Šomēnes saņemti pirmie 237 miljoni no tiem 1,82 miljardiem, kas ir Latvijas daļa no Eiropas Savienības tā dēvētā atveseļošanas plāna. Tam līdzi gan nāk arī nosacījumi, kādiem mērķiem šo naudu drīkstēs tērēt. Eiropas mēroga caurviju motīvs, kā esam jau vēstījuši, ir klimats un tā pārmaiņas, bet tāpat un, daļēji pateicoties arī Covid-19 noteiktajam “attālināt dzīves un darba” ritmam, tā ir digitalizācija. Latvijas gadījumā tie ir 365,2 miljoni eiro, ko paredzēts ieguldīt gan komersantu digitalizācijā, gan kiberdrošībā un sabiedrības izglītošanā (95 miljonus) u.c.

Kāpēc tas svarīgi, īpaši runājot par izglītošanu? Kā aplēsts, Eiropā kopumā digitālo pamatprasmju trūkst ap 42% iedzīvotāju.

Šāds prasmju trūkums nereti rada dažāda mēroga riskus, to skaitā arī iespēju, ka jūsu dati, personīgā informācija var tikt izmantota ļaunprātīgos, visbiežāk – negodprātīgu ļaužu mantkārīgos nolūkos. Par dažiem it kā vienkāršiem, bet tomēr būtiskiem piesardzības pasākumiem digitālajā vidē, pagājušā nedēļā, 23. septembrī, Tukuma bibliotēkā sanākušajiem atgādināja Latvijas Drošāka interneta centra lektore Anita Priede. Savukārt par to, kas šobrīd aktuāls ES politikā kopumā, vairāk pastāstīja Eiropas parlamenta deputāts Ivars Ījabs.

No interneta nav jābaidās, to jāprot lietot

 “Mūsu uzstādījums – internets ir fantastiska lieta ar fantastisku pievienoto vērtību, kur var atrast informāciju, skatīties filmas, raidījumus, īsāk sakot, no tā nav, ko baidīties. Bet mums ir jābūt gudriem un zinošiem par to, kā izvairīties no problēmsituācijām, kā sevi pasargāt,” – tā A. Priede. Ir izsecināts, ka tās rodas, pirmkārt, nezināšanas, otrkārt, neuzmanības un nereti – arī elementāra slinkuma dēļ. Nu, piemēram, jau septīto gadu vispopulārākā parole, ko cilvēki izmanto ir “123456”, līdz ar to – tā ir pavisam elementāri uzminama. Paroles veidošanā, skaidro speciālisti, ir jāievēro princips: tajā jābūt gan simboliem, gan cipariem, gan lieliem un arī maziem burtiem. Reizēm gan ar to arī nepietiek, tādēļ ir ieteikums sociālajos tīklos, e-pastos un citās vietnēs internetā izmantot tā dēvēto dubulto autentifikāciju, piemēram, papildu parolei izmantot arī savu tālruņa numuru. To var izdarīt, ieejot un konkrētajās lapās vai aplikācijās sameklējot simbolu, kas atgādina “zobratu”, zem kura parasti slēpjas drošības un privātuma iestatījumi.

Kam seko?

Nākamais ir paša uzvedība internetā, jo, kā skaidro A. Priede, mūsdienās lielā mērā mēs paši un reizēm – arī nejauši, veidojam interneta saturu. Proti, būtībā  jebkurā interneta lapā ir sīkdatnes jeb tā sauktie “cookies“ jeb “cepumiņi”, kas apkopo informāciju par to, ko esam skatījušies, kam pievienojuši uzrakstiņu “patīk”, kam smaidiņa zīmi pievienojuši un tamlīdzīga. Gala rezultāts visbiežāk ir tāds, ka saņemam jau pavisam personalizētas – it kā tieši mūsu interesēm pievienotas – reklāmas. Bet tas var arī ievērojami ietekmēt saturu kopumā. Piemēra, ja sociālajos tīklos dalāmies ar kādu viltus ziņu, tas nozīmē, kas tās mūsu informatīvo telpu sasniegs arvien biežāk. Tāpat, ja izplatām dezinformāciju, kas savukārt ir jau radīta ar mērķi – kaitēt, radīt sajukumu sabiedrībā, ietekmēt politiskus procesu – arī mēs tajā galu galā tad it kā netīšām, bet tomēr piedalāmies. “Un atspēkot nepatiesas ziņas ir ārkārtīgi sarežģīti!” uzver A. Priede.

Kur un kam kājas aug…  

Ir daži drošības ieteikumi arī te. Pirmkārt un galvenokārt,…apdomāties, jo, kā skaidro A. Priede, briesmas no datora ekrāna nav tūlītējas! Pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka sākotnēji it kā šokējošu ziņu, kliedzošo informāciju izplata uzticams avots vai medijs. Pieredze liecinot, ka viltus ziņas, dezinformāciju vai sagrozītu informāciju izplata tādi avoti, kur neeksistē “redakcionālā atbildība“, jo tādas redakcijas nemaz nav un vienīgais šādu lapu mērķis ir klikšķu vākšana, popularitātes celšana u.tml. “Sarkanie karogi” jeb brīdinājumi, kuriem vajadzētu darīt mūs uzmanīgus – izplatītās informācijas datums un laiks. Bieži vien gadoties, ka sociālajos tīklos atkal un atkal izplatās informācija par “pazudušiem bērniem“,  kas jau sen – pat dažus gadus pirms tam, veiksmīgi ir atradušies. Tāpat jāpievērš uzmanību mājas lapas nosaukumam. Proti, uzmanīgam jābūt, ja lapas saturs, nosaukums vēstī kaut ko vienu, bet adresē ir kāds nesakarīgs burtu savārstījums. Vēl jāpievērš uzmanību valodai – vai tekstā nav iesprukuši it kā neloģiski, nesakarīgi vārdi. Tas varētu liecināt par to, kas teksts tapis ar interneta tulkotāja starpniecību. Svarīgi arī, vai konkrētajam rakstam, pat ja tas ir tikai viedoklis vai reklāma, ir kāds autors. Te gan arī ir bijuši gadījumi, kad, piemēram, neatļauti tiek izmantota kāda internetā uziet eksperta, tai skaitā ārsta foto. To, vai bilde nav nākusi no citiem resursiem, pārbaudīt iespējams, to ielādējot «google.com» meklētājā. Visbeidzot, jāpievērš uzmanība faktiem, datiem, kas rakstā minēti – vajadzības gadījumā un, ja tas iespējams, tos pārbaudot.

Iedzīvotājiem jāspēj vienoties

Tiktāl par elementāru drošību internetā, kas, kā nojaušams, kļūst tikai arvien aktuālāks jautājums, bet par Eiropas Savienības šī brīža aktualitātēm mazliet vairāk pastāstīja I. Ījabs. Viņaprāt, neskaitot, Covid-19, kas mūs ievedis jaunā realitātē un liek saskarties ar aizvien jauniem izaicinājumiem, tāpat viena no prioritātēm būs klimats. “Tas ir jautājums, par kuru mums Latvijā pamatoti ir daudzi un dažādi viedokļi. Bet tas būs un ir pelnījis kaut vai pieminēšanu, jo ceļas gan gāzes, gan elektrības cenas,” – tā I. Ījabs, uzsverot, ka as savukārt liek domāt par citiem enerģijas avotiem. “Eiropas parlaments tuvāko mēnešu laikā lems: ja jau mēs gribam ierobežot CO² izmešus, tad – kā mēs to darīsim? Kas būs tie mehānismi, kā cilvēkus motivēsim, piemēram, pāriet uz zaļu transportu? Kā elektrību ražosim u.tml.? Latvijā ir atjaunojumi resursi, jo mums ir HES, bet, kā izskatās, ar to jau nepietiks, tāpēc jādomā arī par vēja ģeneratoriem, saules baterijām un citiem avotiem. Nauda katrā gadījumā tam būs, to skaitā, piemēram, ēku siltināšanai. Šajā gadījumā gan svarīgi, ko darīs pašvaldības, kā vienosies iedzīvotāji – siltināt vai nesiltināt.”

Jāceļ veselības sistēmas latiņa

Deputāts atgādināja, ka tieši Covid-19 apstākļos Eiropas Savienības nodemonstrēja savus vājos punktus. Nu, piemēram, ja kādā valstī sāka trūkt sejas masku, tā bija spiesta lemt par robežu slēgšanu (piemēram, Francija), jo dalīties tajā brīdī neviens nebija gatavs. Šie jautājumi ir pārrunāt un konceptuāli pat panākta vienošanās, kā šo situāciju mainīt. “Veselības aprūpe ir tas, ko mēs saucam par nacionālo kompetenci, jo nav jau tādas vienotas ES sistēmas. Tas, ko ir darījusi Eiropas komisija, – fon der Leiena jau šajā pavasarī nāca klajā ar iniciatīvu «Eiropas veselības savienība», kas tieši šādu jautājumus arī risinātu.” Tās būtība būtu sākotnēji vismaz aprēķināt, cik tad Eiropa kopumā ir nodrošināta ar dažādām pirmās nepieciešamības precēm – cik mums ir masku, cik medikamentu, aizsargtērpu u.tml. ir valstīs kopumā. Tad, kā iecerēts, tiks izveidos kontroles mehānisms, kas ļautu ar šīm pirmās nepieciešamības precēm dalīties. Tāpat – starp citu – Eiropas Parlamentā (EP) ir izveidot speciāla komiteja, kas skata jautājumu par vēzi. Tas ir otrs biežākais mirstības cēlonis Eiropā un draud kļūt pat par pirmo. EP uzdevums, lai būtu sadarbība un lai tiktu paaugstināta kopējā kapacitāte. Viens piemērs: tikai tāpēc, ka mums nav vienota Eiropas vēža reģistra, Latvijas pacienti itin bieži nevar piedalīties klīniskajos pētījumos – tad, kad tiek testētas kādas jaunas zāles,” skaidro I. Ījabs. Līdzīgi ir ar diagnostiku, piemēram, rentgenu, ko ne vienmēr mūsdienās analizē, tā teikt, “uz aci”. Proti, ir programmas, kas ļautu ātrāk identificēt iespējamās problēmas, potenciālo audzēja attīstību u.tml. Katrā gadījumā – tam ir paredzēta nauda.

Būt pašpietiekamākiem

2058. Ījabs skaidro, ka tā sauktais Atveseļošanās fonds patiesībā ir ES aizņēmums, ko savienībai nāksies atdot līdz 2058. gadam. Tas gan, deputāts ironizē, nozīmē arī to, ka vismaz līdz šim gadam savienība nepajuks… Bet vēl kas aktuāli, runājot par neatkarību, un šajā ziņā – ne tikai enerģētisko: “Piemēram, masku ražošana, pieņemu, nav tehnoloģiski komplicēt process un to nebūtu sarežģīti atgriezt Eiropā. Cits jautājums par lietām, kur ražošana ir daudz komplicētāka. Sākam saprast, ka Eiropā esam atkarīgi no citiem – tāpat kā no gāzes, kas saistās ar Krieviju, tāpat arī no Ķīnas.” Nu, piemēram, izrādās, ka tās pašas mikroshēmas, kas ir katras elektroniskās iekārtas neatņemama sastāvdaļa, lielākoties tiek ražotas Ķīnā, kaut arī tepat, Eiropā, šim darbam zināšanu un varēšanas netrūkst. “Vēl stāsts par fotoniku jeb lāzeriem. Mums Latvijā ir pasaules līmeņa fotonikas institūts! Bet ir problēma… Mazos uzņēmumus, kuri izdomā ko inovatīvu, vienā brīdī atnāk ķīniešu investori, izvelk no kabatas milzu maku un nopērk.” Eiropa, skaidro I. Ījabs, pēdējā laikā šajos jautājumus kļūstot piesardzīgāka, proti, domā, lai netiktu, tēlaini izsakoties, iztirgotas “vecmāmiņas sudrablietas” jeb no ES neaizplūstu būtiskas tehnoloģijas, citas vērtības. Ir ES valstis, stāsta deputāts, kas parādu dēļ to tomēr dara, piemēram, grieķi un itāļi pārdod savas ostas…

***

Par to, ka lektoru stāstītais nozīmības ziņā ir trāpījis mērķī, liecināja turpmākie jautājumi un diskusijas. Vislielākās iedzīvotāju bažas ir par to, vai Atveseļošanas fonda nauda tiks izmantota lietderīgi un vai šajā ziņā ir plānots arī kāds kontroles mehānisms. Kā uzsvēra vairāki runātāji, kam pievienojās arī EP deputāts I. Ījabs, – ar vai bez uzraudzības daļa no šīs naudas tiks ”apēsta” jeb iztērēta, iespējams, nevajadzīgiem un/vai īslaicīgu labumu nesošiem uzlabojumiem.

Liena Trēde

Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā