Demence – pieaugoša problēma visā pasaulē

Par pašreizējo statistiku pastāstīja Latvijas alheimera asociācijas valdes priekšsēdētāja Zita Jēkabsone-Saulīte:

– Katras trīs sekundes pasaulē tiek diagnosticēts viens jauns demences gadījums. Jāatzīst, ka demence ir viena no dārgākajām slimībām – ar to saistītās izmaksas pasaulē sasniedz aptuveni 1,3 triljonus dolāru ikgadu, un tuvākajā laikā ārstēšanai un sociālajai aprūpei šī summa varētu pieaugt līdz pat 2,8 triljoniem dolāru. Tātad izmaksas pieaug gandrīz divkārt. Ja runājam par skaitu, tad šobrīd pasaulē ar demenci dzīvo un mēģina sadzīvot aptuveni 55 miljoni cilvēku. Prognozes liecina, ka 2030. gadā šo cilvēku skaits sasniegs jau 78 miljonus, bet līdz 2050. gadam tas varētu pieaugt līdz pat 139 miljoniem.

 Eiropā šobrīd ar demenci dzīvo apmēram 13 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni 1,8% no kopējā iedzīvotāju skaita. Organizācija «Alzheimer Europe» prognozē, ka līdz 2050. gadam šī rādītāja pieaugums būs līdz apmēram 3% no Eiropas iedzīvotāju skaita. Savukārt Latvijā oficiālā statistika rāda, ka 2024. gadā reģistrēti 4155 cilvēki, kas ir labāks rādītājs nekā, piemēram, Lietuvā. Taču ir viens būtisks “bet”, organizācija «Alzheimer Europe» norāda, ka demences pacientu uzskaite un statistika Latvijā nav pilnīga. Tiek lēsts, ka patiesībā Latvijā varētu būt ap 38 000 cilvēku ar šo slimību. Pašreizējā neatbilstība liecina, ka apmēram 34 000 cilvēki ir tādi, kuri, iespējams, dzīvo ar demenci, bet statistikā vispār neparādās. Ja analizē prognozēto pieaugumu, līdz 2050. gadam demences pacientu skaits Latvijā varētu palielināties aptuveni divkārt. Savukārt, skatoties tikai uz oficiālajiem datiem, tas varētu pieaugt pat četrpadsmit reizes.

Turklāt «Alzheimer Europe» prognozē, ka Latvijā būs piecpadsmitais straujākais demences pacientu skaita pieaugums Eiropā, un jau 2050. gadā ar demenci varētu dzīvot aptuveni 3,17% valsts iedzīvotāju. 

Kā attīstās demence: septiņi slimības līmeņi

Dažkārt, runājot par demenci, mēs iedomājamies, ka tie ir cilvēki, kuri jau atrodas sociālās aprūpes centros un kuriem nepieciešama tā sauktā 24/7 aprūpe. Tomēr realitāte ir cita. Demenci iespējams iedalīt septiņos līmeņos. No pirmā līdz ceturtajam līmenim cilvēkiem novērojamas vieglas kognitīvās izmaiņas – viegli kognitīvie traucējumi jeb agrīna demence –, un šajos posmos cilvēks lielākoties spēj par sevi parūpēties pats. 1. līmenis – normāla kognitīvā funkcija – nav nekādu atmiņu vai domāšanas problēmu, 2. –  ļoti vieglas kognitīvās izmaiņas, bez funkcionāliem traucējumiem, 3. – vieglas kognitīvās izmaiņas – redzamas pirmās grūtības ar plānošanas atmiņu un koncentrēšanos, 4. – agrīna demence – skaidras grūtības ar ikdienas darbībām, piemēram, notikumu atcerēšanos. Savukārt no piektā līdz septītajam līmenim jau nepieciešama citāda aprūpe, jo mainās gan slimības izpausmes, gan cilvēka vajadzības: 5. līmenis – vidēji smaga demence – nepieciešama palīdzība ikdienas uzdevumu veikšanā, ievērojams atmiņas zudums, 6. – smaga demence – cilvēks nespēj veikt vairumu ikdienas darbību, ir vajadzīga pastāvīga palīdzība, 7. – ļoti smaga demence – pacients ir pilnībā atkarīgs no aprūpes.

Viss sākas ar izpratni

Konferencē tika piedāvāts Jaunzēlandes pētnieku izstrādātais demences pacienta “dzīves ceļa” modelis, kas parāda, kā cilvēks šajā procesā virzās uz priekšu. Pirmais posms ir izpratne un noliegums. Pirms cilvēks nonāk pie speciālista, bieži vien ir periods, kad tiek meklēti skaidrojumi tam, kas ar viņu notiek, vai arī gluži pretēji – problēma tiek noliegta. Pat cilvēks izmaiņas mēģina skaidrot ar vecumu, nogurumu vai stresu. Šajā laikā īpaši svarīga ir sabiedrības izpratne un pacienta piekļuve informācijai vienkāršā, saprotamā valodā. Ja šajā posmā skaidrības nav, ceļš līdz palīdzībai var aizkavēties pat par  vairākiem gadiem. Nākamais posms ir nokļūšana pie speciālista, un nosacīti to varot nosaukt kā nosūtīšana un izvērtēšana. Starp pirmajām pacienta vai viņa tuvinieka bažām un diagnozes noteikšanu ir apjomīgs un nereti garš process – ģimenes ārsta apmeklējums, speciālista konsultācijas un dažādi izmeklējumi. Ja šis ceļš nav skaidrs un koordinēts, cilvēks var apjukt un pat atteikties turpināt izmeklēšanos. Un Latvijā šāda situācija ir ļoti reāla. Tāpēc īpaši nozīmīga ir saprotama informācija par nepieciešamajiem soļiem, termiņiem, iespējām un pieejamo atbalstu. Šajā posmā parādās arī tā sauktie “sarkanie karogi” jeb ārstēšanu kavējoši faktori: ilgs gaidīšanas laiks pie speciālista, sadrumstalota informācija vai pretrunīgi viedokļi, piemēram, tādi, ka ”nav ko te staigāt, jo neko tāpat vairs nevar darīt”. Tā rezultātā cilvēks var pārtraukt izmeklēšanos, un stigmas dēļ palīdzība netiek meklēta savlaicīgi.

Kad diagnoze noteikta

Kad pirmie divi posmi ir veiksmīgi pārvarēti un ir uzstādīta diagnoze, rodas loģisks jautājums: ko darīt tālāk? Šajā brīdī nepieciešams strukturēts atbalsts, praktiski padomi un skaidrs nākamo soļu plāns. Ja tas netiek nodrošināts, cilvēks un viņa ģimene paliek nedrošībā. Bet speciālisti skaidro, ka agrīnajā stadijā iespējams paveikt ļoti daudz, taču tikai tad, ja ir skaidra ārstēšanas virzība. Bet ja tās nav, arī šajā posmā pastāv kavējošie “sarkanie karogi”: diagnoze tiek paziņota bez turpmākā rīcības plāna, trūkst informācijas par pieejamajiem pakalpojumiem, ģimene jūtas viena un nepietiekami informēta, un šī visa ”sarkanā” kopuma dēļ netiek izmantotas agrīnās palīdzības iespējas. Jāpiebilst, ka jau šajā brīdī ir arī īpaši svarīgs atbalsts ģimenei un aprūpētājiem. Turklāt sprūpētājiem nepieciešams gan emocionāls atbalsts, gan izglītošana un iespējas atpūtai, pretējā gadījumā izdegšana kļūst par nopietnu risku. Piekļūstamība šajā gadījumā nozīmē arī psiholoģisku palīdzību, saprotamus pakalpojumus un elastīgus risinājumus.

Dzīve mājās un pāreja uz aprūpi iestādē

Virzoties tālāk, cilvēks bieži vien joprojām dzīvo savā mājvietā. Daudzos gadījumos ir iespējams ilgstoši uzturēties mājās, neizmantojot institucionālo aprūpi. Tomēr tas prasa noteiktus pielāgojumus – drošības risinājumus, skaidru ikdienas struktūru un saprotamu informāciju. Šeit īpaši nozīmīga kļūst piekļūstamība – ne tikai fiziskajā vidē, bet arī informācijas, komunikācijas un pakalpojumu pieejamībā. Šajā posmā kā “sarkanie karogi” var parādīties kritieni vai citi drošības incidenti, kļūdas medikamentu lietošanā, apjukuma epizodes, klaiņošana vai sarežģīti pakalpojumu saņemšanas procesi.

Ar laiku cilvēks nonāk pārejas posmā, kad jālemj par pāreju no mājas aprūpes uz institucionālo aprūpi, piemēram, dienas centru vai ilgtermiņa aprūpes iestādi. Latvijā dienas centru skaits, kas paredzēti cilvēkiem ar demenci, ir nepietiekams. Turklāt jādomā arī par to, vai šie centri ir gatavi uzņemt šādus klientus. Ceļš starp dzīvi mājās un institucionālo aprūpi prasa labu koordināciju, informācijas nodošanu un cieņpilnu komunikāciju. Šajā posmā būtiska ir pakalpojumu kvalitāte un personiska pieeja. Kā “sarkanos karogus” var minēt personāla trūkumu un viņu nepietiekamas zināšanas par demenci, cilvēka individualitātes ignorēšanu, kā arī nepietiekamu komunikāciju ar ģimeni.

Visbeidzot svarīga ir arī kopienas iesaiste. Patiesībā kopienas atbalstam būtu jābūt visā šajā ceļā, nevis tikai tā noslēgumā. Atbalsts nav viena pietura – tas ir paralēls ceļš līdzās cilvēkam. Informācija, konsultācijas, atbalsta grupas un aizstāvība palīdz saglabāt cieņu un izvēles iespējas. Ja nav sadarbības starp veselības aprūpi, sociālajiem dienestiem un pašvaldībām, cilvēkam kļūst daudz grūtāk saglabāt veselību un dzīves kvalitāti.

Jaunzēlandes modelī ir paredzēts arī pēdējais posms – dzīves noslēguma aprūpe. Tajā īpaša uzmanība tiek pievērsta cieņai, cilvēka gribas ievērošanai un viņa vērtībām. Tas ir jautājums ne tikai par medicīnu, bet arī par sabiedrības attieksmi un spēju saglabāt cilvēcību līdz pat dzīves beigām.

Demence nav normālas novecošanās pazīme

Igaunijas demences kompetences centra vadītāja Pireta Purdelo - Tominga pastāstīja pieredzi no prakses un sniedza praktiskus ieteikumus līdzcilvēkiem, kā palīdzēt pacientam ar demenci.

– Agrīnās demences pirmās pazīmes ir atmiņas izmaiņas, grūtības sāk sagādāt vienkārši uzdevumi, ir valodas problēmas, dezorientācija, spriestspējas pasliktināšanās, personības un garastāvokļa izmaiņas. Vēlētos uzsvērt, ka agrīnas demences diagnostika ir ļoti izšķiroša tās simptomu novēršanai, kā arī ir svarīgi saprast, ka demence nav normāla novecošanas pazīme. Ja cilvēks dažus vārdus aizmirst, bet pēc tam atceras, vai aizmirst, kur atslēgas nolicis, tad padomā un atceras, – tas nenozīmē ka ir demence. Reta aizmāršība ir normāla ikvienam cilvēkam, bet ja tā kļūst pastāvīga un neatgriezeniska, kā arī ietekmē cilvēka funkcionēšanu, tas jau var nozīmēt demences pirmās iezīmes. 

 Demence nenozīmē tikai atmiņas zudumu, tas ir ļoti progresējošs atmiņas zudums, kas arī ir viens no būtiskākajiem demences simptomiem. Piemēram, cilvēks aizmirst to, kas tika runāts pirms pāris minūtēm, bet ļoti labi atceras to, kas noticis agrā bērnībā; viņš uzdod vienu un to pašu jautājumu, jo atbilde neaizķeras atmiņā. Parādās sarežģījumi ikdienišķu darbību veikšanā, piemēram, cilvēks pilnībā aizmirst samaksāt kādu rēķinu, ko ik mēnesi maksājis; gatavojot senu sava ēdiena recepti, viņš aizmirst, kas tajā bija; vai  aizmirst, kā ieslēgt televizoru vai pagatavot kafiju. Un tas vairs neliecina par to, ka cilvēks ir aizmāršīgs vai pievērsis uzmanību kaut kam citam, viņš tiešām ir aizmirsis un nezina, kā ko darīt.

Cilvēkam parādās runas problēmas un sarežģījumi – pēkšņi viņš nezin vai aizmirst ļoti vienkāršus vārdus, kurus lietojis ikdienā; runājot apstājas teikuma vidū, jo aizmirst, kas bija teikuma sākumā. Arī raksturīga dezorientēšanās savā un citu runā – jo sevišķi ļoti grūti sekot līdzi sarunai, kur piedalās vairāki cilvēku. Dezorientēšanās jau kļūst nopietnāka, un tas nav vienkārši aizmirst, piemēram, kāds šodien datums. Var būt tā, ka cilvēks aizmirst pat kāds ir mēnesis vai gadalaiks. Var būt apjukums par to, kā cilvēks ir nonācis kādā vietā vai pēkšņi pazūd un ir dezorientēts savā tuvākajā apkārtnē, aizmirstot, kādēļ kādā vietā atrodas un ar kādu nolūku vai mērķi tur ieradies. Būtisks ir arī laika secības zudums – cilvēkam liekas, ka kāds notikums noticis vakar, bet bijis pirms vairākiem gadiem.

Arī spriestspēju izmaiņas ir viena no agrīnās demences pazīmēm, un ir viena no būtiskākajām demences diagnosticēšanā. Nezinu, kāda ir situācija Latvijā, bet Igaunijā ir ziņas par to, ka telefonkrāpnieki ir izkrāpuši ārkārtīgi milzīgas summas gan no gados vecākiem, gan arī no jaunākiem cilvēkiem, kas sirgst tieši ar demenci.

Cilvēks arī var nepareizi noteikt laika apstākļus, izvēlēties nepiemērotu apģērbu. Ignorē elementāras higiēnas prasības un nosacījumus, piemēram, vairs netīra zobus un nedēļām ilgi nemazgājas, nemaina drēbes.

Vēl viena no agrīnām pazīmēm ir personības vai garastāvokļa izmaiņas, ko pirmie pamana ģimenes locekļi. Parādās arī izteikta trauksmainība, aizkaitināmība. Cilvēks kļūst ārkārtīgi aizdomīgs – uzskata, ka ģimenes locekļi zog naudu vai kādas lietas pārvieto apzināti un ļaunprātīgi citā vietā. Notiek sociāla izolēšanās – cilvēks vairs ne tik ļoti nododas saviem vaļaspriekiem, nevēlas satikt citus cilvēkus un kļūst apātisks. Kļūst arī izteikti bailīgs vai arī ārkārtīgi strauji apjūk pat tuvākajā apkārtnē.

Protams, ļoti būtiski ir izslēgt citas iespējamās diagnozes vai slimības, kurām šīs demences pazīmes arī varētu būt ļoti raksturīgas. Piemēram depresija, iespējams, arī B grupas vitamīnu trūkums, arī vairogdziedzera problēmas un citas iespējams diagnozes.

Līdzcilvēku atbalsts ir ļoti svarīgs

P. Purdelo-Tominga:

– Cilvēkam ar demenci vispirms ir nepieciešama efektīva komunikācija. Tas nozīmē runāt skaidri, mierīgi un īsos, vienkāršos teikumos, vienlaikus uzdodot tikai vienu jautājumu. Jāizvairās no pārlabošanas vai strīdiem – ja cilvēks kaut ko saka nepareizi, galvenais ir nevis labot, bet saprast un atspoguļot viņa sajūtas un emocijas. Svarīgi ir saglabāt ierasto dienas režīmu, jo tas palīdz uzturēt stabilitāti un samazina trauksmi. Cilvēkam ir nepieciešami skaidri norādījumi, atgādinājumi un vizuālas pazīmes, piemēram, telpās un pie durvīm, lai viņš justos droši un nekļūdītos orientējoties. Līdzcilvēkiempēc iespējas ilgāk ir jādod iespēja cilvēkam saglabāt neatkarību, ļaujot viņam droši veikt tās darbības, ko viņš vēl spēj paveikt. Jānodrošina ierobežotas, bet vairākas izvēles iespējas, lai saglabātu pašcieņu un pašvērtējumu. 

Būtiska ir drošība, piemēram, ja cilvēks vēl vada automašīnu, ir jānovērtē, vai tas tiek darīts droši. Mājas vidē jāuzstāda tehniski vienkārši izmantojamas ierīces, piemēram, gāzes vai apkures katls, kas ļauj viegli izslēgt vai kontrolēt ierīces. Medikamentu lietošanu var atvieglot, izmantojot mehāniskus vai digitālus organizatorus un sensorus, kas atgādina par zāļu lietošanu. Šādi pieejot, tiek nodrošināta gan cilvēka drošība, gan emocionālā labsajūta, saglabājot viņa neatkarību un ikdienas stabilitāti.

 Ģimenes locekļiem vislielākās bažas rada problēmas par aprūpi, saprašanu un izpratni par cilvēka izmainīto uzvedību un personību. Viņi bieži uzdod jautājumu: vai diagnozes noteikšana tiešām ir nepieciešama un kad būtu īstais brīdis nosūtīt cilvēku uz aprūpes centru. Ļoti bieži dzīvesbiedri nonāk emocionālas dilemmas priekšā, jo ir solījuši būt kopā “līdz nāvei” – tas rada grūtības pieņemt lēmumu par aprūpes centru vai papildu palīdzību, vienlaikus saglabājot cieņu un tuvību ar mīļoto cilvēku. Ģimenes locekļi vēl bieži interesējas par pielāgojumiem mājās, lai nodrošinātu demences pacientam drošu un piemērotu vidi. Tāpat tiek uzsvērti garīgās veselības jautājumi – gan attiecībā uz pašu pacientu, gan ģimenes aprūpētājiem. Tādēļ īpaši svarīgi ir nodrošināt atbalstu ģimenes locekļiem. Viņiem ir nepieciešamas pamatzināšanas par demenci, jo bez tās bieži rodas ikdienišķi strīdi un konflikti. Ģimenes locekļiem var šķist, ka seniors ir vienkārši ietiepīgs vai nevienu neklausa, bet šī uzvedība bieži vien ir slimības izpausme. Kad ģimenes locekļi saprot, kas notiek cilvēka smadzenēs, viņiem pašiem kļūst skaidrāk, samazinās trauksme un viņi spēj adekvātāk reaģēt situācijās. Tomēr daudzi aprūpētāji izjūt, ka ir iestrēguši starp mīlestību un pienākumu, kā arī sabiedrības gaidām pret viņiem.

 Ģimene var izstrādāt rīcības plānus un pielāgot vidi, lai nodrošinātu drošu, stabilu un atbalstošu vidi gan pacientam, gan aprūpētājiem.

Demences riska faktori un to noteikšana

Lietuvas Veselības zinātņu universitātes Kauņas slimnīcas Geriatrijas dienas stacionāra un Geriatrijas nodaļas ambulatorās nodaļas vadītāja Jurgita Knašiene pastāstīja par demences riska faktoriem un tās noteikšanas iespējām.

– Bieži tiek kļūdaini uzskatīts, ka demences pazīmes vai riska faktori parādās tikai dzīves otrajā pusē, taču daudzi no tiem ir atpazīstami jau agrākā vecumā. Starp būtiskākajiem riska faktoriem ir paaugstināts asinsspiediens (hipertensija), augsts zema blīvuma holesterīna līmenis, cukura diabēts un citas blakus slimības. Tāpat nozīmīgi ir redzes vai dzirdes traucējumi, kā arī gaisa piesārņojums, kas tiek uzskatīts par vienu no globālajiem demences riska faktoriem.

Ja šos riskus izdodas savlaicīgi atklāt un ārstēt jau dzīves pirmajā pusē, demences attīstības iespējamība samazinātos pat par 45%. Lai gan demence ir progresējoša slimība, daļu riska faktoru ir iespējams novērst.

Demences diagnosticēšanā svarīga ir arī ģimenes anamnēze – tiek noskaidrots, vai kādam no ģimenes locekļiem šī slimība jau ir konstatēta. Sākotnējās pārbaudes parasti nozīmē ģimenes ārsts, veicot pilnu asins ainu, bioķīmiskos izmeklējumus un citus nepieciešamos testus.

Geriatri sniedz palīdzību pacientiem no 60 gadu vecuma. Ja tiek minēti atmiņas traucējumi vai atmiņas zudums, sākotnēji tiek veikti kognitīvo funkciju testi. Viens no biežāk izmantotajiem ir mini garīgā stāvokļa novērtēšanas tests, ko izmanto arī Latvijā. Lietuvā ģimenes ārstiem tiek piedāvāts arī “mazais pulksteņa tests” (Mini Clock Test), kurā pacientam vispirms jāatceras trīs vārdi, pēc tam jāuzzīmē pulkstenis un jānorāda laiks 11.10. Pēc uzdevuma izpildes un pacienta atbildēm iespējams spriest par kognitīvo traucējumu esamību.

Pēc demences diagnozes noteikšanas ļoti svarīga ir pacienta informēšana un turpmākais atbalsts. Īpaša uzmanība tiek pievērsta uzturam, jo nereti cilvēks neuzņem pietiekamu pārtikas daudzumu. Dažkārt nepieciešams mainīt uztura režīmu vai pielāgot pārtikas konsistenci, piemēram, izvēloties mīkstu vai medicīnisko uzturu, īpaši gadījumos, kad ir rīšanas grūtības.

Pacientam var būt nepieciešama arī medikamentoza terapija, kas palīdz mazināt kognitīvos traucējumus un uzturēt smadzeņu darbību. Līdztekus svarīgi ir kognitīvie treniņi, domāšanas vingrinājumi un fiziskās aktivitātes. Pēc diagnozes noteikšanas būtiska ir arī vides pielāgošana pacienta vajadzībām, nodrošinot drošību mājās un praktiskus risinājumus situācijās, ja parādās, piemēram, nesaturēšana. Papildus var tikt izmantotas dažādas nefarmakoloģiskas terapijas, piemēram, sensorā terapija, ergoterapija un citas rehabilitācijas metodes.

Konferencē piedalījās Baiba Reinsone