasta Dienas centrā, nodarbībās piedalījāmies arī pieaugušie. Bēni izauga, sākās kovids, un grupa izjuka. Pandēmija pagastā mums daudz ko samaisīja, izdomājām, ka mums vajag pašām savu pavārgrupu.”
Gan jau ne tādēļ, ka mājās par maz pie katliem stāvējušas...
Zigrīda: “Mums bija iepaticies kolektīvs, bijām sadraudzējušās, lai gan arī pirms tam cita citu labi pazinām. Turklāt vienai nav interesanti. Sākumā atnāca daudzas, tagad palikušas aptuveni 10 — kāda atnāk, cita aiziet; viss kā dzīvē. Grupā bija arī puisis. Viņš izauga un, cik zinu, aizgāja mācīties par pavāru. Un ar bērniem neesam pārtraukušas darboties — noorganizējam kulinārijas meistarklases vai radošas nodarbības. Viņiem patīk ar mums. Pārsvarā gatavojam vecmāmiņu receptes un izmēģinām tās, kuras Inta sakrājusi no agrāko laiku žurnāliem.”
Lūdzu, pastāstiet par saviem piedzīvojumiem!
Zigrīda: “Esam piedalījušās visos Saldus novada svētkos. Tajos katram pagastam kaut kas jāpagatavo un jāizdala. Pirmajā gadā vai viss Saldus stāvēja rindā pēc mūsu kartupeļu pankūkām. Citā gadā piedāvājām skābputru ar siļķi, bijušas arī bada pankokas.
Pagājušā gadā atļāvāmies eksotiku — vīngliemežus. Gatavoju es, Laura un Sanita. Ar Sanitu salasījām, pie manis nomazgājām dubļus un sadzirdījām ar kefīru. Svētkos pagāja moments, un visi bija noēsti. Toreiz sanāva gandrīz kuriozs. Izdomājām, ka gliemežus salasīt būs tīrais nieks, tie taču visur, bet... Taisni tanī laikā nekur! Labi, ka biju salasījusi pārdošanai, citādi paliktu tukšā.”
Inta: “Manas sievas ir pamatīgas. Kas ienāk prātā, tas viņām arī pa spēkam. Piemēram, skābputrai ir bērnības garša, tagad tādu reti kurš gatavo.”
Zigrīda: “Mēs pat kādā senioru ballē viesus cienājām ar skābputru, rupju maizīti un speķi. Noēdās gardu muti, cits palūdza līdzi uz mājām. Lai tak ēd, mums nav žēl!”
Ar ko tad šogad pārsteigsiet?
Inta: “Neesam izlēmušas. Tā kā Saldus pilsētai paliek 170, katrā pagastā jāizcep kūka. Vēl nezinu, cik lielai jābūt un naudas pašvaldība atvēlēs. Iepriekšējos gados cienastu pašas izdalījām, bet šoreiz, cik sapratu, mums kūka tikai jāpagatavo un jānogādā Saldū.”
Zigrīda: “Vāāj, ku slikti!...”
Inta: “Es tak teicu: ja varam izcept, nebūtu grūti arī izdalīt.”
Par pagasta kūku vēl jāvienojas, taču kādu izvēlaties savos svētkos?
Inta: “Man sirdij vistuvākā ir pati vienkāršākā — lauku kūka ar ievārījumu un putukrējumu.”
Vizma: “Mani bērni un mazbērni pēdējā laikā visbiežāk grib, ka taisu no cepumiem. Nav trekna, var būt ar ievārījumu un putukrējumu, citā reizē ar biezpienu vai vārīto krēmu — kāda kurā dienā man luste.”
Aļona: “Manās mājās prasa medus kūku. Man tā ir visvienkāršāk izcepama, kaut trīs, četras dienas iepriekš. Lai nebūtu pārāk salda, starp kārtām smērēju jogurtu, pa virsu putukrējumu, dekorācijas — kas nu kurā reizē ienāk prātā.”
Zigrīda: “Kad bērni auga, topā bija medus kūka, pēc tam cepu lauku kūkas, bet tagad esmu pārgājusi uz ruletēm. Mīklai ir knifiņš. Kāds? Patents par naudu jāpērk (Zigrīda garšīgi iesmejas, un citas sievas viņai līdzi). Cilvēkiem garšo, Ziemassvētku un citos tirdziņos Ezerē vai Pampāļos stāv garā rindā.”
Jeļena: “Arī Nīgrandes pagasta Kalnos grib mūsu kūkas.”
Maija: “Man nu jāatzīstas — es uz kūkām neesmu. Divas reizes mūžā ar māsu izcepām tradicionālu mājas kūku, un ar to pietiek visam mūžam. Ja nu jubilejā akurāt to kūku vajag, apkārtnē ir daudzas, kam pajautāt. Pēdējā bija no Daces Fundures Ezerē, sanāca brīnišķīgi garšīga un skaista.”
Laimdota: “Es arī ar kūkām neaizraujos. Agrāk patika kukurūzas nūjiņas sajaukt ar izkausētu īrisu. Labu labās kūkas sanāk manai klasesbiedrenei, uz visām mūsu jubilejām izcep.”
Zenta: “Ilgus gadus klāju viesību galdus, tāpēc esmu izcepusi tik daudz kūku!... Cepu no parastās olu mīklas, bet pielieku čaukstīti.”
Kas tas?
Zenta: “Uzminiet nu! Katrai saimniecei savs knifiņš, šis ir manējais. Zoda, ūdens un bišķīt citronskābes. Kad mīkla gatava, pielieku čaukstīti, viegli iecilāju un šauju žigli krāsnē. Mīklu taisīju gan ar silto variantu, kad olas baltumu no dzeltenuma neatdala, gan aukstajā variantā, abējādi sanāca.”
Laura: “Man patīk no padomju laikiem saglabāta recepte skābā krējuma kūkai. Vajag riktīgu mājas krējumu, vismaz 30%, un pamatīgi daudz kakao, jācep vismaz divas dienas iepriekš, lai savelkas. No mīklas sanāk izrullēt kādas astoņas ripas. Ļoti barojoša, taču man garšo. Bieži cepu arī parasto olu kūku.”
Dzirdēju, ka jums sanākot arī zivju zupa un no festivāla Lietuvas pilsētā Šilutē pārvedāt sudraba diplomu.
Inta: “Oi, tas bija skaists piedzīvojums. Zivju zupas vārīšanas čempionātā konkurence ir liela, viena komanda ir no Saldus novada, un katru gadu brauc cita pagasta komanda.”
Zigrīda: “Sanāca tik garda, ka 54 minūtēs 50 litru katls bija tukšs. Togad piedalījās 96 komandas no dažādām valstīm. Mēs ieguvām Traķu pils simpātijas balvu. Nezinu, kā tur vērtēja, taču rezultāts mums ļoti patika.”
Jeļena: “Mūsējā bija no lašu vēderiņiem. Katls nāca tukšs, bet rinda vēl gara, tāpēc mūsu pagasta kultūras darbiniece Ilma ieteica pēdējo porciju iedot tam, kurš rindā pēdējais. Cik viņa bija pārsteigta! Un, kad iesākām lietuviski runāt, tad lietuvieši palika pavisam priecīgi.”
Zigrīda: “Mums līdzi bija muzikanti — nu lustīgi! Dzirdēju, ka šajā sezonā mūsu novada pavāriem bija jākonkurē ar indiešu komandu, tā ieguvusi Grand Prix.”
Kas vēl piedzīvots?
Vizma: “Puse no kulinārijas grupas spēlējam pagasta amatierteātrī.”
Laura: “Braucam ekskursijās tepat pa kaimiņu pagastiem un novadiem, prātā palikušas Dēseles dzirnavas Embūtē, Nīgrandes Kalnos pie Ozoliem maizi izcepām.”
Zigrīda: “Ikšķilē pie šokolādes taisītājiem bijām, uzkāpām Latvijas Krusta kalnā Ķegumā. Kopā uz senioru ballēm braucam.”
Maija: “Tās man ne visai, bet kopumā pavāru grupā man ļoti ļoti patīk. Kā pirms gadiem četriem te tiku ievilkta, tā paliku. Man patīk Intas idejas. Viņa saka: uz Valentīndienu pašām jāsariktē modes skate, un — darīts! Te ir manas domubiedrenes. Lai viņas satiktu, dažreiz jāpiespiežas iziet no mājas, taču beigās es vienmēr esmu priecīga un jūtos uzmundrināta.”
Zigrīda: “Žēl, ka pavasaros vairs netaisa pagasta kolektīvu koncertus. Tajos esam dziedājušas, stāstījušas anekdotes, cienājušas publiku, to mēs darām katros lielākos pagasta svētos. Rallija dalībniekus sagaidījām ar pilnu katlu soļankas, šie priecīgi, jo nebija gaidījuši. Pa visām lielos katlus pievārīt — nieka lieta! Man patīk, ka no katras kaut ko iemācos, jo visas esam ar lielu dzīves pieredzi. Piemēram, vienu gadu pirms Lieldienām izdomājām olas nokrāsot. Vienādi nemālējām — Intai ar kreppapīru, es ar zīda šlipsēm, citas tradicionāli sīpolu mizās.”
Ko vīri domā par jūsu rosību?
Maija: “Manējais smaida — skolotāja nomainījusi profesiju. Es taču visu laiku pa skolu vien, ne man bija laika ko diži taisīt, ne arī gribēju, un tā 50 gadu. Kad no kulinārijas grupas satikšanās paliek pāri cienasts, pa saujiņai pārnesam mājās vīriem. Tā viņi zina, ko mēs te sastrādājušas.”
Zigrīda: “Un izmēģinājušas. Es, pa pasauli braukādama, esmu sagādājusi visvisādas garšvielas. Nupat pārrados no Ēģiptes, kur draugi aizveda un pasakainu garšvielu veikalu, acis uz visām pusēm šaudījās.”
Vai svešzemju garšvielas latvieša vēderam tīk?
Zenta: “Es esmu par piparu, sāli un dilli.”
Maija: “Man pietiek ar sīpolu, ķiploku, sāli un piparu. Citas garšas neesmu diez ko pieņēmusi.”
Laura: “Man prasās vairāk. Kad aizbraucu pie bērniem uz Angliju, sapērku garšvielas vaig vai nevaig.”
Zigrīda: “Es ar' vienādi nevaru. Eksperimentēju — no visa pa bišķim, bet tas bišķis katrreiz citādāks sanāk. Konstatēju, ka nepatīk koriandrs, bet kopā ar zaļo tēju — super.”
Vizma: “Man visas garšvielas ir labas, bet uz krustnagliņām gan neesmu. Pielieku marinētam ķirbim, un — pietiek. Maz lietoju arī lauru lapas.”
Inta: “Man patīk veco laiku garšvielas — ķiploks un dille. Kad šmorēju, pielieku diļļu kātus.”
Sievu barā neesot miera. Kā jūsējā?
Zigrīda (jautri): “Kā sanāk...”
Vizma: “Cita citu pazīstam tik ilgi un labi, ka zinām, ko kurā reizē drīkst pasacīt.”
Jeļena: “Sadzīvojam labi.”
Kaut arī runājat tieši?
Zigrīda: “Nav ko apkārt braukāt, tik' pa taisno. Mums ir viegli būt kopā, jo esam ar humoru. Un der, ka Inta uzdod atjautības uzdevumus vai anekdotes stāstīt, liek spēles spēlēt, pat sēnes lasīt.”
Inta: “Bez loģistikas virtuvē grūti. Darbi jāsadala tā, lai uz nevienu nebūtu jāgaida. Šajā ziņā man bija laba skola Rīgā — trīs gadus nostrādāju sabiedriskajā ēdināšanā. Sāku par trauku mazgātāju un beidzu kā pavāre, kas atbildīga par aukstajām gaļām, salātiem un desertiem.”
Vai atceraties, kurš iemācīja pirmās virtuves gudrības?
Zigrīda: “Visu apguvu no nulles, kad sagāju ar vīru kopā. Netālu dzīvoja Spura Elma, daudz knifus atklāja viņas dēls Valdis. Nekā nezināju, jo mamma strādāja fermā, tāpēc nebija laika man ko ierādīt. Mūsu mājās bieži rīkoja viesības, mamma vienmēr sarunāja saimnieci. Es pa virtuvi kā mazais nazītis, biju sīka, bet mazos darbus droši uzticēja.”
Zenta: “Es mācījos no mammas, viņa bija Rīgā skolota saimniece. Irmu Baltiņu apkārtnē labi pazina.”
Zigrīda: “Atceros, ka viņa vārīja siltalu ar pienu. Teica, ka esot veselīgs. Nu, nezinu... Es tādu nevārītu.”
Bet varbūt jāpamēģina? Recepte tak no vecmāmiņu laikiem!
FOTO — NO ZAŅAS PAGASTA PĀRVALDES ALBUMA
ZENTA KAPEIKA sirsniņkūkas meistarklasē apgūst kulinārijas jaunāko modi.
NAŠĶU NODARBĪBA Saldus pagastā. No labās — zaņeniece Maija Jokste.
CIENASTS VISIEM, kas Zaņā atzīmē Latvijas 105. dzimšanas dienu.
ZIGRĪDA RAUDA Jāņu sieram sarauj pienu kunkuļos.
ZAŅAS PAGASTA KULINĀRĀ MANTOJUMA INTEREŠU GRUPA 2024. gada septembrī zivju zupas vārīšanās čempionātā Šilutē.











