Brocenieku OJĀRU DRUVASKALNU pilsētā pazīst visi — no bērna līdz sirmgalvim, tāpēc aicinu viņu uz sarunu par dzīvi. Otro gadu Ojārs ir pensijā. Ko dara? Viņš nejūtas izmests no laivas: “No rītiem pa dabas taku vai Mežaparku pastaigājos ar sunīti Kūperu, stunda un piecas minūtes paiet. Kopš bērnības mājās bijuši sunīši. Žēl, kad nomirst, jo ir ģimenes locekļi. Tad jāraud. Tagad mans draudziņš ir kā izlaists bērns. Kad ēdu, skatās, lai neapēdu par daudz. Dažreiz kaut ko nosper no galda, tad izrājamies. Ar sunīti ir jautrāka dzīve.