- Kad dzimtajos "Sīmaņos" nozāģēja ozolu (tas uz jumta bija saliecies, un arborists Andris Spaile teica, lai zāģē nost, jo šim ozolam ir caurs vidus), dēls no ozola dēļiem pasūtīja galdu un sešus krēslus. Tagad tie ielikti manā "darba kabinetā", - smaida Vijas kundze. - Bet uz galda uzklāts manis pašas tamborēts galdauts.
Ar rokdarbiem viņa ir uz "tu" kopš mazām dienām.

Nāk no čaklas dzimtas
- Vecākā māsa dzīvo Suntažos, arī viņa nevar vien rimties - darbojas ar mezglošanu un knipelēšanu, - stāsta Vija Poriete. - Mēs kopā esam četras māsas, un vēl visas pie dzīvības. Nupat jaunākajai, kas dzīvo pansionātā Skrīveros, "Ziedugravās", nosvinējām 80. Dzimtas māja mums ir Ērgļu pagasta "Lejas Sīmaņos", tur visas esam dzimušas. Mani 16. janvārī dakteris Kotāns atnesa čemodānā, jo briesmīgi auksts esot bijis - tā bērnībā mamma stāstīja.
Tēvs Pēteris 1967. gadā ieguva Tautas daiļamata meistara nosaukumu, viņš darbojās ar pinumiem. No klūdziņām pītie darbi pabija daudzās izstādēs. Māte ņēmās ar adīšanu, adīja jakas, cimdus - visu, ko vien vajag. Tāpat tamborēja un mums mācīja. Viņa bija iedomājusies mani sūtīt uz rokdarbu skolu Rīgā, bet tad tika iestāstīts, ka šai skolā grūti tikt, un tā tas palika.
Rokdarbi ir dzimtas mantojums. Tēva vecākajai meitai Ainai Striķei, noaužot Lielvārdes jostu, un viņas meitai Ievai, ar rokām izšujot etnogrāfisko vainadziņu, Maskavā piešķīra Tautas daiļamata meistara nosaukumu.

Amats rodas piepūloties
- Annai Brigaderei ir bērnības atmiņu grāmata "Dievs. Daba. Darbs", - stāstījumu turpina Vijas kundze. - Tur teikts, ka mazajai Annelei, ja nebija riktīgi noadīts, vajadzēja adīto izārdīt. Vai tad mums bija citādāk? "Annel, ārdi nu! Annel!" - atceras ērglēniete.
Pirmos pirkstainos cimdus viņa noadījusi mežģīņu rakstā: - Visu ziemu skrēju uz skolu ar šiem pirkstainiekiem - protams, sala, bet tie taču bija pašas adīti! Atceros arī to, ka bērnībā uz ganiem drīkstēja ņemt līdzi tikai grāmatu, bet es pamanījos paņemt ko citu. Parādīšu rokdarbu, ko astoņu gadu vecumā ganos izšuvu. Taču toreiz bija cita bēda - pazaudēju adatiņu. Kā es to zemi plēstin plēsu, diemžēl adatiņu neatradu. Otrā rītā skatos - govs vēl dzīva - ak, paldies Dievam! Tēvam un mātei visā atzinos, kad viņi atnāca uz manu 25 gadu jubileju. Tad māte teica: "Tēvs, ņem siksnu!" Bet viņš atbildēja: "Ko tad nu vairs..."

Darba gaitas rokdarbus ļauj turpināt
Saimniece rāda vēl kādu vēsturisku rokdarbu. - Ogrē mācījos Meža tehnikumā un, braukdama vilcienā, to izšuvu. Man bija 15 gadi, - atmiņās kavējas viņa. - Tā joprojām man vienmēr vajag ko urbināt, nevaru mierā nostilt (atrasties). Pirmā darba vieta bija Ērgļos pie govīm. Manī jau puika bija aizmeties, skolā mācīties nevarēju, bija jāstrādā. Pateicoties tam, darba stāžs man ir 30 gadi. Vēlāk bērnudārza vadītāja Bekmane mani aicināja uz Ērgļu dārziņu mazgāt veļu. Tur ilgi nesabiju, jo viņa mani aizrunāja pastā par pastnieci, kur nostrādāju daudzus gadus. Pēc tam krietnu laiku strādāju fabrikā "Somdaris", līdz piedzima meita Vita, un tad aizgāju uz rūpkombinātu, kur adīju ar adāmām mašīnām. Varēju adīt mājās, pasūtījumu bija daudz, liels skaits no tiem gāja uz Krieviju. Pēc laika atkal atgriezos pastā, no turienes pārgāju strādāt uz "Lattelekom" pazemniekiem - Vissavienības sakaru ministrijas telekomunikāciju maģistrālā mezgla Nr.5 sakaru komutācijas un pastiprināšanas staciju, kas strādāja īpašā režīmā. Es tur biju par sargu. Kad priekšniekam prasīju, vai drīkstu adīt, viņš ļāva. Kādas tik kleitas tur noadīju! No liniem tērpus arī tamborēju - caurām naktīm darbojos ar rokdarbiem. Gulēt tur nedrīkstēja, bet adīt varēja. Adīts ir pilnīgi viss - arī galdauti un segas. Tamborētās segas esmu iedāvājusi visiem saviem bērniem, divām māsām, mazmeitai, četriem mazdēliem. Viens no mazdēliem gribēja no pelēkas, zilas un sarkanas dzijas, pārējiem izvēlējos latviskos toņus. Krāsu izjūta man ir no dabas. Tās ir zemes krāsas, ko parasti izvēlos.

Acu gaišums ir joprojām
- Vienmēr adu un paskatos arī televizorā, - atklāj rokdarbniece. - Abās acīs man bijušas kataraktas operācijas. Jau sen. "Amerikas acu centrā" tās iztaisīja bez rindas. Samaksa gan bija liela. Māsiņai toreiz teicu, ka tad jau jāiet mežā. "Vai tad mežā ir nauda?" - viņa prasīja. "Ir!" - es atbildēju. Mežu man izzāģēja, pirmā acs operācija izmaksāja 900 naudas vienības. Pēc kāda laika gāju uz otru operāciju. Tamborēt, adīt pēc tam varēju, krustvārdenes minēt varu, ko vairāk?

Lielisku ēdienu gatavotāja
Vijas kundze ir arī lieliska saimniece. Vienmēr savus viesus pacienā ar kādu pašgatavotu gardumu. - Kuzina Anna savulaik "Braku" putru vārīja no šķeltajiem zirņiem, bet Rūdolfa Blaumaņa laikā šķelto zirņu nemaz nebija, tāpēc es "Brakos" putru vārīju pa savam - no krūmu pupiņām, - atceras ērglēniete.
Savulaik piknikos viņa sanākušos cienāja ne tikai ar pupiņu putru, bet cepa arī kāļus, rāceņus un siļķi avīzē. - Mēs bērnībā tā darījām: saslapinājām avīzi, tajā ietinām zivi un uzmetām uz oglēm, - atceras saimniece.
"Sīmaņu" zemē viņa savulaik sastādīja saldo ķiršu plantāciju. - Braucu uz Ēdoli pēc stādiem, tagad ķirši jau lieli, - aizdomājas Vija Poriete. - Tomēr zārkam vajadzīgi prāvāki dēļi - vismaz 30 centimetru diametrā. Lai to sagaidītu, būs jādzīvo līdz deviņdesmit sešiem - vēl 12 gadi! - nosmej viņa.

Ekskursijas ar grāmatām, auto un nūjām
- Esmu arī liela grāmatu lasītāja, - vēsta ērglēniete. - Pagājušajā naktī lasīju grāmatu par aktieri Rūdolfu Plēpi, kā viņš lidoja uz Ameriku. Bija piedzīvojis lielas gaisa bedres, beigās izrādījās, ka lidmašīna šķērsojusi Bermudu trijstūri (leģendas vēsta par transportlīdzekļu pazušanu šajā reģionā). Pamodos no sapņa, ka meita Anglijā grib, lai lidoju pie viņas, bet es esmu atturīga, kaut, protams, esmu pie meitas bijusi.
Arī ar automašīnu esmu nemitīgi dauzījusies apkārt. Ekskursijās braucu uz dažnedažādām vietām. Piecus gadus nobraucu akcijā uz Latvijas pilīm un muižām. Bija azarts un patikšana.
Tagad Vijas kundze vairāk dancinot adāmadatas: - Darbojos ar rokdarbiem un minu krustvārdenes. Automašīnas vairs nav, ik dienas eju ar nūjām. Ceļā dodos viena, kompāniju man nevajag. Ar draudzenēm iet nemaz nevar, tad var nodilt mēle un atdzist vēders no runāšanas. Dodos uz veikalu, uz bibliotēku, uz Ērgļu viņu galu - kā vien man vajag, tā daru.

Patīk dziedāt un dejot
Jautājot par pašdarbības kolektīviem, Vijas kundze atklāj, ka dziedāt viņai patīk. - Paipalam bija bēres, un atceros, ka gan viņš bija uz dziedāšanu, gan mēs bieži kopā dziedājām. Man ieteica, lai eju uz kori, bet tur diriģents ātri vien atzina, ka nevaru balsi noturēt, tā tas palika. Līdzīgi bija ar tautas dejām, kur vadītājs Jānis Reņģe paziņoja: "Poriete, jums nav ritma izjūtas."
Dancot man vienmēr gan paticis, ballēs citi teica, ka labi dejoju - ar mani viegli var sadejot. Atceros Ērgļu kultūras nama atklāšanas ballē, kas notika 1959. gadā, nenodejoju tikai pirmo deju. Pārējās visās tiku lūgta, jo bija daudzi, kas izdancina.