“Patiesībā, cik es sevi atceros, tik esmu dejojusi,” teic Sandra Jaunākā. Viņa atceras: “Mana bērnība Latgalē bija bezrūpīga un laimīga, kad ar māsīcu Lilitu uz mājas sliekšņa dejojām baletu svārciņos, kurus darinājām no avīzēm. Skolas gados Tilžas vidusskolā skolotāja Ināra Ņikuļina mani ieveda deju pasaulē, iemācot sarīkojumu deju soļus, kā arī dejot pārī. 1975. gadā, ģimenei pārceļoties uz dzīvi Cēsu novadā, sākās diskotēku uzplaukums, un mēs ar draudzenēm tur bijām iekšā uz visiem simts. Augšlīgatnes klubā diskotēkas rīkoja vai katru nedēļas nogali. Kas tas bija par brīnišķīgu laiku!”
Dažādu dzīves notikumu iespaidā Sandra sākusi dejot senioru kolektīvā “Sidrabdancis” Siguldā. “Tajā laikā biju iepazinusies ar savu lielisko vīrieti Jāni un pie sevis domāju – kā tad tā, es braucu divas reizes nedēļā uz mēģinājumiem, bet sestdienās ar kolektīvu uz koncertiem, kur pēc tam, protams, ir ballīte, mājās ierodos naktī, bet Jānis šos vakarus un brīvdienas pavada vienatnē. Piecus gadus nodejojusi kolektīvā, es nolēmu, ka mums tomēr kaut kas ir jādara kopā. Tā kā abiem patika dejot, sākās kopīgais ceļš uz sarīkojumu deju apguvi Siguldā pie deju skolotāja,” ar smaidu atminas deju mīļotāja. “Pēc pirmās nodarbības, kurā bijām apguvuši fokstrota pamatsoļus, saņēmām Valmieras balles deju kluba uzaicinājumu uz deju vakaru. Tur visas dejas izdejojām fokstrota soļos.”
 Gadiem ritot, mācoties jaunas dejas un piedaloties ballītēs un deju vakaros, apgūti dažādi deju soļi, kā arī satikti un iepazīti daudzi brīnišķīgi cilvēki, kuriem sarīkojumu dejas ir tikpat aizraujošs relaksācijas veids kā Sandrai. Un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk, jo sarīkojumu dejas nemitīgi attīstās, mainās un dejojot cilvēki gūst prieku. “Publiski rīkotajos deju vakaros diezgan bieži zāles ir pārpildītas ar dejot gribētājiem, daudzi nepārzina dejošanas kultūru, mūziķi spēlē vienveidīgus ritmus, līdz vienā brīdī mēs ar dzīvesdraugu apjautām, ka izdejoties pa īstam var tikai privāti rīkotajos deju vakaros vai ballēs, kuros tiek limitēts dalībnieku skaits, piemeklēti attiecīgi mūziķi un noteikts tērpa stils. Tā nu iznācis, ka šogad aprit divpadsmitais gads, kā atkal satiekamies ar saviem deju draugiem Zvaigznes dienas ballītē. Mēs praktizējam un mācāmies no balles pasākumu rīkotājiem un domājam, ka kādreiz arī mēs nonāksim līdz tādam līmenim,” saka Sandra Jaunākā.
Savukārt otra Sandra šajās ballītēs ir dalībnieces godā. Viņa pastāsta, ka dejošana bijusi bērnības sapnis, atzīstot: “Skatījos televizorā dejas un domāju, cik tas ir skaisti!” Sava sapņa piepildīšanai varējusi pieķerties vien, kad bērni jau pieauguši un rosinājuši mammu vairāk laika veltīt sev pašai. Pirmo reizi uz sarīkojumu deju kursiem aizgājusi Cēsīs pie Daiņa Liepiņa. Iepazīt pirmos deju soļus nav traucējis arī tas, ka tolaik Sandrai nav bijis pāra. Abām ar kolēģi bijis viens deju partneris, arī darbabiedrs, kurš pārmaiņus dejojis ar katru.  Pēc tam dejošanā bijis pārtraukums, sekoja kovida pandēmija, kad jebkādas ārpus mājas aktivitātes bija ierobežotas. Savukārt pēc tam Sandru Kuhaļsku uzrunājis kāds paziņa, ar kuru jau agrāk sprieduši, ka varētu kopā dejot. Viņš ar dejošanu nodarbojoties jau padsmit gadus. Sandra piekritusi dejot kopā, un viņi uzsākuši to darīt pie Vilmāra Ivuškāna Siguldā. “Tā kā partneris ir ar lielāku dejošanas pieredzi, man bija vieglāk apgūt dejas,” secina Sandra. Pēc nepilna gada pasniedzējs piedāvājis braukt uz hobijklases sacensībām. “Tas bija ļoti interesanti, bet arī ārkārtīgi satraucoši,” tagad atceras dejotāja, atzīstot, ka labāk šīs prasmes esot sākt apgūt jaunībā, tā iegūstot krietni plastiskākas kustības. Tomēr Sandra Kuhaļska secina: “Es esmu piemērs, ka nekad nav par vēlu sākt darīt jaunas lietas.” Viņa arī uzsver, ka dejot var iemācīties. Respektīvi, kad mēģinājumos ir ierādīti soļi, tos noteikti vajag trenēt, izdejot kādās ballēs.