Tieši šovasar mūsu laikraksta apcirkņos iebira divi jauni iedvesmas pilni stāsti par novadniekiem – par pāriem, kas katrs savā veidā atšķetinājuši šo noslēpumu, kā saulainā un ražīgā laulībā kopā pavadīt ne vienu vien, bet gan daudzus desmitus gadalaiku! 

Palikšu par…burkānu 

Saulgriežu vakarā pēkšņi saņēmām zvanu. “Jums noteikti ir jāuzraksta par šo pāri – viņi ir tik iedvesmojoši, tik aktīvi un labi izskatās!…Nemaz nepateiksi, ka svin savas Dimanta kāzas!” Nu, ja saņemta tāda reklāma, teju vai nav izvēles, tāpēc uzprasījāmies ciemos pie Rūtas un Viļņa Bietēm, kas salīdzinoši nesen – vien pirms pāris gadiem – atgriezušies tuvāk savai dzimtajai pusei. 

Vilnis: 

– Biete – nu tas ir īstens zemgaliešu uzvārds! 

Rūta: 

– Šausmīgs! Tikai nesen uzzināju, ka ir arī tāds teiciens “Dabūsi pa bieti!” Tiešām neko tādu iepriekš nezināju. Kad man dzimtsarakstu nodaļā vaicāja, kādā uzvārdā es palikšu, teicu…par burkānu (smejas). Bet mans dzimtas uzvārds ir Budenieks, vecāsmammas dzimta – Veldre. Viņa bija no Džūkstes, dzimusi «Mazstraģos», turpat kaimiņos «Lielstraģiem», kur dzīvoja Jānis Straubergs (latviešu matemātikas skolotājs un kultūrvēsturnieks); mācījusies Lancenieku skolā. Mamma Vilma savukārt mācījusies skolā Ozolniekos, vēlāk – beigusi Tukuma ģimnāziju. Te pavisam netālu, «Cērpjos», dzīvoja mans vecaistēvs, kas bija no Praviņām. Tā nu tagad tā dzīve iegrozījusies, ka esmu atgriezusies šaipusē, ko nekad iepriekš tā nebiju domājusi. Acīmredzot, tas tiešām ir tā – nekad nesaki ”nekad”!

Pati «Cērpjos» nekad neesmu dzīvojusi. Bija karš, un mamma, tikko apprecējās,  sāka dzīvot Rīgā. Kāzas gan viņa tieši «Cēpjos» svinēja. Kaut kad, bērns būdams, es arī te it kā tiku vesta. Vienā reizē pat bijis uzlidojums un vecāmamma mani paķērusi, skrējusi uz pagrabu, pati kritusi…Vēlāk, tieši 1944. gadā, vienam no viņas dēliem – manam krusttēvam – bumba tiešām arī trāpījusi; tepat apglabāts – Arnolds Cērps. Tad vecmamma no savas mājas padzīta ar vienu vienīgu govi, kaut taču bija bijusi īsta lielsaimniecība. Kolhozs viņas kūtī ierīkoja savu govju fermu.  

Vecmamma mira 60. gados, un tagad ir žēl, ka toreiz jau par to tā nedomāja un īsti neinteresējās – nepajautāju, kāda dzīve bijusi. Tagad tikai pavisam nedaudz atminos, ka, lūk, tika pieminēta te viena, te otra apkārtnes māja, bet neko vairāk īsti nezinu, un nav jau arī tagad tā, ka kāds varētu arī ko daudz pastāstīt…  

Apzinīgai meitenei – žiperīgs puisis

Līdzīgi kā Rūtas, arī Viļņa dzimtu pavisam tieši ietekmēja karš. Ģimenes mājas 1945. gadā krievi vienkārši ņēma un nojauca, un vecāki bija spiesti meklēt citu dzīves vietu. Lai izvairīts no represijām , tostarp izsūtīšanas – abi pašķīrās.   

Vilnis:

– Mamma aizgāja uz Bikstiem – staigāja no vienas uz otru māju, kamēr nostabilizējās. Būtībā viena pati mūs – trīs dēlus – izaudzināja. Beidzām Bikstu skolu, tad – Jaunpili. Viens no brāļiem sāka mācīties Saulaines tehnikumā, un tad mūs vienā gadā paņēma armijā. Vecākais brālis, kurš jau mācījās Rīgā, kaut kā tomēr mācēja no tā izvairīties. Mūs abus pārējos gan izsūtīja katru uz savu pusi. Es dienēju Ukrainā, brālis – Ļeņingradā. Mana dienesta vieta tolaik kotējās augstāk. Bijām pie Azovas jūras, kur trīs mēnešus varējām gulēt un prieka pēc šaut gaisā – darbojāmies tā sauktajā pretgaisa vienība. Tāpat mācību vieta bija Černobiļā un uzturējāmies Čerkasos. Vai vēlāk gribējās atgriezties dienesta vietās, paskatīties, kā tur tagad ir? Īsti kaut kā tomēr nevilka. Nebiju tai vietai tā pieķēries. 

Rūta: 

– Un tad nu drīz pēc armijas mēs arī iepazināmies – 1964. gadā draugu kāzās! Viņš, kā varēja noprast, bija tāds diezgan palaidnīgs. Taču man kaut kādā veidā, diezgan apzinīgai meitenei esot, patika tieši tie žiperīgie puiši. Un tā arī tajās kāzās – pēkšņi pa durvīm nāk iekšā divi smaidīgi zēni!…

Vilnis: 

– Mēs trīs bijām aizgājuši no Jaunpils uz  Kandavas tehnikumu mācīties. Vienu armijā nepaņēmā, un tad nu šis tieši precējās. Kāzas notika Mērsragā. Nācu iekšā un stādījos priekšā: “Mani sauc Vilnis!”

Rūta: 

– Un es savukārt padomāju: tas gan tāds foršs puika! Bet nu tā līdz galam nemaz tajā dienā neiepazināmies – tik viens otru redzējām. Es tad vēl aktīvi nodarbojos ar sportu un nākamajā rītā vajadzēja jau braukt uz sacensībām.    

Ja navar ar kājām, var taču ar rokām!?

Mazai, bet būtiskai atkāpei par sportu – tam Rūtas dzīvē bijusi tiešām liela loma. Iesākumā, vēl mācoties Ogres vidusskolā, uzrunājis treneris no Rīgas. Pati brīvnoties, kā vecāki viņai to tad ļāvuši, bet regulāri braukusi viena pati no Ogres uz Rīgu trenēties stadionā «Spartaks», kas atradās Mežaparkā. Viņas disciplīnas bija sprints, 400 metru skriešana un tāllēkšana. 

– Vēlāk jau tiku iekļauta arī Ogres vieglatlētikas izlasē. Bija jādodas uz treniņnometnēm, lai gatavotos lielākām sacensībām. Skrēju kopā ar puikām un noskrēju ar! Tiku pat uzslavēta, ka, redz, mazais visiem ieliek, un es tiešām arī centos. Centos tik ļoti, kamēr sabeidzu kāju, proti, sarāvu pēdas saites. Tad jau tā ārstēšana kopumā bija tāda, kāda nu bija, un nākamjās sacensībās burtiski paliku tāllēkšnas bedrē – bija sabeigts celis. Daktere tā arī pateica, ja sportu nemetīšu pie malas, – palikšu invalīde. Tā karjera vieglatlētikā man būtībā beidzās. Taču, ja jau nevar ar kājām, tad taču varu ar rokām!? Kājas gan arī tur lielā mērā jānodarbina, proti, akadēmiskajā airēšanā, kas bija mans nākamais sporta veids, kuram pievērsos. Tāpat trenējos loka šaušanā. Īsāk sakot, bez sporta nevarēju. Par to arī izmācījos un kļuvu par sporta darbinieku. Biju sporta metodiķe plastmasas rūpnīcā «Ausma», kā arī pēc tam pie Rīgas izpildkomitejas vadīju sacensības «Ādas bumba» un «Zelta ripa», kas bija tā kā vairāk jauniešiem un amateriem. Gadījās arī tādas reizes, kad, piemēram, neatnāk sarunātie tiesneši, bet puikas grib spēlēt… Tad nu Vilnis man bija līdzi – liku viņam tiesāt, tostarp hokeju. Pati jau biju ļoti laba slidotāja, toties viņš mācēja slidot vien uz priekšu. Puikas nāk virsū…

Vilni: 

– ..paņem mani aiz padusēm un uzsēdina uz hokeja laukuma malas! Saka, lai svilpju no turienes, bet – lai nemaisos pa kājām! Tolaik, kā atminos, tajā šaikā pat spēlēja Balderis (Helmuts Balderis, PSRS hokeja izslases spēlētējs). Maskavas rajona komanda dabūja Rīgā pirmo vietu, un vēlāk jau pat vairāki puiši izsitās arī lielajā sportā. 

Turpina pacietīgi  gaidīt 

Bet atgriežoties pie iepazīšanās stāsta, Rūta uzsver, ka tajās pieminētājās kāzās nekāda savstarpēja saskatīšanās pateisībā nemaz nav notikusi. Pat iepazīšanās īsti ne! Staigusies taču uz sacensībām! Tāpat viņu tājā dienā vēl sumināja vārdadienā – meta pat gaisā gaisā…  

Rūta: 

– Ir pat fotogrāfija, kur var redzēt arī Viļņa rokas pie mešanas – tātad tajā sumināšanā viņš arī piedalījās. Bet…es aizbraucu…

Vilnis: 

– Viņa jau nemaz tā nevarēja uzreiz aizbraukt, jo es esot aizmidzis sēdus uz viņas somas. Nācies ripināt mani nost. Mocījusies! (Smejas). 

Rūta: 

– Bet sanāca tā, ka pēc pāris dienām braucu no darba ar vilcienu uz  Pumpuriem, kur vecāki atvaļinājuma laikā bija noīrējuši mājiņu. Kāpju no vilciena laukā…

Vilnis: 

–…un viena meitenes man piesienas. Bet es tik bolu acis. 

Rūta: 

– Tā tiešām sanāca, ka es viņu atpazinu un uzsaucu – jautāju, kā tad ballīte beigusies un tā. Pastāstīju arī, ka es te tagad katru dienu braukāju. Parunājāmies, īsāk sakot. Nākošajā dienā es kaut kā Rīgā ilgāk aizkavējos, braucu…

Vilnis: 

– …un bobītis sēž! 

Rūta: 

– Jā, Vilnis mani gaidīja stacijā – izrādās, nez cik vilcienus jau bij palaidis garām, tā sēžot. Un tā viss sākās, aizgāja! 

Vilnis: 

– Kāzas mums bija, var teikt, ka arī tepat netālu – Kalnieciemā, netālu no Lielupes. Tur opaps bija galvenais grātmatvedis Kalnciema kombinātā.

Rūta:

 – Bet notika kāzas dzīvoklī, kas tomēr īsti ne tā. Taču tajā pašā laikā bija arī mums tur uzbūvēta tāda kā estrādīte. Tas bija 18. jūnijs, un, kā es to atceros, šajā dienā vienmēr ir bijis saulains laiks. Vilnis arī to atceras, un allaž mani sveic ar ziediem. Lielāka svinēšana gan bija tikai Zelta kāzās. Atceramies, bet plaši kāzu jubilejas nesvinējām. 

Vilnis: 

– Ģimene kopā vairāk sanākam tieši uz Ziemassvētkiem. Bet ja vēl par kāzām, tad atceros, kā nākamjā rītā visi stāv pieturā un gaida autobusu. Viss autobuss pilns! Es arī jautri kāpju iekšā, un šie man: “Nē, nē, – tev taču tagad jāpaliek, esi jau apprecējies! (smejas)” 

Darbā – kā ģimenē

Kā Vilnis, tā Rūta daudz labu vārdu velta abu ilggadējai darba vietai – uzņēmumam «Rīgas ūdens», kur nostrādājuši līdz pat pensionēšanās gadiem un vēl pat krietnu sprīdi ilgāk – īpaši Vilnis, jo speciālistus, kas visu sistēmu pārzina, nav ja tik viegli aizvietot. Nācies strādāt! Vilnis arī bija no ģimenes pirmais, kas darba gaitas «Rīga ūdenī» uzsāka jau drīz vien pēc armijas. Bet Rūta pievienojusies, vēl esot bērna kopšanas atvaļinājumā. 

Vilnis: 

– Priekšnieks piespieda tā kā ar pirkstu dēlam un prasa: ”Kas tad te tā mums pīkst?” Sacīja, – ja Rūtai neesot ko darīt, lai taču nākot uz laboratoriju un tur auklē savu bērnu! Mums tādā ziņā bija tiešām ļoti laba un atsaucīga ietāde. Ātri tika iztaustīts, ko katrs prot, ko var un kur viņu iesaistīt, kaut vai tajā pašā sportā. Bijām kā tāda liela ģimene. Un tādēļ, kā es pats smejos, – esmu dzimis 1. janvārī, Mežāzis, tādēļ man ir viena sieva un viens darbs! 

Rūta: 

– Iesākumā mans darbs bija laboratorijā, kur bija, piemēram, jāņem un jāpārbauda ūdens paraugi. Paralēli arī, protams, organizēju sporta pasākumus – biju tā saucamais uzņēmuma fizruks.  Un vēlāk jau tiku vēlētā amatā – sāku vadīt arodbiedrību, kur nostrādāju 20 gadus. Vārda tiešā nozīmē biju darba ņēmēju tiesību aizstāvis un, uzskatu, ka ļoti daudz arī panācām – mums bija ļoti labs kolektīvais līgums, kas paredzēja arī to, ka ir atpūtas bāze, balles, ko organizēja arodbiedrība, sacensības, tostarp rudens un pavasara kross. Sacensībās, protams, allaž piedalījās arī Vilnis, jo viņš jau kopumā bija ļoti sportisks un, domāju, pilnīgi visu var darīt. Arvien gan jau var uz rokām nostāvēt! 

Vilnis:

 – Nu izņēmums ir peldēšana – otrais pēc cirvja!

Rūta: 

– Es pat atceros tādu gadījumu, kad biju dusmīga, jo tu izstājies no slēpošanas sacensībām, bet darīji to tāpēc, ka bija ļoti auksts un ausis bija burtiski baltas nosalušas. 

Vilnis: 

– Izlamāja mani vēl par mīkstčauli. (Smejas.) 

Rūta 

– Bet viņš vēl arvien visu dara pats – arī pa jumtiem staigā, kaut taču ir darbi, ko varētu uzticēt arī citiem. Bērni par to dusmojas…

Vilni: 

– Nu, kā saka, vecums taču nav šķērslis! Ja kusties, tad jau vari visu ko. 

Tā nav mūsu puse!

Liela priekšrocība, kā paši spriež, esot tā, ka Vilnis brauc ar auto. Tas sniedz brīvību un iespēju arvvien vairāk iepazīt arī novadu – Kandavu, Sātus, Pūri un citas vietas. Iesaistījušies arī pensionāru beidrībās, tostarp Tukumā. Kā paši smejot piekrīt, – lai nav tā, ka tikai pļauj un pļauj saimniecības itin plašo teritoriju – lai būtu arī aktīvāka tā sociālā dzīve. Tieši tās, neslēpj Rūta, pārceļoties no Rīgas uz laukiem, viņai iesākumā pietrūcis visvairāk. 

– Bija nu ļoti grūti pierast, ka saviesīgās dzīves īsti te nav. Diezgan pārdzīvoju un, domāju, ja nedēļu tagad nodzīvotu Rīgā, atkal tā varbūt mazliet justos. Tajā pašā laikā šķiet, varbūt pamazām, pamazām, tomēr esmu pieradusi, un viss jau kopumā ar laiku mainās. Kad pirms desmit gadiem svinējām Zelta kāzas, man viss ārkārtīgi patika – bija tiešām ļoti, ļoti skaists pasākums! Tagad – Dimanta kāzās, protams, arī bija skaisti, un iepriekš pati sev galu galā bijus teikusi, ka  noteikti šo kāzu jubileju jāsagaida – atgādināju par to sev katru gadu! Bet, kad beidzot tas pienāca,…tad vairs tik ļoti varbūt arī nemaz negribējās, taču atkāpties jau vairs nevarēja – bija jārīko! Bet tā – jūt tomēr, ka paši, draugi un darbabiedri noveco, daudzi palikuši vieni… Tad nu tagad šķiet, ka diezvai citas jubilejas vairs tā gribēšu.

Vilnis: 

– Kā, – nē?! Vēl jau arī bleķa kāzas priekšā (smejas)! 

Rūta: 

– Šajā mājā esam jau gadus sešus un, jāsaka, – pirmo reizi dzīvē ir tā, ka esam vieni paši. Iepriekš Rīgā dzīvojām ar bērniem, pirms tam – ar maniem vecākiem. Taču tagad jau bieži vien ir tā, ka katrs grib to savu stūrītu, un mēs arī – palikām atkal tādi kā jauni un nošķīrāmies.     

Vilnis: 

– Bērni jau saka, ko mēs te tā vieni paši, īpaši ziemā? Bet patiesībā jau tieši ziemā te ir labi. Kaut vai apkure – nesalīdzināmi lētāka! Kad mājā ienācām, tad te viss, kas nepieciešams, jau bija. Un, ja vajag, tad jau aizbraucam arī uz Rīgu vai Jūrmalu – Sloku, Asariem pie bērniem. Starp citu, bija laiks, kad pa vasarām dzīvojām arī Skultē. Znota vecākiem tur bija māja. Vecāki nomira, bija kādam tur jāpadzīvo uz vietas. Tad pie mums ciemos kāds atbrauca labi, ja vienu reizi! Teicu uzreiz, ka tas tādēļ, ka tā jau īsti nav mūsu puse. Un, lūk, tagad tomēr esam savā pusē un satiekamies daudz biežāk. 

Ko viens iesāk, to otrs pabeidz 

Vēl, ja neskaita organizēšanu un dažādas sacensības, abiem allaž paticis daudz ceļot. Iesākumā Vilnis bijis tāds kā piesardzīgāks, bet vēlāk izbraukājušies krustu šķērsu un vēl tagad dodas izbraucienos. Tāpat spriež, ka daudz kam un daudz kur savā ģimenē abi pieejot tieši ar humoru. 

Rūta: 

– Labi satiekam! 

Vilnis: 

– ..caur kašķi! (smejas)

Rūta: 

– Nu, nē. Bieži vien ir pat tā, ka es kaut ko iedomājos – dziesmu vai pantiņu, un tajā pašā brīdī Vilnis to skaita. Teju vai tāda kā domu lasīšana! Tas tā mums bijis visa mūža garumā. Un pat ja par kaut ko reizēm tiešām sastrīdamies, tad arī – ne uz ilgi laiku. Viens vai otrs drīz vien pienāk klāt un strīdu pārtrauc, kaut vai vienkārši noglāstot plecu. 

Mūsu saime nav tik liela, kā varbūt varētu būt bijusi. Ir izaudzināti divi bērni. Vecākais ir dēls Madis, kurš, starp citu, kādu pusotru mēnesi pēc piedzimšanas bija bez vārda, jo nevarējām to izdomāt. Vilnis, kā vēlāk, izrādījās, to bija nokārtojis bez manas ziņas –  bija pazinis kādreiz kārtīgu puisi vārdā Madis.  Bet, jāatzīst, ka iesākumā nevarēju pie šī vārda pat īsti pierast…Bet meitu nosaucām par Mairu, un bija mums pat suns – Moris. Visi uz “M“ –  ļoti saskaņoti (smejas). 

Paši tā kā visu laiku nodarbojāmies ar sportu, tad to darījām arī kopā ar bērniem, un viņi to lielā mērā ir pārņēmuši – darbu arī saistījuši ar policiju, armiju. Un tāpat ar mazbērniem, kuru mums ir trīs. Mazdēls Edvards profesionāli nodarbojas ar basketbolu – bijis jauniešu izlasēs un tagad spēlē klubā Liepājā, mazmeita Samanta amatierlīgā spēlē volejbolu; visi dodas slēpot un tā tālāk. Ir ļoti aktīvi.     

Kur mums varbūt abiem ar Vilni tomēr nesaskan – man pavisam nepatīk makšķerēt. Atceros, kā vēl jaunībā nobraucām kaut kur ezera vidū, sēžam, bet man jau sāk apnikt, – cik tad ilgi var!? Vai arī es sēžu, ieriktējusies ezera malā, bet Vilnis aizklīdis tiktāl, ka vienai jau pavisam nemolīgi…Tas tā – viens. Bet ir jau arī tas, ka viņam makšķerēt patīk, bet pats zivis nemaz neēd (līdzīgi ir arī ar sēnēm). Tad nu man allaž tā tīrīšana, taču, nedod dievs, ja zivs pakustēsies! Tādai maziņai varbūt vēl galvu varu nogriezt, bet lielākai, – nu nē! Tādēļ kādā brīdī Vilnis to pats pārņēma, taču, acīmredzot, arī ne parāk patika tā tīrīšana, līdz at to makšķerēšana tomēr šobrīd gājusi mazumā. Un vēl Vilnis negrib klausīties, kad lasu savu dzeju, kuru salīdzinošu nesen esmus sākusi rakstīt… 

Taču… pats galvenais, ko tiešām gribas pateikt un kas ir tas svarīgākais –  tā ir mūsu saticība, pielāgošanās, palīdzība otram, kopējas intereses, aizraušanās, visbeidzot, humora saglabāšana – visu šo 60 gadu garumā!

Katru dienu no jauna izvēlēties būt kopā

50 gadi – tas ir vesels stāsts par mīlestību, ģimeni, darbu, sapņiem un kopā pārvarētiem dzīves līkločiem. Šis īpašais stāsts ir par diviem cilvēkiem, kuri reiz tālajā 1976. gada 7. augustā viens otram teikuši “jā”… 

Kopš svinīgās dienas kopīgais dzīves ceļš turpinās jau pusgadsimta garumā, tādēļ uzrunājām Maiju un Vladimiru Skujām, lai iztaujātu kas ir šīs ilgās kopdzīves noslēpums un pierakstītu viņu stāstu. 

Divi cilvēki – katrs no sava Latvijas gala – Maija nāk no Ventspils puses, Popes, savukārt Vladimirs – no Alūksnes novada Gaujienas. Liktenis viņus abus saveda kopā Daugavpilī, kur viņi satikās, iemīlējās un nolēma savu dzīvi turpināt kopā. Pēc kāzām ceļš viņus aizveda uz Tukumu, kur visu mūžu nostrādājuši par skolotājiem…Izveidojuši ģimeni, sagaidījuši trīs bērnus – Antu, Tāli un Ingu –, un soli pa solim veidojuši savu kopīgo dzīvi.

Kopmītnēs, kur sava mazā oāzīte…

  Par to, kā viss īsti sākās, Maijai un Vladimiram ir katram savas atmiņas. Kopmītņu ikdiena ar tās vienkāršajiem priekiem, kopīgajiem svētkiem un draudzīgo atmosfēru kļuva par pamatu kaut kam daudz nozīmīgākam.

Maija: 

– Mums ir ļoti vienkāršs stāsts – mēs bijām studiju biedri Daugavpils Pedagoģiskajā institūta Bioloģijas fakultātē. Mācījāmies par biologiem un ķīmiķiem, piecus gadus bijām kopā vienā studiju vidē. Un tikai pēdējā mācību gadā sapratām, ka vēlamies būt kopā kā pāris. Varbūt tas bija kā tāds bonuss – mums bija dota iespēja vienam otru kārtīgi iepazīt, vēl neesot kopā.

Vladimirs: 

– Ja runājam par to, kurš pirmais uzrunāja otru, tad laikam tas biju es. Es aicināju Maiju būt kopā ar mani. Četrus gadus saņēmos drosmi un tikai piektajā beidzot viņu uzrunāju. Un viņa man teica – ”jā”!

Maija: 

– Mums jau bija daudz kas kopīgs – viena grupa, kopīgi pasākumi. Arī kopmītnes, kurās studiju laikā dzīvojām, bija vienas. Pat vienā stāvā dzīvojām! 

Vladimirs: 

– Jā, tie bija tādi laiki, kad kopmītnēs visi dzīvoja juku jukām. Nebija svarīgi, vai tie bija puiši vai meitenes, – visi dzīvoja vienā stāvā, tikai istabiņas bija atsevišķas. Mana istabiņa bija blakus virtuvei, tādēļ mums bija tā ekskluzīvā iespēja vērot meitenes un novērtēt, kura ir labākā pavāre. 

Maija: 

– Un jā, bija reizes, kad puišiem iedevām kaut ko apēst. Atceros, kā debesmannu putojām un pēc tam visus cienājām. Vispār mēs tur kopā arī svinējām dzimšanas dienas. Tur mums bija sava oāze – sava mazā pasaulīte.

Īpašās veiksmes gads…

Pēdējais studiju gads abiem izrādījās īpašs – tajā notika vissvarīgākie notikumi, kas mainīja dzīvi. Pēc pieciem kopā pavadītiem studiju gadiem nāca drosmīgais solis kļūt par pāri, tad sekoja bildinājums, augstskolas absolvēšana un kāzas. 

Maija: 

– Vladimirs mani bildināja pēdējā mācību gadā, un tiešām tas bija mūsu veiksmīgais gads! Starp citu, mēs abi esam Pūķa gadā dzimuši, un arī 1976. gads bija Pūķa gads. Tad notika viss – pabeidzām augstskolu, apprecējāmies un sākām strādāt Tukumā.

Vladimirs: 

– Kā bildināju? Tas bija pavisam vienkārši. Mēs bijām studenti, kuriem nebija lielas kabatas naudas, un neko daudz nevarējām atļauties. Līdz ar to tas bija tāds vienkāršs savstarpējas vienošanās rezultāts. Bet bildināju Maiju Daugavpils parkā. Kā izvēlējāmies kāzu datumu? Ļoti vienkārši. Pieteicāmies Ventspils dzimtsarakstu nodaļā 7. jūlijā, un darbiniece pateica, ka ātrākais datums kāzām var būt pēc mēneša – 7. augustā. Pie tā arī palikām, jo jau 16. augustā bija jāsāk strādāt.

 Maija:

– Reģistrējāmies Ventspilī, bet kāzu svinības notika mana vectēva mājās Popē. Ja jāsaka, kas bija pats skaistākais, tad viss bija skaisti. Emociju bija tik daudz, ka laikam nevaru izcelt neko vienu. Svinējām divas dienas, un viss notika pēc tā laika tradīcijām – bija mičošana, goda vārti… Jā, tie mums bija ļoti skaisti! Mūsu ciemā, kā jau laukos, tuvākie kaimiņi sveica un piedalījās svinībās, un bija viena tuva kaimiņu tante, kura bija izveidojusi ļoti skaistus goda vārtus.

Vladimirs:

–  Ja jautājat man par atmiņām no kāzām, protams, tas bija ļoti īpašs notikums, bet es biju puisis no Latvijas otra gala – Vidzemes –, savukārt sieva nāca no dziļās Kurzemes. Biju saklausījies, kas mani tur sagaida un kādas ir Kurzemes kāzu tradīcijas. Protams, bija zināms satraukums – kā es to izdarīšu un vai visu izdarīšu pareizi… Atceros, – sievas tēvs bija izdomājis, ka man no koka būs jāizveido viens siena grābekļa zars. Bet tas nenotika, jo kāds bija pačukstējis, ka tas prasīs ļoti daudz laika, lai to ar nazīti izgrebtu. Tas bija domāts kā pirmais uzdevums, kas man kā jaunajam vīram jāizpilda. Tā vietā man bija nolikts malkas skaldāmais bluķītis, lai es skaldītu malku. Bet bluķītis bija uzlikts ar nepareizo galu uz augšu… Es cirtu, cirtu, bet bluķis kā neplīst, tā neplīst! Es jau satraucos, bet tad dzirdu – viens no muguras man čukst: “Pagriez otrādāk!” Tā arī darīju; knikš!, – un bija darīts!  Protams, pēc tam jaunā sieva man bija jāienes viesību mājā. Es jau biju noskaidrojis, ka pēc tradīcijas zem paklāja ir nolikts šķīvis, kuram jāuzkāpj, lai tas saplīstu un varētu noskaidrot, cik tad būs pēcnācēju. Nu, protams, ka spēru no visa spēka – sanāca simtiem lausku! Vēl jau, protams, bija dažādi nieki, kas tajā laikā bija pieņemti kāzās. Toreiz bija tā, ka pieturējās pie iestrādātām kāzu tradīcijām. Mūsdienās atkal šīs tradīcijas pēta un mēģina tās atdzīvināt. Mums tas viss bija brīvi un dabiski – tā vienkārši bija mūsu kāzu diena!

 Maija: 

– Šī diena nekad nav aizmirsta.

Vladimirs: 

– Vienmēr kāzu jubilejā sieviņai esmu dāvinājis ziedus – vai nu nopirktus tirgū, vai paša izaudzētus. Bet tādu ļoti šiku padarīšanu mums nav bijis daudz.

Maija: 

– Šogad būs šikākais pasākums – uz 50 gadiem. Bet vienmēr padomājam, lai arī ceļojumi būtu saistīti ar mūsu kāzu jubileju. Arī tagad, ja kāds bērns ir atbraucis ciemos, aizejam visi kopā uz kafejnīcu. 

Vladimirs: 

– Jā, ja tā kārtīgi padomā, ir bijušas jubilejas, kuras esam atzīmējuši citādi. Mums jau kādus desmit gadus ir arī tāda tradīcija – kad visa ģimene ir kopā, dodamies ekskursijā uz pāris dienām. Tad mēs esam visi kopā – lielie un mazie: mēs, mūsu trīs bērni ar ģimenēm. Esam jau bagāti – mums ir pieci mazbērni. Ne jau kāzu jubileja vai dzimšanas diena ir tas noteicošais. Svarīgākais ir būt ģimenei kopā. Ziemassvētki ir tie svētki, kad visi esam kopā. Pārējos svētkos – Jaungada vakarā vai Jāņos – jaunie atpūšas citur, un mēs to saprotam. Jaunieši grib tikties ar saviem vienaudžiem, draugiem. Lai bērni svin ar ko vēlas – viņiem ir sava dzīve, un mēs viņu dzīvē cenšamies nemaisīties. Ja prasa padomu – pasakām, ko domājam, bet viņu dzīvi neregulējam un nemācām.

Jana dzīve, jauns sākums…

Bet atgriežoties tai tālajā laikā pirms pusgadsimta… Tikai dažas dienas pēc kāzām jāsāk pavisam jauna dzīve Tukumā – ar iedzīvi, kas ietilpst vienā čemodānā un, kā vēlāk izrādījās, sākumā arī bez savas dzīvesvietas. Bet vēlāk no nelielas istabiņas un viena brūna kofera pamazām izauga mājas sajūta, ģimene un dzīve, kas Tukumā turpinās vēl šodien.  

Vladimirs:

– Savu kopīgo dzīvi uzsākām Tukumā, lai gan jāsaka, ka iepriekš ar šo novadu mums nebija nekādas saistības. Tie bija laiki, kad pastāvēja valsts darbu sadale – komisija, kurai bija saraksts ar to, kur katram studentam pēc studijām jāstrādā. Pie manis jau pāris mēnešus pirms absolvēšanas atnāca divi kungi – mācību pārzinis un direktors no tagadējās Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas. Viņi mani pierunāja doties uz Tukumu. Zinot, ka vismaz vienam no mums jau uzreiz būs stabila darba vieta, tā arī darījām. Maija arī pielāgojās un dabūja darbu Tukuma 2. vidusskolā.

Un tā arī bija – nosvinējuši kāzas, uzreiz ieradāmies Tukumā. Ar vienu čemodāniņu. Un sākumā mums pat nebija, kur dzīvot, tāpēc čemodānu atstājām dzelzceļa stacijas mantu glabātuvē un devāmies pa taisno uz Raiņa 1. vidusskolu. Tur toreizējais direktors Pēteris Kokins mums saka: ”Jauki, ka esat ieradušies, bet man nav jums, kur ierādīt dzīvesvietu. Jūs vēl kādu laiku varat iet, un tad skatīsimies, kā būs ar vietu, – bet tā noteikti būs.” 

Un, ja man tagad kāds jautā, kāds bija mūsu medusmēnesis, es saku: mums bija viena nedēļa – no 7. līdz 16. datumam. Tas arī bija mūsu medusmēnesis. Pēc 16. augusta braukājām – pie maniem, pie sievas vecākiem, līdz direktors bija sameklējis mums dzīvesvietu. Tā bija viena istabiņa, par kuru mēs jutāmies ļoti laimīgi. Tur, kā kopmītnēs, dzīvojām pieci jaunie skolotāji, kas sadalījāmies pa trim istabiņām. Vēl tagad atceros, kurā stūrī nolikām lielo, brūno kartona koferi… Labi, ka mūsu istabiņā no iepriekšējās saimnieces bija palikusi tahta, kurā varējām izgulēties. Bet pats svarīgākais bija tas, ka bijām kopā! Bijām savā vietā…

Maija: 

– Bija mums no kāzām kaut kas sadāvināts arī no praktiskajām lietām, un, cik atceros, diezgan ātri iekārtojāmies. Uz rudeni mums jau bija pat televizors. Pēc gadiem tikām pie divām istabām. Vēl šodien dzīvojam turpat – tikai  jau trīs istabās.

Vladimirs: 

– Daudzus gadus, kamēr bērni bija mazi un rocības nebija, vienu mēnesi noteikti pavadījām laukos – Ventspils pusē, pie sievas vecākiem. Palīdzējām vākt sienu un piedalījāmies citos vasaras darbos. Līdz ar to bērniem bija arī lauku vide, kurā viņi varēja brīvi šiverēt un baudīt vasaru. Tad arī centāmies vēl  izbraukt pa Latviju un apskatīt kaut ko skaistu ārpus Tukuma. Kad bērni bija mazi, braucām kopā ar viņiem. Kad bērni izauga un aizgāja savās dzīvēs, to darām mēs divatā. Var teikt, ka tā jau ir kļuvusi par tradīciju un mūsu kopīgo hobiju. Arī tad, kad vēl vadīju deju kolektīvu, mēs katru gadu kaut kur braucām ārpus Latvijas, un Maija man devās līdzi. Bet nu mēs krustu šķērsu izbraukājam Latviju divatā – paņemam karti un kopā skatāmies, kurā rajonā vēl neesam bijuši. Un mums vēl palikuši divi – Preiļi un Balvi. Tas mums ir plāns nākotnei. 
Maija: 

– Daugavpils ir bijusi vismaz trīs reizes, jo tā tomēr ir mūsu iepazīšanās pilsēta.

Deja – aizraušanās, iedvesmotāja un arī laika zagle

Deja Vladimiram vienmēr bijusi tuva. Tā sākās jau skolas gados, turpinājās studiju laikā un vēlāk kļuva par nozīmīgu viņa profesionālās dzīves daļu – viņš ne tikai dejoja, bet arī vadīja deju kolektīvus. Taču aiz šīs aizraušanās bija arī daudz mēģinājumu, izbraukumu un nedēļas nogaļu, kas nozīmēja mazāk laika mājās, mazāk laika kopā ar ģimeni. 

Vladimirs: 

– Jā, kopā mēs nedejojam – nekad un nemaz, tikai ballēs. Bet pats dejoju, var teikt, visu mūžu. Dejoju deju kolektīvā Daugavpils institūtā, kur bija ansamblis «Laima». Protams, dejoju arī pamatskolas gados, kad jau visiem lika dejot – gribi vai negribi. Bet man tas vienmēr ļoti patika. Arī vidusskolā visus trīs gadus dejoju – gan sarīkojumu dejas, gan tautiskās dejas. Kad atnācu uz Tukumu, dejoju pats līdz pat 2016. gadam. Paralēli vadīju skolēnu deju kolektīvus Tukuma 1. vidusskolā, tagadējā Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijā. Pēc tam, kad aizgāju strādāt uz Pūri, vadīju kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu. Kad no Pūres aizgāju uz Slampi, tur bija pēdējais kolektīvs, ko vadīju – senioru deju kolektīvs «Jumis», līdz pat 2016. gadam. Jā, un visur man vienmēr Maija ir bijusi līdzi. Kolektīvos jau nav tikai vakara mēģinājumi – svarīgi ir arī tas, kā tu kā vadītājs spēj cilvēkus saturēt kopā pasākumos, izbraukumos un citās aktivitātēs. Līdz ar to visur, kur es gāju, sieviņa mani pavadīja... Un bija jābrauc…Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tu vispār neesi mājās. Faktiski ar šādiem braucieniem vadītājs apzog savu ģimeni. Arī skolas laikā, pirmajos gados, kad sākām strādāt, stundas bija divās maiņās. Aizgāju astoņos no rīta un mājās nācu tikai sešos vakarā. Tagad, atskatoties un pārdomājot dzīvi, domāju –  ir jauki strādāt, un, ja vēl kāds par darbu pasaka paldies, tas, protams, ir patīkami. Bet katrā ziņā tas ir atrāviens no mājām, ģimenes un bērniem. Un, tā pārdomājot, es pat nožēloju… Domāju, ka varbūt nevajadzēja tā darīt – vajadzēja vairāk laika tomēr atvēlēt savai ģimenei un bērniem, jo viņiem tēvs blakus bija mazāk nekā tiem, kurus es mācīju. Tika skriets un braukts ar audzināmo klasi. Sestdien mācījāmies, bet svētdien bija viena diena, kad bijām pilnvērtīgi kopā, tad – slēpes pie kājām un devāmies kopā, arī ar saviem bērniem uz tuvējiem Tukuma kalniem slēpot. Cik nu bija brīvie brīži, tos mēs centāmies pavadīt kopā. Ņēmām bērnus līdzi arī uz skolas pasākumiem… Ja tā padomā, – mūsdienās mums jau vecāku tiesības būtu sen noņemtas! (Smejas) Ņēmām viņus līdzi, nosēdinājām pirmajā rindā, lai redzētu, vai kādas palaidnības nedara. Vai arī atstājām mājās vienus un, vakarā atgriežoties, ar bažām domājām – ko gan viņi tur būs sadarījuši trijatā... 

Vladimirs: 

– Reiz, kad mūsu bērni vēl bija mazi, mēs ar autobusu braucām ekskursijā uz Alūksnes novadu – gribējām parādīt manu skolu, kurā mācījos, un bērnības takas. No autobusa pieturas līdz skolai ar kājām bija seši kilometri. Līdzi mums bija viss – telts, katliņš un vēl visādas lietas. Katram bija savs uzdevums – kurš nesa katliņu, kurš telti. Nakšņot bija paredzēts līdzi paņemtajā teltī, kas bija kolēģes, ģeogrāfijas skolotājas, piedāvāta. Viņa apgalvoja, ka mēs visi tajā noteikti varēsim izgulēties. Uzcēlām telti un sapratām, – ir ziepes! Tā bija tik maza, ka vietas knapi pietiktu diviem, bet mums bija jāguļ pieciem! Turklāt bija paredzētas vairākas naktis. Domājām, – kā mēs tur visi sagulēsim?! Tomēr mēs to izdarījām! Visi salīdām iekšā, nevarējām lāgā pat pagrozīties un gulējām kā “siļķes kārbā”. Bet mums izdevās – un galvenais, bez lielas pukstēšanas par to, ka nevar izgulēties. To es līdz šai dienai atceros ar smaidu. 

Maija: 

– Citi brīnījās, kā mēs tā varam – ar autobusu braukt, pēc tam kājām iet, gulēt teltīs. Bet mums tas nebija nekas īpašs Arī tagad daudz staigājam – iziet cauri Tukumam mums nav nekādu problēmu. Ziemā dienā noejam ap 10 000 soļu, vasarā kustības pietiek arī dārzā. Laikam ejot, 10 000 soļu ne vienmēr izdodas sakrāt, bet staigāt mums joprojām patīk.

Mīlestība iet caur vēderu un arī… caur dārzu

Ir zināma paruna, ka mīlestība iet caur vēderu. Arī Skuju ģimenes mājās virtuve vienmēr bijusi svarīga vieta, tikai tur katram ir sava loma. Pārsvarā pie plīts saimnieko Maija. Savukārt Vladimira īstā teritorija ir dārzs un jo īpaši – siltumnīca.

Vladimirs: 

– Jā, virtuvē saimnieko sieviņa, un viņa man nemaz neļauj neko darīt.

Maija: 

– Bet kad vīrs gatavo salātus ziemai, tad es nejaucos.

Vladimirs: 

– Pirms gada bija tāda situācija, ka sievai bija problēmas ar acīm un viņa nedrīkstēja ne vārīt, ne cept, jo ārsts teica, ka nedrīkst riskēt. Tas bija mans laiks izpausties! Tad es izdomāju, kā es gribu un ko es gribu, un arī paeksperimentēju…

Maija: 

– Un izdevās tīri labi. Bet atzīšos – virtuve ir tā vieta, kur man ir grūti stāvēt malā.

Vladimirs: 

– To es jau arī jutu – tiklīdz palika labāk, mani tā steidzīgi centās izstumt no virtuves (smejas). Es jau arī padevos… Mana vieta ir dārzā – mierā un klusumā. Es blakus esošos trokšņus nedzirdu – tur varu domāt par savu dzīvi krustu šķērsu.

Maija: 

– Un siltumnīca arī pieder tikai vīram. Es drīkstu ieiet paskatīties, kas un kā ir izaudzis (smaida). Tas patiesībā bija viņa bērnības sapnis – kļūt par dārznieku, bet dzīve viņu aizveda pavisam citur.

Vladimirs: 

– Jā, es kļūdas pēc nonācu tur, kur nonācu… Es nezinu, kāpēc jaunībā biju iedomājies, ka jāiet uz bioloģiju. Tikko bija vidusskolas klases salidojums, kurā tika uzdots jautājums: ja varētu, vai kaut ko savā dzīvē mainītu? Man nebija ilgi jādomā par atbildi – es noteikti gribētu būt dārznieks. Vasarās, kad vēl biju bērns, strādājām tā laika kolhozā, lai nopelnītu skolā brīvpusdienas nākamajam gadam. Reiz dārzniece mūs divus ielika strādāt siltumnīcā – iedeva dobi, kurā audzēt tomātus. Un vēl šodien – kad es siltumnīcā esmu aplējis tomātus un nākamajā rītā tur ieeju – labākas smaržas pasaulē nav! Man tā patīk kopš bērnības. Es varētu to smaržu baudīt un baudīt!

Tāpēc es saku – kamēr varam kustēties, tikmēr mums būs gan dārzs, gan siltumnīca. Ir, protams, lauciņi, kas nav manējie. Piemēram, zemeņu lasīšana,  – to dara sieviņa, es ravēju… Mūsu dārziņā, kas atrodas Lauktehnikas rajonā, bez problēmām varam pavadīt piecas, sešas stundas. Vasarā tā mums ir kā pilna darba diena. Tur aug viss nepieciešamais – tas nav tikai skaistuma dārzs. Mums ir viss, sākot no kartupeļiem un beidzot ar tomātiem. Katru dienu mērojam tos piecus kilometrus līdz dārzam. Tā kā dzīvojam dzīvoklī, dārzs mums ir ļoti svarīgs. 

Novērtēt cilvēku līdzās

Pēc piecdesmit kopā nodzīvotiem gadiem arvien skaidrāk saproti, cik svarīgi ir novērtēt cilvēku, kurš ikdienā ir tev blakus. Ne tikai lielos dzīves notikumos, bet arī pavisam vienkāršās lietās. Par to abi runā ar siltumu, un brīžiem arī ar smaidu, īpaši tad, kad saruna nonāk līdz Vladimira raksturam un Maijas prasmei zināt, kā viņu nomierināt.

Maija: 

– Es savā vīrā visus šos gadus visvairāk novērtēju to, ka viņš man ir devis stipru aizmuguri. Varbūt pavisam vienkāršās lietās, bet… Piemēram,  es par saimnieciskām lietām daudz ko nezinu, bet zinu, ka viss vienmēr būs kārtībā un man par to nav jāuztraucas. Man patīk, ka mums viss saskan – gan interesēs, gan citās dzīves jomās. Mēs abi mīlam koncertus, teātri, ceļošanu. Par to mums nekad nav strīdu – tikai jāizlemj, kur un kad braukt. Tagad skatāmies, lai no pasākumiem nav jābrauc mājās pa tumsu, un mēģinām tam pielāgoties. Arī diennakts ritms mums sakrīt. Tas nav tā, ka mēs viens otram būtu īpaši pieslīpējušies – vienkārši tā ir.  Tagad vīru pamazām piesaistu arī savam hobijam – esmu krustvārdu mīklu fane. Tā kā acīm kļūst sliktāk, man vajadzēja palīdzību, bet nu arī viņš pats ar to ir aizrāvies. Tas vairāk ir rudens un ziemas laika hobijs, jo vasarā visu mūsu laiku aizņem dārza darbi. Un tur vīrs, protams, ir pirmajā vietā, es – otrajā. 

Vladimirs: 

– Ko es novērtēju savā sievā?!… Es teiktu tā – es neesmu viegla rakstura cilvēks. Arī skolēniem ne vienmēr glaudīju pa spalvai. Bet sieva ir tā, kas šo manu sarežģīto raksturu ir piecietusi. Jā, es mēdzu dažādos veidos uzsprāgt, bet viņa jau zina, kā tas beigsies un ko vajag pateikt, lai viss atkal norimtu…

Maija:

– Ar gadiem esam viens otru tik ļoti iepazinuši, ka zinām, kā kurš reaģēs. Dažkārt pietiek tikai paskatīties uz vīru, lai saprastu, ko viņš domā, un zinātu, ko teikt vai darīt.

Vladimirs: 

– Kā jau sieva teica – pēc šiem gadiem mēs zinām, ko otrs par konkrēto jautājumu domā un arī to, kādā formā savu domu pateikt. Parasti lielākus darbus un nodomus vienmēr pārrunājam – kā mēs to darīsim, vai šobrīd varam to atļauties vai tomēr mazliet jāpagaida. 

Maija: 

– Vēl svarīgi ir tas, ka darba ziņā esam līdzīgi – abi esam skolotāji. Tāpēc varam viens otru labi saprast. Citādi būtu grūtāk, ja katrs strādātu citā nozarē, jo skolotāja darbs prasa ļoti daudz laika.

Vladimirs: Jā, cilvēki, kas skolā nav strādājuši, dažkārt saka: “Nu, vasarā taču skolas nav! Ko jūs tur darāt, ja nav bērnu?” Viņi nesaprot, kāpēc mēs tomēr ejam uz skolu. Ja es nebūtu skolotājs, bet Maija būtu, droši vien arī es to pašu jautātu. Bet mūsu situācijā mēs abi zinām, ko tas nozīmē.

Maija: 

– Kad bērni pamet mājas, noteikti jāsāk domāt, ko kopā darīt – jāatrod kopīgas intereses un hobiji. Attiecības ir jākopj visu laiku. Kā teicis Artūrs Dīcis, tas ir tāpat kā ikdienas dzīvē – tagad neko nelāpa, nelabo, bet uzreiz met prom. Tāpat daži izturas arī pret attiecībām. Katra situācija, protams, ir atšķirīga, bet tomēr ir jāmēģina labot. Uzreiz atmest ar roku – tā nevar.

Vladimirs: 

– Mūsdienās bieži žurnālos var redzēt un lasīt par greznām kāzām, bet nereti pēc neilga laika šie cilvēki jau šķiras. Acīmredzot viņi nav atraduši kopīgu valodu. Es domāju, ka arī šajā dzīves posmā mūs ļoti satuvina mazbērni. Viņi mūs piesaista, un mēs cenšamies būt viņiem blakus…

***

Maijas un Vladimira stāsts nav tikai par piecdesmit laulībā nodzīvotiem gadiem. Tas ir par dzīvi, kas būvēta pamazām – ar mīlestību, darbu, pacietību, kopīgiem sapņiem un arī pavisam ikdienišķiem brīžiem. Par spēju pieņemt otru, saprast, un reizēm arī, vienkārši klusējot, būt blakus. Un varbūt viņu piecdesmit gadu kopdzīves lielākais noslēpums ir pavisam vienkāršs – nevis gaidīt, lai otrs visu laiku būtu tāds, kādu vēlies viņu redzēt, bet iemācīties būt kopā ar to cilvēku, kuru esi izvēlējies. 50 gadi ir aiz muguras, bet Maijas un Vladimira stāsts turpinās – ar ģimeni, ar mazbērniem, dārzu un ceļojumiem uz vēl neapskatītām Latvijas vietām. Un, kā jau viņi paši saka, kamēr var kustēties, būs gan dārzs, gan siltumnīca, gan jauni ceļi, ko kopā izstaigāt. Un varbūt tieši tas arī ir viņu piecdesmit gadu noslēpums – nevis mēģināt nodzīvot kopā piecdesmit gadus, bet katru dienu no jauna izvēlēties būt kopā.