Iepazīšanās stāsts
Rita Vilgerte dzimusi un augusi Varakļānos. Pēc skolas gribējusi mācīties par skolotāju, jo viņai vienmēr patikuši bērni, bet dzīve, notikumi un apstākļi ieviesa savas korekcijas.
- Kā tur viss sagriezās, kā ne - aizbraucu uz Rīgu, uz Medicīnas institūta pediatrijas fakultāti. Loģiski, ja neesi gatavojies iestājeksāmeniem, nekas arī nesanāks. Tā arī netiku Medicīnas institūtā. Biju priecīga, ka tā sagadījās. Devos uz 3. Medicīnas skolu, nekas nebija zaudēts, bija pat labāk. Pabeidzot šo skolu, sāku strādāt Rīgā. Citi saka, ka pēc skolas beigšanas ļoti velk atpakaļ uz dzimto pusi, bet es neko tādu īpašu nejūtu. Zinu, ka Varakļānos ir labākie cilvēki, labākie ķirši. Vēl tagad iestājos par Varakļāniem un priecājos, ka esam Madonas novadā, bet, kā tā dzīve sagriezās, tā sagriezās. Un tad manā dzīvē gadījās vīrietis - pilnīgākais dienesta romāns! - smaidot stāsta Rita. - Strādāju plaušu nodaļā, kur bērni uzturas ilgi, jo tolaik tuberkoloze bija ļoti smaga slimība. Tāpēc bija tāda sistēma, ka medicīniskais personāls pats pavada bērnus uz sanatoriju, un Aloizs strādāja medicīniskajā daļā par šoferi. Tā satikāmies, un nu jau piecdesmit sešus gadus esam precējušies.
Vīrs neklātienē pabeidza Lauksaimniecības akadēmiju, dzīvojām kopā ar vīramāti, patēvu un vēl turpat brāļa ģimene. Auga pašiem bērni un gribējās plašākas telpas. Dzīve atveda uz Gaiziņu. Atbraucot šurp iepazinām apkārtni. Jau četrdesmit piecus gadus Bērzauni saucam par savu. Es Varakļānos nodzīvoju tikai sešpadsmit gadus, bet Aloizs savā dzimtajā pusē - Katlakalnā - pavadījis trīsdesmit gadus. Tā mēs pa šejieni dzīvojam.
Ritai, kā viņa saka, amati bijuši dažādi - sākusi kā medmāsa, tad strādājusi bērnudārzā. Piedzima bērns, bet vietu savām atvasēm bērnudārzos dabūja tikai tie, kuri tur strādāja. Tā nu Ritas bērnam arī tika vieta Ķekavas dārziņā. Kolektīvu viņa atceras kā jauku un sirsnīgu, visi savā starpā labi sapratušies.
- Es biju atvaļinājumā, kad atgriezos, man teica, ka mainījusies iekšējā vide. Sapratu, ka jāmaina darbs. Man patīk būt tādā kolektīvā, kur apkārt ir labi darba biedri. Jā, var pastrīdēties, jo savai taisnībai jābūt, bet, ja labu cilvēku un labu darbinieku bez iemesla tāpat vien padzen... Mēnesi sēdēju mājās ar bērniem. Sākās skaitļošanas grāmatvedības darbība, aizgāju mācīties. Lai gan man matemātika nepadevās, tīri labi iepatikās šis darbiņš. Algas bija labas, salīdzinot ar mediķiem. Darbs gan bija nenormēts, citreiz pat pusnaktī braucu mājās, bet bija arī brīvdienas. Esmu strādājusi arī Madonas poliklīnikā. Man piedāvāja darbu arī padomju saimniecībā „Gaiziņš" - par zootehniķi. Mana dzīve apmetusi kūleni - par laukiem es nekad neesmu domājusi. Siens, cukurbietes, ravēšana vienmēr šķita nesaistoši. Mājās saimniecībā bija teļi, cūka, govs, aitas, vistas. Audzētas tulpes, rozes un tomāti. Atminoties, kā allaž esmu teikusi - tikai ne uz laukiem, tikai ne dzīvot laukos - tas galīgi nepiepildījās. Strādājot par zootehniķi, bija interesants laiks; piedzīvojām „Baltijas ceļu" un barikādes, Tautas frontes dibināšanu Bērzaunē, - atminas Ritas kundze.

Saticības atslēdziņa
Kopdzīvē izaudzināti trīs bērni - Jānis, Gints un Una, aug pieci mazbērni, no kuriem vecākais jau absolvējis augstskolu.
- Nav mums lielāka prieka! Pārējie mazie „kūļājas" savā nodabā un, kad mazmeita pasaka, cik es esmu viņai mīļa - ko tad vecmammai vairāk vajag? Sapnis piepildīts, - smaida Rita.
Aloizs papildina: - Bērni ir ģimenes pamats - viņi dzīvei dod saturu, prieku un laimes sajūtu. Kur nu vēl mazbērni - kaut kas no mums viņos paliks... Uzskatu, ka par pagātni domāt nav gudri, nākotne šķiet nezināma, haotiska. Dzīve paiet šodienā. Jāmeklē hobijs, kuru piepildot, rodas prieka sajūta.
Vecākais dēls Jānis mācījies Madonas vidusskolā, tolaik pasaulē ienāca internets. Tas deva jaunietim iedvesmu iestāties universitātē, Fizikas un Matemātikas fakultātē, iegūstot tehnisko zinātņu doktora grādu. Gints arī beidzis Madonas vidusskolu, absolvējis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Mācību laikā apguvis zināšanas arī Oslo, Norvēģijā un Anglijā, Kardifā. Puisis uzvarējis republikas līmeņa konkursā par sporta vēsturi. Vecāki pat nenojautuši, ka dēls pats pieteicies, piedalījies, lai gan par sportu ir interesējies. Galvenā balva - brauciens uz jaunatnes nometni „Kursa" Amerikā. Tagad Gints strādā par juristu. Una pēc Madonas vidusskolas un mūzikas skolas absolvēšanas izmācījusies par juristi. Anglijā meitene pabeidza maģistrantūru apdrošināšanas jomā un tajā arī strādā. Visi trīs turas kopā, un tas vecākiem rada lielu prieku. Bērni saviem vecākiem ir lieli un labi palīgi.
Piecdesmit sešu gadu laikā bijušas arī „mēmās" dienas, jo viss vienmēr nevarot veikties gludi, un dažkārt var nesarunāties, atpūšoties vienam no otra. Lai gan kādu reizi gadās domstarpības, saticības un uzticības atslēdziņa ir spēja izrunāties un nekad neturēt ļaunu prātu, piekrist viens otram. Aloizs ir īsts „nemiera gars", vienmēr kaut kur brauc, un bērni šo niķi mantojuši no tēva.
Rita un Aloizs daudz ceļojuši ne tikai pa mūsu skaisto Latviju, bet arī ārzemēm. Laivu braucienos devušies pa Gauju, Salacu, Daugavu. Peldēt Rita neprot, bet dūša braukt gumijas laivā ar diviem maziem bērniem bijusi liela. Vilgertu pāris ir īsteni kultūras un mākslas baudītāji - apmeklē dažādus koncertus, teātrus, arī Dziesmusvētkus. Pirms desmit gadiem Aloizs smagi saslima, bet, pateicoties ģimenes ārstei Aldai Veipai ar kolektīvu, onkoloģisko saslimšanu ātri izdevās atklāt un beigu beigās arī uzvarēt. Bērni arī „sametās" kopā gan vedot tēti uz ārzemēm, gan nogādājot atpakaļ Latvijā un pavadot uz procedūrām. Nu ļaunākais ir garām. Aloizs vairāk nekā desmit gadus audzē Šitaki sēnes, pēc slimības, roku vingrināšanas nolūkos radījis skaistus mākslas darbus, kas rotā mājas sienu. Parādījies vēl viens jauns hobijs - krūmmelleņu audzēšana. Ritai ir karikatūru kolekcija, tās izgrieztas no avīzēm un žurnāliem. Katru gadu obligāti jābrauc uz Dižjūru. Rudenī un pavasarī tiek apciemoti Ainaži un Saulkrasti. Reiz kādus Jāņus Vilgertu pāris sagaidījuši Sarkaņos, tad uzreiz devušies uz Vecpiebalgu, tālāk caur Inešiem uz Ērgļiem, un beigās vēl iegriezušies Vestienā un Mārcienā. Vakarā bijis tāds nogurums, toties Jāņi sagaidīti ar uzviju. Apceļota liela daļa ārzemju valstu - Norvēģija, Zviedrija, Somija, Grieķija, Itālija, Vācija, Horvātija, Austrija, Šveice, Spānija.