Pēteris Eriņš neslēpj, ka skolas laikā ar sportu bija uz “Jūs”:

— Abi ar dvīņubrāli Jāni mācījāmies toreizējā Sausnējas pamatskolā, beidzām Ērgļu vidusskolu. Sausnējas pamatskolā sporta stundas vadīja skolotāja Ungera, nodarbības notika gan zālē, gan āra laukumā, pārsvarā skrējām, spēlējām futbolu. Ērgļu vidusskolā skolotājs Bičevskis vairāk pievērsās basketbolam, no kura nekā daudz nesapratu, jo Sausnējā basketbolu nespēlēja. Pārsvarā bija metieni grozā, atceros, ka arī mājās uztaisīju grozu, lai varētu patrenēties.

Studēju Lauksaimniecības mehanizācijas tā sauktajā “Mehu” fakultātē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, kur arī sports nebija mana prioritāte. Pēc augstskolas sāku strādāt saimniecībā “Viesiena”, kur biju autogarāžas priekšnieks līdz 1993. gadam, kad saimniecību likvidēja. Sezonas laikā braucu arī uz kombaina, lai piepelnītos. Pēc tam pagastā biju šoferis, stūrēju vieglo automašīnu. Madonā pavērās iespēja darbam Valsts tehniskās uzraudzības inspekcijā, kur nostrādāju līdz pensijai, plus vēl četrus gadus bonusā.

Padomju laikā pie mājām Kusā daudziem bija kūtiņas, arī mūsu ģimenei bija darbs piemājas saimniecībā. Toreiz turējām arī cūkas, bija pat trīs govis, arī jaunlopi. Tagad saku, ka pensionāram, kam ir hobiji, ir forši, ir ko darīt, nav jākrīt depresijā. Arī savās mājās darbi atrodas vienmēr, arī zāles pļaušana, lapu novākšana ir darbs.

Izmēģina kalnu un distanču slēpošanu

— 2004. gadā kā pirmoreiz uzkāpu uz kalnu slēpēm Lido kalnā, tā man slēpošana iepatikās, regulāri braucu uz kādu kalnu. 2008. gadā pirmo reizi aizbraucu slēpot uz Alpiem, pēc tam turp centos aizbraukt regulāri, pirms trim gadiem pavasarī tur slēpot bijām abi ar brāli. Latvijā paslēpoju Žagarkalnā, tur viens, divi un lejā, bet Alpu kalnu trases ir 3—5 km garas, nobrauciens sniedz daudz adrenalīna, — turpina P. Eriņš.

— Pēc tam, kad ziemās “Smeceres silā” sagatavoja labas distanču slēpošanas trases, varēja slēpot pa meža trasēm, izlēmu nopirkt distanču slēpes, ar kurām tagad vairs neslēpoju, jo ir citas. Man patīk slidsolis, nevis klasika. Kad klasiskajā solī pierunāja noslēpot veterānu mačos, nolēmu, ka špūrē vairs nebraukšu, slidsolī gan. Esmu slēpojis sacensībās 7 km, 15 km un 20 km distanci, — piebilst Pēteris.

Patīk riteņbraukšana

— Man patīk MTB riteņbraukšana, piedalos arī sacensībās, piemēram, Latvijas Valsts mežu MTB sacensībās. Manā vecuma grupā arī ir konkurence, un pašam ir svarīgi nobraukt iespējami labāk. Šogad piedalījos Igo Japiņa balvu izcīņā, kur savā grupā ieguvu 1. vietu, — stāsta Pēteris.

— Cenšos piedalīties Madonas novadā rīkotajās sacensībās, kur nosaukumā ir “tautas”. Piedalos arī sacensībās citos novados un pilsētās. Ir labi noorganizētas sacensības Aglonā, “Apkārt Radžu ūdenskrātuvei”, pavasarī piedalos Varakļānu velobraucienā, patīk Ogres velomaratons u. c.

Patīk braukt pa meža trasēm, kas nav vienveidīgas, jo braucot var gūt tik daudz iespaidu no dabas krāsām, smaržām, skaņām. Rudens ir klusāks laiks, bet aicina arī slēpotāju kross Pļaviņās, — domās dalās riteņbraukšanas entuziasts.

Kāpēc patīk piedalīties sacensībās? — Tur ir pozitīva gaisotne, neviens nekritizē valdību, vienalga, kā pašam ir gājis, runas ir par sacensībām. Turklāt satiec tik daudz paziņu, domubiedru, — atzīst Pēteris Eriņš.

Uz vaicājumu par to, kādas sportiskas aktivitātes vēl ir izmēģinātas, viņš atklāj: — Patīk braukt ar ūdensslēpēm, ja vien ir, kas paņem trosē. Esmu braucis ar rollerslēpēm pa kartinga trasi.

Meitas, velonometnes

Pēteris Eriņš atklāj, ka ģimenē ir izaudzinātas piecas meitas — Kristīne, Inga, Evita, Līga, Maruta, pavisam kopā ir 15 mazbērni. Diemžēl sieva jau 15 gadus ir mūžībā. Meitas labprāt uzņem ciemos Rīgā, Siguldā, kā arī atbrauc uz dzimto pusi. Tikko sarīkoja pārsteigumu 70 gadu dzimšanas dienā, vajadzējis tikai ierasties uz pasākumu. No meitām ar riteņbraukšanu nodarbojas vecākā meita Kristīne Balanasa, arī jaunākā Maruta, abas piedalījušās Vienības braucienā. Cītīgi brauc arī mazmeita Adele Balanasa.

Kristīne ir tā, kas pievienojas Madonas riteņbraucējiem sacensībās, saorganizē tēvam velonometnes. 

— Pavasarī biju 12 dienu velonometnē Malagā, pēc tam — Maljorkā. Ļoti interesanta bija velonometne Sicīlijā, kur 13,5 km braucām pa serpentīnu, 1 km — pa vertikāli. Augšā tikt ir vieglāk, nekā nobraukt lejā. Tas pats bija arī šogad Malagā, kur 1 km trases posms veda augšā. Tā ir vesela iespaidu jūra, visādi skati, vajadzīga tikai izturība braukt. Lai tā būtu, vajadzīgs regulārs treniņš. Mēs ar kaimiņu Uldi Lapsu bijām aizminušies līdz Sausnējai, un tas priecē, ka varu veikt lielākus attālumus. Protams, vajag sevi formā uzturēt, bet izdzīt nevajag, slodze ir jānormē saprāta robežās, arī pulss ir jākontrolē, — secina Pēteris. Lielākais ar velosipēdu pieveiktais attālums viņam esot 180 km pa šoseju.