Pavisam citāda zāļu sieva

Mūsu tikšanās vieta sarunai bija neierasta – vismaz mums, žurnālistiem. Taču, kā vēlāk noskaidrojās, tā pilnībā raksturoja šī stāsta varoni. Tikāmies Jāņupītes dabas takā, netālu no Zentenes, – vietā, kur Astrīda jau kopš 2005. gada radusi savas mājas, miera ostu un vietu, kur smelties spēku. Viņai daba nav tikai ainava – tā ir ikdiena, iedvesmas avots un neatņemama dzīves daļa. Varētu pat teikt, Astrīda ir īsta zāļu sieva. Taču, izdzirdot vārdus “zāļu sieva”, prātā parasti uzaust pavisam cits tēls – tantuks garos svārkos, ar lakatiņu galvā un groziņu rokās, pilnu ar dabas veltēm. Taču šis nav stāsts par Astrīdu. No automašīnas, kurai pa zemes ceļu bijām sekojuši no Zentenes, izkāpa skaista, slaida, dzīvespriecīga un enerģijas pilna sieviete ar vējā plandošiem gariem matiem, basām kājām, pieguļošā, spilgtas krāsas sporta tērpā (jo tikko kā bija beigusi treniņu) un ar pūces tetovējumu uz rokas.  No mašīnas izlēca arī viņas uzticamais vācu aitu šķirnes suņu puika Fredis. Vieta viņam bija labi pazīstama, tāpēc, pat nepievēršot mums īpašu uzmanību, viņš droši devās savās ierastajās takās, zinot – saimniece ir blakus un viss būs labi.

Sajūta, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina...

Bet par visu pēc kārtas… Astrīda ir 1969. gadā dzimusi rīdziniece. Bērnība pagāja gluži ierasti – ikdiena Rīgā, bet vasaras Latgalē pie radu tantēm. Tieši tur viņa pirmo reizi pa īstam varēja justies brīva un sajust, cik ļoti daba viņai ir tuva. Pārdaugavas daudzdzīvokļu nama dzīvoklī Astrīda dzīvoja vispirms kopā ar vecākiem, vēlāk – ar vīru un abiem dēliem. Ikdiena ritēja, kā daudziem – pieaugušie darbā, bērni – skolā. Nekā neierasta, nekā īpaša. Taču pašā Astrīdā arvien spēcīgāk mita sajūta, ka kaut kas nav īsti pareizi. Īpaši pēc 22 gadu vecumā piedzīvotās klīniskās nāves viņa arvien vairāk juta, ka pilsētas dzīve viņu nospiež un ka viņa vienkārši neatrodas savā īstajā vietā. Astrīda atcerējās, ka kāds viņai tajā – klīniskās nāves – brīdī bija teica: “Tev jāiet atpakaļ. Vēl nav pienācis tavs laiks.” Pēc tā viss esot ļoti mainījies. Mainījusies domāšana, pasaules uztvere un arī jušana. Viņa ļoti labi jūtot cilvēkus – vai viņš ir labs vai slikts. Ļoti labi jūt arī vecas, pamestas mājas. Viņa tās neredz tukšas, bet gan dzīvības pilnas…Tad, Astrīdas sajūtu vadīta, ģimene sākusi meklēt iespēju dzīvot tuvāk dabai. Un ieraudzījuši māju Zentenē, kuru nu Astrīda jau 21 gadu sauc par savām mājām. Ar vienu skatienu pietika, lai viņa saprastu – šī ir īstā vieta. Aprunājoties ar vīru un dēliem, lēmums ticis pieņemts bez ilgas vilcināšanās – viņi to darīs, viņi pārcelsies! Un tā dzīve sagriezusies par 180 grādiem. Divu mēnešu laikā tika pieņemts lēmums par pārmaiņām, divās dienās visa iedzīve bija sakrāmēta furgonos, un ģimene devās prom no Rīgas, pretī pavisam citai dzīvei.

Ceļš atpakaļ pie sevis...

 “Mēs to izdarījām divu mēnešu laikā – vienkārši tā, īpaši neko neplānojot un daudz nedomājot. Pat mamma, kas dzīvoja blakus kāpņu telpā, par mūsu pārvākšanos uzzināja tikai tad, kad tā jau notika. Līdz pat šai dienai viņa mani īsti nav sapratusi, lai gan pati tikai 16 gadu vecumā pārcēlās no Latgales uz dzīvi Rīgā. Kad pārvācāmies, viņa teica, ka te man nav vietas, ka es sevi te tikai nobeigšu… Pagāja divi gadi, līdz patiesi pieradu pie jaunās dzīves, kas tik ļoti atšķīrās no Rīgas. Protams, sākumā bija brīži, kad palika bail. Īpaši garajos ziemas vakaros, kad mājās biju viena un vīrs tikai vēlu vakarā pārbrauca no darba Rīgā. Taču, kad iedzīvojāmies, bailes pazuda. Tagad varu teikt, ka guļu fantastiskā lāča miegā – no mājas mani varētu iznest kopā ar visu gultu, un es pat nepamostos. Jāpiebilst, ka guļu apmēram desmit stundas diennaktī. Gulēt eju vēlu, jo vispirms jāpabeidz visi dienas darbi. Esmu īsta pūce – arī mana meža būtne ir pūce. Ja nākamajā dienā nav ieplānotu darbu, no rītiem ceļos vēlu. Bet mana diena vienmēr sākas ar rīta vingrojumiem un pēc tam seko riteņbraukšana. Pat pirms kafijas dzeršanas es uzkāpju uz velosipēda un nobraucu vismaz 20 līdz 50 kilometrus. Tikai tad, kad ķermenis ir pamodies un iesilis, varu teikt – mana diena pa īstam ir sākusies,” tā Astrīda.

Tikai pēc diviem gadiem atgūts miers un veselība

”Kad atnācām uz laukiem, mēs visi bijām jau pamatīgi pabojājuši savu veselību. Abiem puikām bija bronhiālā astma, bet pēc pārcelšanās tā pamazām pazuda. Es sāku lasīt, mācīties un gatavot dažādas tējiņas. Aptuveni divu gadu laikā mēs soli pa solim attīrījām savus organismus no zālēm un citām ķīmiskajām vielām.
Tieši tad sapratu, kas mūsu ģimenei ir vajadzīgs, – ko lietot, lai stiprinātu imunitāti, uzlabotu gremošanu un sakārtotu nervu sistēmu pēc tās trakās Rīgas dzīves. Šodien varu teikt, ka esam tik ļoti attīrījuši savus organismus, ka pat vairs neatceros, kad pēdējo reizi kāds no mums būtu slimojis. Imunitātes stiprināšanai mūsu mājās neatņemama sastāvdaļa ir priežu ziedputekšņi, kurus katru pavasari noteikti ievācu. Tāpat gatavoju zemes tauku uzlējumu, izmantoju bērza čagu – gan tējās, gan uzlējumos. Daba mums dod ļoti daudz, tikai jāiemācās to pieņemt un gudri izmantot,” ar pārliecību saka Astrīda.

No dabas var gūt tik daudz...

”Mana mīlestība pret dabu un visu, kas tajā atrodams, noteikti nāk no manām lauku babiņām, pie kurām vasaras pavadīju Latgalē. Viss, ko bērnībā kopā ar brālēniem un māsīcu tur piedzīvojām, visu laiku dzīvoja manī. Arī tad, kad dzīvoju Rīgā. Un kādā brīdī sapratu – bez dabas vairs nevaru! Zinu, ka viss, kas man apkārt, ir dzīvs. Es varu parunāt ar koku. Man par to būtu ļoti daudz ko stāstīt, bet saprotu, ka lielākā daļa cilvēku to vienkārši nesapratīs....,”
Astrīda aprāvās un kā atvainojoties, skaidroja, ka necenšoties mūs pārliecināt – vienkārši daloties savā pasaules redzējumā, kas, viņasprāt, ir tikpat dabisks kā elpošana. ”Es katru dienu iemācos kaut ko jaunu. Un manas lielākās skolotājas ir vecas tantiņas. Vienu no viņām, kurai šobrīd ir jau 85 gadi, satiku pavisam nejauši. Tas bija dziļi mežā, tālu no civilizācijas. Meklēju mušmires, bet nevienu nevarēju atrast. Ieraudzīju tantiņu un pajautāju, no kurienes viņa nāk. Tantiņa teicās dzīvojam vairākus desmitus kilometru no tās vietas, kur satikāmies. Un pats neticamākais – visu šo ceļu viņa bija atbraukusi ar velosipēdu! Mēs sākām runāties, iepazināmies, apmainījāmies ar telefona numuriem. Pēc kāda laika viņa man piezvanīja un teica: “Atbrauc, meitiņ, pie manis!” Kad aizbraucu, paliku mēma – viņa man bija salasījusi trīs kastes ar mušmirēm! 

Visas trīs manas padomdevējas dzīvo meža tuvumā, un katra devusi ko ļoti vērtīgu – zināšanas, kas nav atrodamas ne grāmatās, ne internetā, – receptes maniem uzlējumiem, ziedēm un citai produkcijai internetā neatradīsiet. Es tās nepubliskoju, jo tās ir ļoti īpašas. Daudzas pie manis vienkārši atnāk. No rīta pamostos un jau zinu, kas man tajā dienā jāsalasa, ko gatavošu un kā to darīšu. Es to vienkārši jūtu. Zinu, ka citiem tas var izklausīties dīvaini, bet citādi es to nemāku izskaidrot.”

Vienā mieriņā, saplūstot ar dabu

Ir vēl kāds dabas dziedniecības veids, ko izbauda Astrīda: ”Kad lasu – vai tās būtu ogas, sēnes vai zālītes – manās rokās darbojas ļoti daudz punktu, un vienlaikus tiek darbināta arī sīkā motorika. Es mācos arī par šiem punktiem – zinu, kā uz īstajiem iedarboties, lai noņemtu kaut vai sāpes. Arī tas, ka līdz vēlam rudenim staigāju basām kājām, nav nejauši. Pēdās atrodas ļoti daudz punktu, kas palīdz darboties visam organismam un noņem spriedzi. 

Cilvēki šobrīd ir ļoti depresīvi – saklausās ziņas, visu laiku uzņem negatīvo informāciju. Es pati neko daudz nezinu, jo televizoru neskatos un radio neklausos. Lai aptuveni saprastu, kas notiek pasaulē un Latvijā, reizi nedēļā palasu ziņas. Ja kāds sāk runāt par negatīvām lietām, esmu iemācījusies pa vienu ausi ielaist un pa otru izlaist ārā. Es to sevī neuzsūcu. Cilvēkam miers ir ļoti svarīgs.
Dzīvoju mierā un izdaru daudz, tašu neiespringstu. Ja šodien nepaspēju, izdarīšu rīt. Otrkārt, man ļoti svarīga ir plānošana. Ja es neplānotu, pieļauju, ka arī tik daudz nepaspētu. Un, ja kaut ko vēlos, tad man var notikt jebkas, bet es to izdarīšu. Ja ir sarunāta kāda tikšanās, visi zina, – būšu laikā. Man pašai nepatīk gaidīt, tāpēc nekad nedarīšu citiem to, kas man pašai nepatīk. Esmu ļoti punktuāla,” tā Astrīda.

Daba ir pieņēmusi...

”Mani draugi ir mana ģimene – dēli un viņu otrās pusītes, vīrs un arī dzīvnieki. Īpaši mans mīļais un paklausīgais suņu puika Fredis, tā Astrīda. ”Arī ar dzīvniekiem man ir īpašas attiecības. Man šķiet, ka mežs un daba mani jau tik ļoti pieņēmuši, ka no manis nebaidās ne niknie meža zvēri, ne putni. Esmu satikusi gan lūsi, gan lapsu, gan vilku, gan mežacūku ģimenīti un vēl daudzus citus dzīvniekus. Kad pavasarī pirmo reizi satiku lūsi, sapratu, – laikam jau es viņiem nemaz neesmu interesanta. Mani mežā vairs neviens īsti neņem vērā. Izkāpu no mašīnas, un man pretī nāk tāds “kaķītis”. Protams, sākumā bija bail, bet es sevī tās bailes noņēmu, jo dzīvnieki tās ļoti labi jūt. Es sāku ar viņu runāt: “Cik tu labs un smuks...” Viņš tikai nošķaudījās un aizgāja tālāk. Esmu pat skrējusi pakaļ aļņu baram, lai viņus iemūžinātu video. 

Mums ir tāda entuziastu grupiņa, kurā ir cilvēki, kam patīk meža stāsti un stāsti par augiem, kas viņiem pašiem var noderēt. Tas neko nemaksā – es labprāt dalos ar savām zināšanām. Un pie manis brauc cilvēki pat no Aglonas. Ik pa laikam organizēju arī pārgājienus, bet tie atšķiras no citiem. Es nevedu cilvēkus pa ierastām takām – vedu viņus iepazīt dabu pa tādām vietām, kuras daudzi nemaz nezina.”

Darbs un vienkāršība – tā ir laimes atslēga

 ”Esmu novērojusi, ka bērnus laukos, īpaši Latgalē, audzina pavisam citādi nekā šajā pusē. Neesmu redzējusi, ka viņiem visu laiku būtu telefoni rokās. Viņi darbojas – rokas pa zemi, ir nosmērējušies, bet ir laimīgi un priecīgi. Un man šķiet, ka viņi arī tik daudz neslimo, kā pilsētās dzīvojošie. Patiesībā salīdzināt pilsētu ar laukiem nemaz nav iespējams. Bērni laukos izbauda savu bērnību. Bet pilsētā vecākiem bieži vien nav laika. Viņi visu laiku ir darbā, strādā, lai nopelnītu naudu, pēc tam sabojā veselību un nervus, un vēlāk nopelnītā nauda aiziet ārstēšanai. Bet bērnam laika paliek arvien mazāk. Vecāki atnāk mājās, bērns grib parunāties, bet tā vietā, lai kopā izlasītu grāmatu vai vienkārši parunātu, viņam iedod telefonu,” pārdomās dalās Astrīda, atceroties savu bērnību kā laiku, kad svarīgākās lietas iemācījās darot. ”Kad citi jau no 14 gadu vecuma gāja uz disenēm, es viena pati braucu ar sabiedrisko transportu no Pārdaugavas uz Teiku pie savas omītes, lai kopā ar viņu pavadītu laiku. Man tas ļoti patika. Man patika nosmērēties ar miltiem, cept cepumus, pīrāgus un vienkārši darboties. Un ziniet, – tas man nāca tikai par labu. Kad izgāju pie vīra, es mācēju gan šūt, gan lāpīt, gan gatavot ēst – būtībā visu.”

Atgriežoties pie stāsta par Latgales cilvēku viesmīlību, Astrīda atcerējās kādu īpašu piedzīvojumu: “Reiz viena pati devos ar savu golfiņu izbraucienā pa Latgali. Man patīk neskarta daba un vietas, kur cilvēki daudz neiegriežas. Tā nu braucu un iebraucu kaut kur nekurienē. Biju jau izrēķinājusi, ka degvielai līdz nākamajai uzpildes stacijai vajadzētu pietikt, bet nomaldījos. Te pēkšņi pazuda internets – pazuda sakari pavisam. Apkārt nebija nevienas mājas, un tad vēl mašīnai beidzās benzīns. Saprotot, ka citas iespējas nav, paņēmu ūdens pudeli un devos meklēt palīdzību. Nogāju apmēram piecus kilometrus, līdz satiku opīti ar zirga pajūgu. Viņš mani un manu golfiņu aizvilka līdz savām mājām! Tur viņa sieviņa mani padzirdīja un pabaroja, jautāja, vai nevēlos atpūsties un palikt pa nakti. Opītis ielēja no kanniņas to mazumiņu dīzeļa, cik viņam pašam bija, un par to pat nekādu samaksu neprasīja. Lūk, tādi cilvēki dzīvo Latgalē!”

Bailes – robežas, ko mēs paši sev uzliekam
”Kas cilvēkos visvairāk bremzē attīstību, bloķē enerģiju un liedz virzīties uz priekšu? Tās ir bailes. Man ļoti bieži nākas dzirdēt: “Man bail...” Bail no tā, ka,  piemēram, mežā ir lāči, vilki vai ērces. Bet cilvēki nesaprot – ar savām bailēm viņi šīs situācijas nevis attālina, bet tikai vairāk tām pievērš uzmanību.” Astrīda stāsta, ka pati dzīvo pavisam citādi – viņa neļauj bailēm aizņemt vietu savā ikdienā: “Nesen braucām uz Latgali, un kāda sieviete man jautāja, vai es zinu, ka tur esot daudz lāču un arī droni lidojot. Es par to nedomāju, un to vienkārši tajā brīdī tur nav. Tāpat es nedomāju par ērcēm. Lasu ogas, būdama basām kājām, un mana pēda uzreiz sajūt, ja kaut kas sāk rāpot. Es sev neko nepūšu virsū, lai atbaidītu ērces. Sākumā mēģināju taisīt dažādas ziedes un aerosolus, bet sapratu, ka tās lietas vairs īsti nedarbojas. Laikam man vienkārši nav tā “garšīgākā” asinsgrupa, jo pie manis ērces nemaz tik ļoti nenāk.” Tomēr Astrīda uzsver – bailes pašas par sevi nav nekas slikts: “Cilvēks nevar dzīvot pilnīgi bez bailēm. Tām ir jābūt. Ja cilvēkam vispār nav bail, tad kaut kas nav īsti kārtībā. Taču ir jāsaprot, ka ļoti daudz kas notiek tikai mūsu galvā. Kad satiku lūsi, jā, – sākumā es nobijos. Bet tad sev pateicu: viņš man neko ļaunu nedarīs. Un tā arī bija. Atkārtoju – viss ir mūsu galvā. Ja mēs iemācāmies to sakārtot, mēs sev apkārt varam izveidot tādu pasauli, kādu vēlamies.” 

Astrīda no tiesas tic, ka cilvēka domāšanai ir ļoti liels spēks – gan attiecībā uz notikumiem, gan cilvēkiem, kurus ielaižam savā dzīvē. Viņa stāstīja: “Pēc iespējas mazāk vajag izmantot tādus vārdus kā “negribu”, “nevēlos”, “nevaru”. Negribi? Tad tev tā arī nebūs. Man bieži saka: “Cik labi, ka tu to vari izdarīt.” Un mana atbilde vienmēr ir: “Jā, tāpēc, ka man nav tāda vārda ”nevēlos”." Es vēlos, tikai varbūt konkrētajā brīdī man ir citas svarīgākas lietas, ko izdarīt. Kādreiz es pati domāju: kāpēc man tik ļoti jādomā līdzi tam, kā es runāju? Bet tas strādā. Tagad man vairs pat nav pie tā jāpiedomā.” 

Astrīda arī uzskata, ka vēlmes nav tikai jāizsapņo – tām jāļauj ienākt dzīvē:“ Ir cilvēki, kuri gadiem saka: “Es gribētu māju, es gribētu mašīnu...” Bet nevajag desmit gadus tikai domāt. Tā doma ir jāielaiž sevī, jāpasaka skaļi, jāpalaiž visumā un tad tikai atliek kaut ko darīt, lai sapnis piepildītos. Es arī 33 gados pateicu – es gribu savu privāto māju, viensētu laukos. Un man tā ir.”
Runājot par bailēm, Astrīda dalījās arī ar saviem personīgajiem izaicinājumiem: “Man kādreiz bija bail no augstuma, bet man tika dota iespēja profesionāla instruktora kontrolē nokāpt pa sienu no trešā stāva. Nebija viegli – ilgi nevarēju saņemties. Bet es to izdarīju un sapratu, ka patiesībā tur nekā tik biedējoša nemaz nebija. Pēc tam es to darīju vēl. Tāpat man bija bail no slēgtām telpām, bet es ielīdu šaurā caurulē, lai pārietu grants uzbērumu pārgājiena laikā. Un atkal sapratu – ar mani viss ir kārtībā, un es to varu!” Un viņas galvenais vēstījums ir pavisam vienkāršs: “Bailes ir jāpārvar darot. Ņem un pārkāp tām pāri! Un tad tu saproti – kad esi pārvarējis savas bailes, pasaule pēkšņi atveras. Parādās tik daudz jaunu ceļu, iespēju un skaistu lietu.”

Skaistuma un jaunības eliksīrs

Lūkojoties uz Astrīdu, nevarējām nepajautāt par jaunības un skaistuma eliksīru – kas palīdz viņai tik labi izskatīties un vienkārši starot. Viņa pastāstīja: “Man mati aug nemanot, mazgāju tos ar kastaņu šampūnu un pašas lasītām zālīšu uzlējumiem, ko pati arī vāru. Ja šķiet pārāk sausi, ielieku arī rozmarīna eļļu. Pati mazgājos tikai ar veļas ziepēm un pēc tam kā skrubi lietoju sodu un ābolu etiķi. Uz sejas lieku tikai savas gatavotās eļļiņas, savus rožu un zālīšu krēmiņus. Es neizmatoju nekādu veikala nopērkamo ķīmiju – pilnībā itin neko. Jā, enerģijas man ir daudz un lielākoties to es gūstu no dabas – mežiem un pļavām; man tās ir tik daudz, ka es to varu dot arī pārējiem. Un kopā ar savu entuziastu grupiņu ziemā mēs slēpojam, slidojam, braucam pa kalniem un apceļojam Latviju ar auto un ar riteņiem. Vēl joprojām meklēju entuziastus, kas ar mani kopā būtu gatavi apbraukt Latvijas robežu. Uz ārzemēm es nebraucu – man nepatīk, jo Latvijā ir tik daudz ko vēl redzēt.”

Dzīve, kurā daba dod visu nepieciešamo
”Par veikaliem runājot – man tie nepieciešami tikai burciņām un vāciņiem. Aptiekā man vajag marli, šad tad jodu… Bet, kad aizbraucu uz Engures aptieku un redzu, cik daudz cilvēki pērk zāles, – maisiem, es dažreiz vienkārši saķeru galvu,” tā Astrīda. “Cilvēki laikam nesaprot, ko tās tabletes viņiem nodara. Ārstējot vienu problēmu, reizēm tiek sabeigts kāds cits orgāns, un cilvēks pamazām kļūst atkarīgs no farmācijas. Bet ko dara mūsu pašu zālītes? Jā, tās varbūt jālieto ilgāk, bet tās tiešām palīdzēs un dos organismam iespēju pašam atgūties.”
Astrīda uzskata, ka mūsdienu cilvēka lielākā problēma bieži vien ir steiga – mēs gribam ātru rezultātu, bet aizmirstam ieklausīties sevī: “Šajā skrejošajā pasaulē nevienam it kā nav laika. Kaut kas sāp – iedzers tableti, kas momentā palīdzēs. Bet pēc tam sākas citas problēmas, piemēram, ar kuņģi. Arī produkti, ko cilvēki pērk veikalā, ir jāapskata rūpīgāk. Palasiet, kas ir to sastāvā… Mēs ēdam ķīmiju, dzeram pulvera pienu, bērniem pērkam konfektes ar krāsvielām un citām piedevām. Tajā pašā laikā daba mums dod tik daudz – ogas, zaļumus un dažādas veltes, kas pieejamas tepat, mežā!

Mēs ģimenē praktiski nelietojam veikala pārtiku. Nē, nav tā, ka es visu saražoju mājās. Laukos patiesībā var arī dzīvot bez lielas naudas – šeit darbojas maiņa. Vienam ir burkāni, kartupeļi, otram – olas, trešajam – piens, citam gaļa vai, piemēram, pīti grozi. Un man ir manas zālītes, smērītes, uzlējumi. Ja kādam kaut ko vajag – lūdzu, maināmies! Es dodu to, kas man ir, pretī saņemot to, kā man nav. Manuprāt, tā ir ideāla shēma, kā laukos dzīvot.

Man arī ir savs dārziņš, bet tam īsti nav laika. Pārsvarā jau es dzīvoju pa pļavu un mežu. Es visu laiku esmu darbībā – gatavoju savas zālītes, smērītes, uzlējumus. Galva man ir pilna idejām, bet es māku arī prātu atslēgt. Man ļoti palīdz palikšana pa nakti teltī mežā kopā ar Fredi. Reiz mēs uzcēlām telti netālu no upītes. Kad bijām izstaigājušies, vakarā gājām gulēt. Protams, Fredis nāk man līdzi. Pa nakti pēkšņi dzirdam, ka aiz telts kāds sāk skrubināties. Fredis kā ieskrējās, tā nesās ārā, – gandrīz paliku bez telts! Pēdējā sekundē paspēju atvērt rāvējslēdzēju. Izrādījās, ka lapsa bija atnākusi paskatīties, kas mums pie telts palicis ēdams. Tā nu mēs nakts vidū gandrīz palikām bez savas pajumtes,” Astrīda stāstot smaida un piebilst, ka to nu zina labi –  cilvēks nav dabas valdnieks, bet tikai daļa no tās.

Dabas psiholoģija – saruna ar to, kas mums apkārt
“Dabas psiholoģija... Jā, tas nav zinātniski apstiprināts termins un tāds vispār plaši nav zināms. Var teikt, tas ir mans termins, ko es pati esmu sapratusi, vērojot, kā daba iedarbojas uz cilvēka psihi.” Astrīda skaidro, ka, viņasprāt, daba nav tikai ainava, ko mēs redzam apkārt. Tā ir dzīva sistēma, kas var palīdzēt cilvēkam sakārtot domas, sajust mieru un atrast atbildes sevī: “Katrs koks mums kaut ko var dot, ja mēs zinām, kā viņam to paprasīt un ko darīt. Piemēram, priede var atbildēt uz jautājumiem, par kuriem cilvēks nevar izšķirties. Nostājos soļa attālumā no priedes stumbra, aizver acis, atslābinies un uzdod jautājumu. Ja augums sliecas uz koka pusi, tad atbilde būs ”jā”, bet, ja uz aizmuguri – ”nē. Savukārt apse noņem sāpes, bet pie tās nevar stāvēt ilgāk par trim minūtēm, jo tad koks sāks vilkt ārā arī pārējo enerģiju. Zinu arī, ko var dot akmeņi. Ir akmeņi, kas ir enerģētiski ļoti spēcīgi. Man pašai ir bijis gadījums, kad no akmens enerģijas vienkārši izslēdzos! No akmeņiem nāk ļoti liela enerģija, bet ir jāprot tos sajust – ir akmeņi, kas nes labu, un ir tādi, kas nes sliktu enerģiju. Labāki ir gaišie akmeņi. Akmeņos var saskatīt brīnumus, ja labi ieskatās. Dažreiz tajos var ieraudzīt dažādas formas, pat acis.”

Zālītes jālasa noteiktā laikā

Astrīda ir gatava padalīties ar savu zāļu sievas zināšanu pūru: ”Ir jāzina, kurā laikā ko lasīt. Ne tikai pēc mēness dienām jāzina, bet ir augi, kurus jālasa pat noteiktā pulksteņa laika.
Piemēram, deviņvīru spēks, kas palīdz pret saaukstēšanos un elpošanas sistēmas infekcijām, jālasa līdz pulksten 12.00, jo pēc tam ziediņi sāk vērties ciet un nokrīt. Savukārt naktssveces ziedi, ko var lietot gan skaistumam, gan veselībai, jālasa pēc iespējas tumšākā laikā, jo tie atveras tikai tumsā – vakaros vai dienās, kad ir nomācies.”

 Dodoties pastaigā pa Jāņupītes dabas taku, Astrīda stāsta arī par meža augiem un to īpašībām, ko sastapām ceļā. Ejot pa taku, ik pa brīdim apstājāmies pie kāda auga vai sēnes. Protams, neizpalika arī saruna par visiem zināmajām gailenēm. Astrīda stāsta: "Reizēm apēdu arī kādu svaigu gaileni – tādu, tikko no sūniņām izņemtu. Protams, nevajag daudz, tikai pa kādai sēnītei, tas palīdz izdzīt parazītus, Un ja par mušmirēm – tām pašām košajām, sarkanajām sēnēm, kurām daudzi cilvēki vienkārši paiet garām, tad no tām sanāk ļoti laba ziede, ko pēc tam var lietot muguras un locītavu sāpēm, jo tā darbojas uz nervu galiem”. Es pati regulāri lietoju arī zemes tauku sejas maskas – paņemu  želejveidīgo masu un uzklāju uz sejas apmēram uz 10 minūtēm, pēc tam nomazgāju ar siltu ūdeni. Var redzēt arī liftinga efektu – mazās grumbiņas kļūst mazāk pamanāmas. Tāpat es lietoju arī citas dabīgas maskas – no gurķiem, zemenēm, paipalu olām un māliem.
Artrītiem un podagrai ļoti labi palīdz gārsa. Kad gārsa zied, nogriež ziedu kopā ar pāris tuvākajām lapiņām, sagriež pilnu puslitra burciņu, aplej ar šņabi un notur divas nedēļas. Ar šo uzlējumu katru vakaru iemasē sāpošās vietas un kaulus. Arī pati esmu to izmēģinājusi – man tas ļoti labi darbojas. Islandes ķērpi, kas palīdz pret klepu un citām elpceļu problēmām, vislabāk meklēt gar meža taku malām. Jāņupītes dabas taka ir īpaša arī pavasarī. Tad braucu te lasīt lakačus – mazas puķītes ar lillīgi ziliem ziediņiem. Tā ir viena no pirmajām pavasara zālītēm, ar ko var izskalot organismu. Tā ir arī laba plaušu zāle. Mēs katru pavasari mēneša garumā izdzeram pušķīti tējās, kas ir ne tikai veselīga, bet arī garšīga. Bet ievākt ceļmallapu ziedu vālītes tagad ir pats īstākais laiks – tās savāc buntītēs, izkaltē un pēc tam mazos graudiņus lieto pie cietas vēdera izejas.

Un mums jau labi palīdz ne tikai mežu un pļavu veltes. Ir bijis, ka man zvana un jautā, ko darīt, ja bērns nevar beigt klepot? Es stāstu: var novārīt to pašu parasto kartupeli, samīcīt ar sviestiņu, uzlikt uz drāniņa un pielikt pie krūtiņām. Var arī sarīvēt pēdiņas ar egļu sveķu ziedīti, ko var pagatavot paši mājās. Temperatūras gadījumā var dot meža aveņu kātu tēju. Ja kāti nav salasīti iepriekš, tos var salasīt arī ziemā – sagriezt gabaliņos, kārtīgu sauju uzvārīt litrā ūdens. Kad ūdens kļūst viegli rozīgs, tēju var dzert,” stāsta Astrīda un uzsver, ka cilvēki pārāk ātri meklē palīdzību aptiekā, aizmirstot par to, kas pieejams dabā.

***

Aizbraucot prom no Jāņupītes dabas takas, līdzi ņēmām ne tikai dabas veltes, stāstus par augiem, kokiem un meža zvēriem. Palika sajūta, ka satikts cilvēks, kurš savu dzīvi patiešām dzīvo – nevis skrien tai cauri. Astrīdas stāsts nav tikai par pārcelšanos no pilsētas uz laukiem. Tas ir par drosmi ieklausīties sevī un nebaidīties mainīt ierasto. Par spēju apstāties pasaulē, kurā lielākā daļa cilvēku visu laiku steidzas. Par atgriešanos pie vienkāršām lietām – zemes, meža, ģimenes, dzīvniekiem un sajūtas, ka esi daļa no kaut kā daudz lielāka.
Viņa pati saka – daba viņu ir pieņēmusi. No malas varbūt šķiet neparasti – sieviete, kura sarunājas ar kokiem, pazīst augus, mežā sastop zvērus, staigā basām kājām un meklē atbildes dabā. Taču Astrīdai tas nav nekas īpašs. Tā vienkārši ir viņas dzīve. Un varbūt tieši tas ir galvenais, ko Astrīda māca ar savu piemēru – nevis meklēt laimi kaut kur tālu prom, bet ieraudzīt to tepat blakus.

Savā pagalmā, mežā, pļavā, sarunā ar otru cilvēku vai klusumā, kurā beidzot var sadzirdēt pats sevi. Jo reizēm, lai atrastu īsto ceļu, nav jābrauc tālu. Dažreiz pietiek vienkārši atgriezties tajā vietā, kurai vienmēr esi piederējis.