Katrs ar savu stāstu...  
Satikušies skolas pagalmā, bijušie audzēkņi saka – lai arī skola it kā ir tik stabila vieta, kas rada atmiņas uz mūžu, to tomēr tik bieži ir skārušas dažādas pārmaiņas. Tieši tāpēc katra paaudze var atcerēties kaut ko tādu, ko savulaik izmēģinājusi pirmoreiz. Un tā tas bijis arī pirms 60 gadiem. Šie absolventi bijuši tā laika izglītības sistēmas lielais eksperiments – bijuši pirmie, kas septiņu pamatskolas klašu vietā piedzīvojuši astoņas klases, kas vidusskolu beiguši jau pēc desmitās klases un izmēģinājuši arī jaunās formas, kam līdzīgas nēsājuši jaunieši Kubā – meitenēm bijuši ieloču svārki, jaciņas, blūzes un kaklsaites puišiem... Tikai šī mode nav bijusi uz ilgu laiku... Šis eksperiments, kad latviešiem ievajadzējies tādu pašu klašu skaitu vidusskolā kā krieviem, absolventiem gan radījis īstas problēmas – augstskolās togad nereti bijis pat 100 cilvēku uz vienu vietu – tik daudz bija vidusskolas beidzēju, tāpēc ne visi sasnieguši savu mērķi... 
“Mēs bijām vidusskolas 46. izlaidums, un togad skolu beidza divas 11. un divas desmitās klases. Mēs bijām viena no tām – 10.a, un vai esam sliktāki par tiem, kas tagad mācās 12 gadus?! – vaicā Smaida Eikena. Viņa kopā ar Aldi Liepiņu, Juri Bogužu, Īrisu Dansoni un Ilgu Tiknusi, Upīšos mācījās jau no 1. klases un atceras pirmo klases audzinātāju Veltu Jēkabsoni, kas aizrautīgi cepusi un šmorējusi un to mācījusi arī saviem audzināmajiem. Pēc tam neilgu brīdi viņus audzinājis matemātikas skolotājs Vilis Reķis, bet jau vēlāk – Anna Skangale, latviešu valodas skolotāja, kas ierādījusi arī glītrakstīšanu. Viņas vīrs Pāvels Skangals bijis skolas direktors – visus ar lielu atslēgu bunti rokās no rīta sagaidījis, bet vakarā pavadījis, turklāt Skangalu ģimene turpat skolā arī dzīvojusi – mazītiņā gaiteņa galā, kur pie dzīvokļa durvīm bijusi pastkastīte... Vēlāk šo dzīvokli pievienoja skolai un tā vietā izveidoja mācību telpas. 
Māris Jākobsons kolektīvam pievienojies 8. klasē, un atceras interesantu faktu: “Skolotāja Vilhelmīne Liepiņa, kas bija mūsu klases audzinātāja vidusskolā un kam mēs bijām pēdējā klase, manam tēvam Kārlim, kas šepat mācījās komercskolā, bija pirmā skolotāja... Mārīte Vanaga, Rūta Jansone un Rasma Remese šai klasei pievienojās vidusskolas laikā. Stāstot par skolotājiem, absolventi min, ka ar viņu klasi strādājis Andris Zeidmanis, kas mācījis fiziku, Daila Zeidaka – ķīmiju, Olga Balode – botāniku, Milda Murele – latviešiu valodu, Milda Mierkalne – vēsturi, Mārtiņš Šķietnieks – fizkultūru; viņa vadībā daudz sportojuši – skrējuši un lēkuši, bet ziemā slēpojuši pļavā otrpus dzelzceļam. 
Katra vieta glabā atmiņas 
Jau staigājot pa skolu, absolventi atcerējās, kurās klasēs kādu mācību priekšmetu mācījušies. Kopš tā laika daudz kas mainījies, bet atmiņas ir par visu stiprākas... Apskatot vecmeistaru gleznas skolas gaiteņos, Mārīte Vanaga stāsta, ka zīmēšanu un rasēšanu viņu klasei mācījis leģendārais mākslinieks Leonīds Āriņš: “Viņš veda mūs uz izstādēm, daudz stāstīja, rādīja... Tikai toreiz mēs nesapratām, ka viņš ir izcils mākslinieks un ka jābūt laimīgiem, ka mums ir tik izcils paraugs, no kā mācīties. Bija tieši otrādi – brīnījāmies par viņa gleznām, piemēram, nu kā var uzgleznot tik sarkanu saulrietu?!... Atceros arī mākslinieku Ernestu Meļķi, kas bijis direktora vietnieks, bet mūsu klasei neko nav mācījis.” Mudīte visu savu mūžu nostrādājusi bērnudārzā – Pumpuros pabeigusi pedagoģisko klasi, kur vienā gadā varējusi apgūt visu to, ko pedagoģiskajā skolā mācīja divos vai trijos gados. Un tā kā tolaik bērnu bijis daudz un bērnudārzus tikai cēla un cēla, darbiniekus vajadzēja, bet Mārītei pedagoģija kļuvusi par profesiju visai dzīvei. 
Tikmēr, turpinot sarunu par mākslu un Leonīdu Āriņu, Juris Bogužs, ķirurgs un bijušais Tukuma un Dobeles slimnīcas direktors, saka, ka kādā muzeja izstādē pat skaļi apšaubījis Āriņa prasmi zīmēšanā: “Reiz skolotājam pavaicāju, vai tā ar zīmuli sašvīkotā ir glezna, ko viņš sazīmējis?! Pēc tam man vieni štoki vien zīmēšanā bija, tikai tad, kad Aldis manā vietā kaut ko uzzīmēja, dabūju mazliet labāku atzīmi.” Pats Juris Bogužs vairāk bijis vērsts uz ķīmiju. Kādā no salidojumiem viņš stāstīja, ka nav varējis izvēlēties starp ķīmiju un medicīnu, bet tad skolotāja Liepiņa uz galda nolikusi grāmatu «Rīgas Medicīnas institūts», un jautājums par ārsta profesiju bijis izlemts, tikai… no līķiem gan viņam bijis bail, bet arī ar to ticis galā. Skolasbiedri piebilst, ka ar galvaskausiem jau skolas laikā tikuši iepazīstināti, bet ne jau stundās – kādi brašuļi to atstiepuši no Kapu kalna... 
Pienākuši pie amfiteātra klases, visi atcerējās kori, kas daudziem bijis liels pārbaudījums, un ne visi izturējuši skolotāja Kārļa Lagzdiņa pārbaudi, arī Aldis Liepiņš ne: “Es nemācēju dziedāt... Nu nekādi nepratu pareizo noti paņemt, un tad skolotājs, kurš daudziem atmiņā palicis ar vijoli padusē un kuru sauca arī par Karlo tēti, teica: “Tu, ar brillīti, – nāc lejā – tu kā gailis knābā, bet nedziedi...!” Savukārt Leonīds Āriņš Aldim ieteicis pēc skolas iet uz Rozentāļiem, bet tā kā tur nav bijušas kopmītnes, viņš mūžu aizvadījis ceļu būvē, tomēr skolas biedri viņu arvien sauc par klases labāko zīmētāju...
Īrisa Dansone pēc vidusskolas apguva arhitekta profesiju un ilgus gadus nostrādāja Ventspilī, kur bija galvenā arhitekte. Viņa saka, ka skolas gadi viņai un gan jau arī daudziem citiem bijis visskaistākais laiks: “Skola mudināja darboties, piedalīties pulciņos – pēc stundām bija dejošana, vingrošana, fizika, matemātika.. Arī stingrība bija. Tomēr ne vienmēr man skolā klājās viegli – bija skolotāji, kas manī redzēja tikai to, ka tēvs bija bijis lēģerī, bet mamma ir štrunta kasierīte... Tā bija, ka vecvecāki Latvijas laikā bijuši turīgi cilvēki, par to arī tika sodīti… Tikai neko daudz jau par to nezināju – tēvs par sevi neko nestāstīja. Biju pat aktīva komjauniete... Tikai šodien esmu sapratusi, ka tik daudz ko vecākiem vajadzēja pavaicāt, bet, kad esi jauns, par to jau nedomā.” J. Bogužs gan iebilst, ka Īrisas mamma Skaidrīte Kupča nekad nav bijusi nekāda štrunta kasierīte – vecā kinoteātra kasē ilgus gadus nostrādājusi un viņš vienmēr dabūjis kino biļetes!... 
Darbā līdz pat 70 un vairāk gadiem
Smaida Eikena stāsta, ka viņu klase bijusi ļoti aktīva: “Bijām liela klase, bieži gājām pārgājienos Tukuma apkārtnē – uz Milzkalnes pusi, kur sēņojām, daudz gājām dabā, un arī vecāki, ja bija brīvi, piedalījās. Bija daudz pasākumu, notikumu un, protams, darbs. Pat vaļējās mašīnās ekskursijās braucām un šķūņos nakšņojām, jo kurš laidīs bērnu baru savā mājā?...” Skolas rūdījums nācis līdzi visu mūzu arī darbā – turpat 40 gadus Smaida nostrādājusi 5. ceļu rajonā un SIA «Šlokenbeka» par personāla vadītāju.
Ieskatījušies savā vecajā klasē, visi atcerējās lielo krāsni un malkas nešanu – ja zēni to nesanesa, vajadzēja nest meitenēm, bet, ja malkas nebija, apkopēja krāsni nekurināja, un tad bija jāsalst... Vajadzējis arī telpas tīrīt un skolas lauciņos strādāt – tie bijuši ierīkoti pie stadiona. Tas – ja vasarā nebija cita darba, bet strādāšana brīvlaikā bijusi obligāta. Un tad vēl kolhozi – pavasaros un rudeņos, dubļos, saulē, lietū... Tomēr secinājums visiem viens – darbs nekādu ļaunumu viņiem neesot nodarījis, un visi aizvadījuši garu darba mūžu. Rūta Jansone 47 gadus nostrādājusi par vecmāti un smejoties saka, ka esot vecmodīga: “Viens vīrs, viena dzīvesvieta un darba vieta – Tukuma slimnīcas dzemdību nodaļa. Mana devīze bija, ka no darba jāaiziet tad, kad vēl gribas un patīk, ko arī izdarīju.” Savukārt Māris Jākobsons savu darba mūžu veltījis ķīmijai – lai arī skolas laikā šis mācību priekšmets nemaz tik ļoti nav interesējis, skolotāja Daila Zeidaka pratusi ieinteresēt un mudinājusi piedalīties ķīmijas olimpiādēs, līdz ar to tālākais ceļš uz Latvijas Universitāti bijis izlemts. Tālākais ceļš – uz Koksnes ķīmijas institūtu un pētniecību... Savukārt  Ilga Tiknuse savu dzīvi veltījusi finansēm: “20 gadus nostrādāju Latvijas Universitātē par pasniedzēju finanšu un kredītu jomā, pēc tam bankās un tad ilgus gadus vadīju Rīgas Domes Finanšu departamentu. Nostrādāju līdz 70 gadiem.” Absolventi smejas, ka strādāt iemācīti tik labi, ka vēl 77 gados dažs labs strādājot...
Bēniņos kādreiz nelaida
Ekskursija skolā turpinās bēniņos, kur jumta pārbūves laikā sakārtota skatu platforma, kas tagad Muzeju naktī ir viens no pieprasītākajiem apskates objektiem – šogad ap 2000 cilvēku gribējuši redzēt Tukumu no augšas. Absolventi saka, ka viņus gan uz bēniņiem nekad neesot laiduši... Tikai S. Eikena atceras, ka reiz, pamanot, ka bēniņu durvis atlauztas, kopā ar citām meitenēm gājušas skatīties, kas tur augšā notiek, un pirmoreiz ieraudzījušas skolas bēniņus. Skolas direktore Līga Zaķe stāsta, ka ir saglabātas vecās kāpnes, sijas, šāviņu pēdas, sienu krāsojums, zinot, ka skolas vecais jumts, kas pārbūves laikā demontēts, ticis izgatavots Austrālijā... (”Kosmogrāfijas vajadzībām uz jaunās skolas ēkas jumta bija izbūvēta [1924-1925. gadā] ”observatorija”, kurā atradās neliels teleskops,” rakstīja Anna Rumba grāmatā «Mans gaišais nams», ko 2006. gadā izdeva Tukuma E. Birznieka 1. pamatskola. – Red.) 
Pēdējā apskates pieturvieta – aktu zāle, kas nu jau ir remonta gaidās. Direktore stāsta, ka galvenais uzdevums bijis atslogot grīdu, kas tagad salikta no dēļiem trijās kārtās – tieši tāpēc lielas kopāsanākšanas zālē vairs sen jau kā nenotiekot: “Stiprināsim pārsegumu, remontēsim zāli, kur būs jauns parkets un kur gribam ieraudzīt arī kroņlukturi un flīģeli, un klases zem tās.” Absolventi gan piebilda, ka jau viņu laikā zāles grīda, dejojot šeiku, šūpojusies, bet mācoties telpās zem zāles redzējuši griestus cilājamies...  
55 darba gadi Upīšos... 
Vācu valodas skolotāja Rasma Remese pēc 55 darba gadiem Upīšu skolā šogad izlēmusi pedagoga darbam likt punktu, taču – palikusi viena savā vācu valodas kabinetā, kas iekārtots kādreizējā skolas direktora Skangaļa dzīvoklī, jutusi milzu gandarījumu. Skangalīti Rasma vienreiz redzējusi arī parādāmies – smaidīgu un ar atslēgu saišķi rokās... Izmantojot iespēju, ar Rasmu parunājām mazliet vairāk – vispirms par to, kā sākusi darbu Upīšu skolā.  
– 58 gadus esmu skolā – vienu gadu nostrādāju Raiņos, tad Tukuma 2. vidusskolā un 55 gadus – savā skolā. Kad to pabeidzu, divus gadus nomācījos pedagoģiskajā skolā Rīgā, vēlāk neklātienē izstudēju vācu valodu. Man laimējās ar vācu valodas skolotājām gan Ugālē, gan te, kur mācīja Vilhelmīne Liepiņa. Kad vajadzēja meklēt darbu, paņēmu karti un izlēmu braukt tur, kur acis rāda. Nonācu Liepājas pusē – laukos. Bet atbrauca tēvs un teica: “Meitiņ, ko tu te darīsi? Tevi apprecēs traktorists, un tā tu te paliksi... ” Viņš paņēma taksi, un mēs braukājām un meklējām man vietu. Vienīgā vieta bija Lamiņos, palīgskolā, kur mēnesi nostrādāju, tā arī nesaprotot, par ko. 1. septembrī izrādījās, ka neesmu skolotāja, bet auklīte, kam pēcpusdienā bērni jāliek diendusā. Man pat tur iedeva dzīvoklīti. Bet tad skolotājam Ēvaldam laikam palika manis žēl un viņš teica, ka Raiņos veido vēl vienu 2. klasi – lai eju pie direktores Reines un piesakos. Aizgāju, pieteicos un mani pieņēma, tikai direktore piebilda, lai Dieva dēļ neprasos dzīvokli! Mana mamma tolaik strādāja Tukuma maizes ceptuvē, un ceptuves kopmītnēs Ziedoņa ielā vienā istabiņā ar mammu arī dzīvojām… Kā jau teicu, īsu brīdi nostrādāju Raiņos un Tukuma 2. vidusskolā, bet tad Upīšu skolas mācību daļas vadītāja Natālija Krusta, pie kuras jau biju bijusi praksē, aicināja darbā. Tieši viņa man ļoti daudz ko iemācīja, arī to, ko neiemācīja pedagoģiskajā skolā. Apprecējos, piedzima dēliņš un – zīmīgi – dzīvojām vēstures skolotājas Mildas Mierkalnes dzīvoklī Lauku ielā. Šo skolotāju arvien atceros…  Un tā šie daudzie gadi ir paskrējuši kā viens mirklis. Tik daudz stundu novadīts, tik daudz klašu audzināts un mācīts, tik daudz ideju īstenots ar bērniem kopā!... Visu pat nevar atcerēties.” 
Viena no idejām, ko skolotāja kopā ar saviem kolēģiem īstenoja vairāk nekā 12 gadu garumā, ir saistīta ar Tukuma sadraudzības pilsētu Šēseli un Bēkes skolu  – aptuveni 150 Upīšu skolas skolēnus Rasma Remese ir aizvedusi uz Vāciju, dodot iespēju bērniem piedzīvot citas valsts pieredzi. “Precīzi saskaitījusi visus bērnus neesmu, bet aptuveni tik daudz varētu būt – sākumā grupā bija brauca 15 bērni, tad 12 un 10. Rakstījām projektus, piesaistījām finansējumu, kopīgi mācījāmies, strādājām... Uzņēmām arī vācu skolēnus Latvijā – sākumā Jaunpilī, pēc tam Tukumā. Tas bija interesants laiks, bet vienlaikus lika uzņemties lielu atbildību par katru bērnu. Līdz ar kovidu tas beidzās... Bet šo laiku varēšu vienmēr atcerēties, tāpat kā ar savām klasēm pavadītos mirkļus.”  
Par darbu – gandarījums!
Vaicāta, kādas ir sajūtas tagad, kad tik nozīmīgs posms dzīvē noslēdzas, R. Remese saka, ka jau daudzus gadus sevi radinājusi pie tā, ka šis posms reiz beigsies, un sākusi ar to, ka vairs neaudzināja klasi. ”Sākums bija grūts – vienmēr esmu bijusi kā cāļu māte ar manējiem audzināmajiem apkārt. Naktī pamostoties, cēlos augšā un pierakstīju interesantas domas, ko ar bērniem stundās darīt, bet pēkšņi viņu vairs nebija. Tiešām jutos pamesta, bet pamazām pieradu, un tad jau strādāju trīs dienas nedēļā... Palīdzēja arī tas, ka varēju no pagalma pa sānu kāpnēm uzreiz ieiet savā klasē – mazliet jau atiet no skolas kņadas... Kā ir tagad?! Tā sajūta ir interesanta. Nezinu, kā būs 1. septembrī, kad vispār nebūšu skolā, jo vēl tagad daudz par to domāju... Ziniet, kad atceros sevi tajā mazajā vācu valodas klasītē un bērnus uz mani skatāmies un stundā strādājam, ir tāda sajūta, ka sirds kūst. Un tad ir tāds gandarījums...” 
Laiks atpūsties!
Kad vaicājām, vai skolotāja jau ir izdomājusi, ar ko aizpildīt ikdienu, viņa saka, ka atrodot dažādas interesantas lietas, ko darīt un kas paceļ tonusu: “Ļoti daudz lasu, minu krustvārdu mīklas, staigājot mācos no galvas dzejoļus, lai trenētu atmiņu, un tad jau ir pastaigas. Pie tām mani dēls Raivo radina – zvana un prasa, cik esmu nostaigājusi, vai arī nedēļas nogalēs ejam kopā ar viņa ģimeni. Ļoti lepojos ar savu vedeklu Ingu, kurai ir gan zaļie pirkstiņi, gan prasme saimniekot. Man ir divas mazmeitas – Belinda, kas pabeidza Latvijas Universitāti un auklē manu mazmazdēliņu Teo, un Sindija, kas studē zobārstniecību un dzied korī «Kamēr» – pērn rudenī izturēja konkursu korī pirms koncerttūres uz ASV, Spānijā ieguva «Grand Prix», bet tagad dosies uz Honkongu un Taizemi. Esmu priecīga par savu ģimeni – tas ir spēks, kas mani stiprina un atbalsta!