Ieskats senākā un nesenākā vēsturē

1. Plaude:

– Kopš izveidots atkal apvienotais Tukuma novads, šī ir jau otrā diskusija par atkritumu apsaimniekošanu. 2021. gadā runājām par to, ka, lūk, daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem aug izmaksas par atkritumiem, trūkst uzskaites par izvesto atkritumu daudzumu katrai mājai utt. Un toreiz risinājums tika atrasts – tika nolemts aicināt iedzīvotājus un viņu namu apsaimniekotājus veidot slēgtās atkritumu novietnes. Tas bija pirms pieciem gadiem. Jāsaka, pilnībā vēl visās daudzdzīvokļu namu sētās šī problēma nav atrisināta un apsaimniekotāji ar iedzīvotāju iniciatīvu vēl nav šīs slēgtās atkritumu savākšanas vietas izveidojuši. Bet pamazām tas notiek, un varam teikt, ka mūsu diskusijai ir bijis rezultāts. 

Šoreiz sarunas iemesls atkal ir atkritumu apsaimniekošana, pareizāk, atkritumu šķirošana. Nemaz neslēpsim, – arī mums tas bija liels pārsteigums, kad laikraksta lasītāji ziņoja, ka, lūk, viņi maija beigās staigā apkārt ar sašķirotu atkritumu maisiņiem, jo – no publiskajām dalīto atkritumu savākšanas vietām ir pazuduši konteineri. Ja nemaldos, pirmais bija Veļķu mikrorajons, kur iedzīvotāji pamanīja, ka konteineru vairs nav. Kad mēs to sākām skaidrot, tas ir, 2. jūnijā, vēlāk arī 8. jūnija preses konferencē pašvaldībā saņēmām ļoti dažādas atbildes, bet ar faktiem un skaitļiem līdz šim brīdim (diskusija notiek 10. jūlijā) nav publiski zināma pamatojuma, kādēļ šie konteineri tiek novākti un tiks novākti arī turpmāk. 

Tikmēr, gatavojoties diskusijai, ieskatījāmies vēsturē, kur redzam, ka šai dalīto atkritumu iniciatīvai Tukumā ir apritējuši 24 gadi. 2002. gada 2. jūnijā mēs savā laikrakstā pirmo reizi publicējam rakstu par to, ka ir jāuzsāk atkritumu šķirošana, dalītā atkritumu vākšana un pārstrāde. Tātad – iekāpām modernajā laikmetā. Un, kas bija svarīgākais, – laikrakstu žurnālistus aicināja iesaistīties un veidot informatīvo kampaņu sabiedrībai, lai cilvēki saprastu, ka, lūk, atkritumi ir mūsu visu kopējā problēma un atbildība, un būtiskākais, kā to var risināt, ir atkritumu šķirošana, atbildīga dalīto atkritumu vākšana un iespējamā pārstrāde.

2002. gada 17. jūnijā tika atklāti pirmie atkritumu dalītie laukumi, kam konteinerus piegādāja «Zaļais punkts». Pašvaldības uzdevums bija izveidot šos konteineru laukumus tieši uz savas zemes. Sākumā bija 10 laukumi Tukumā, bet, izveidojoties Tukuma novadam, jau bija ap 220 šādu laukumu… Saskaitījām desmitiem publikāciju, ja ne simtiem, kur esam gājuši sabiedrībā ar domu, ka mums aizvien vairāk atkritumu ir jāsašķiro, jo tas ir atbildīgi un tikai tā tos varam pārstrādāt, arī tāpēc, ka tad atkritumu apsaimniekošana varētu būt lētāka. Turklāt, kā to paredz lielais Eiropas plāns, Kohēzijas nosacījumi, ka mums līdz 2030. gadam līdz 90% ir jāsamazina apglabāto atkritumu apjoms.

Kas ir noticis, ka mēs, kas 24 gadus esam sistēmā piedalījušies, tagad no tās atkāpjamies?  

Konteinerus aizvāc, sabiedrību neinformē 

– Tātad – kas ir noticis? Kas ir mainījies šais nosacījumos? Neatradu ne Eiropas regulā, ne Atkritumu apsaimniekošanas likumā ko tādu, kas liktu mainīt šo sistēmu tik radikāli – pretēji reiz lemtajam. Kāpēc tagad ņemam nost dalīto atkritumu laukumus, jo tas, lūk, ir kļuvis neizdevīgi? 

Gaitis Celms:

– Es sākšu, jo mēs bijām [šo pārmaiņu] iniciatori. «Piejūrā» strādāju divus gadus, bet kopā nozarē esmu 27 gadus. Esmu bijis tajā no pašiem pirmsākumiem – pie šo dalīto atkritumu savākšanas izveides visā Latvijā. Atbildot uz jautājumu, mēs runājam tikai par vienu sektoru – par privātmāju sektoru, kur mēs esam novākuši šos [dalītās vākšanas] punktus. 

– Bet jūs neesat sabiedrību par to informējis. 

– Esam. 

– Neesat! Arī es esmu privātmājas iedzīvotāja un neesmu par to informēta. 

 – Varbūt ir mūsu kļūda, ka mēs neesam informējuši līdz galam, bet esam gan sociālajos tīklos, gan publiskajā telpā sacījuši, ka mēs novācam konteinerus. 

– Kas, jūsuprāt, ir publiskā telpa?

– Es atvainojos, ka to, kur, ko un cik daudz mēs esam informējuši, es jums šinī brīdī nevaru pateikt. Bet mēs esam novākuši šos 18 punktus, kur bija jauktais iepakojums un stikla konteineri. Kāpēc tas tika darīts?

Tā doma pirms 24 gadiem bija ļoti pareiza, ka iedzīvotājiem jāšķiro un jāliek šķirotie atkritumi šajos konteineros. Un šim materiālam jābūt tādam, kuru pēc tam var tālāk nodot pārstrādei un saņemt par to naudu. Un, ja mēs saņemam pretī naudu, līdz ar to arī maksa [par atkritumiem] nepalielinās. Gadu laikā šī skaistā ideja diemžēl ir pazudusi, un šajos iepakojuma konteineros nonāk ļoti daudz sadzīves atkritumu – pēdējā laikā tas ir līdz 50% no tā, ko mēs savācam. Līdz ar to pēc ilgām pārdomām šos konteinerus novācām. Ko mēs piedāvājam? Mēs piedāvājam jebkuram privātīpašumam iegādāties konteinerus – vienu iepakojumam un otru stiklam. Mēs aizvedam tos klientiem par velti, lai kompensētu šķiroto konteineru noņemšanu. Plus vēl konteiners bioloģijai, ja ir nepieciešams. Šajā laikā pie mums ir griezušies iedzīvotāji, un no 12. maija līdz 30. jūnijam Tukuma pilsētā ir noslēgtas 173 jaunas vienošanās par šiem konteineriem. Uz 30. jūniju Tukumā ir noslēgti 2175 līgumi par sadzīves atkritumu izvešanu, un 1000 papildu vienošanās par dalīto atkritumu konteineru uzstādīšanu un izvešanu. Tas ir gandrīz 50%. Plus nākamais, ko, visticamāk, kolēģi no pašvaldības apstiprinās, ka šos konteineru laukumus cilvēki ļaunprātīgi izmantoja un veidoja stihiskas izgāztuves.

– Trīs lietas uzreiz redzu, kuras pēc jūsu teiktā man prasītos precizēt – vispirms par informēšanu, kas ir ļoti būtiski, jo to paredz likums un to paredz arī jūsu līgums ar pašvaldību,  – ka jums par jebkuru darbību ir jāveic izglītojošs darbs un informēšana, tai skaitā arī medijos. Un, jāuzsver, ka Facebook un sociālie tīkli nav mediji. Tās ir ārzemju kompānijas, kas Eiropas Savienībā tiek ierobežotas. Tātad tam vajadzētu būt nevis jūsu Facebook tīklam, nevis jūsu vai pašvaldības portālam, bet reālam, reģistrētam medijam… Izklausās, ka tagad spiežam no jums naudu, bet… to paredz likums. 

Otrkārt, jūs katru mēnesi piestādāt rēķinus – attālināti vai pa pastu, un arī tajos jums bija jāsniedz informācija. Mēs prasījām tiem iedzīvotājiem, kas žēlojās par notikušo, vai viņi ir saņēmuši informāciju, un atbilde bija, ka nē. Es arī esmu jūsu klients, un varu to apliecināt – nevienu jūs neesat informējuši! Es nezinu, kā jums ir izdevies noslēgt papildu līgumus, jo visi, ar ko mēs runājām, šai jaunajai kārtībai iebilst. Tās ir būtiskas izmaiņas gan finansiālā, gan materiālā ziņā, gan saimnieciskajā ziņā. 

Treškārt, jūs sakāt, ka ir liels sadzīves atkritumu piejaukums – šī problēma ir bijusi no sākta gala, un vienmēr izglītojošo darbu jūsu vietā esam lielākoties veikuši mēs – žurnālisti... Vismaz trijos vides projektos kā informatīvais atbalstītājs esam piedalījušies, un zinām, ka šajā laikā ir izaugusi pusotra paaudze. Turklāt arī starptautiskie pētījumi liecina, ka sabiedrība ir augusi un nekā citādāk audzināt nevar, kā vien dodot iespēju pievērsties šķirošanai, gan arī, palīdzot saprast, kā notiek atkritumu pārstrāde. Uzliekot tentu, vides reklāmu pie savas mājvietas… – droši vien tā nebūs īstākā kampaņa, kā sabiedrību audzināt…

 Tagad par šiem [sadzīves atkritumu] piejaukumiem. Jūs teicāt ”daudz”. Es gribētu skaitļus: ko nozīmē ”daudz”?

– 50%. 

– Kur ir pierādījumi? Jūsu vārdiem vien taču mēs nevaram ticēt.

– Es nebiju gatavs, ka man jādod jums skaitļi.

– Mēs jau veselu mēnesi šai diskusijai gatavojamies, pašvaldība ir informēta. Esam iesnieguši arī jautājumus, un šis ir viens no tiem.

– Šajā gadījumā es jums nevaru dot pierādījumus, jo man to nav līdzi. 

– Varam vienoties, ka līdz publikācijai jūs iesniegsiet – tik tonnas savākts, tik ir bijis piejaukums, tik bijis jāizmet ārā? 

– Nevis jāizmet ārā, bet jānoglabā. 

– Kā domājat, ja tagad visu metīs kopējos konteineros, jums nebūs vēl vairāk jānoglabā? 

 – Atgādinām, ka mēs piedāvājam iespēju katrā mājsaimniecībā atkritumus šķirot – piedāvājam konteinerus.

– Atgādinu: nepiedāvājāt.

 – Vai šis neskaitās, ka es piedāvāju tagad?

– Tagad skaitās, bet ir pagājuši divi mēneši.

 – Jā, es atzīstu mūsu kļūdu. Mēs varbūt publiski neizdarījām tik daudz, cik vajadzēja, es tam piekrītu.

– Es jūtos apšmaukta gan kā klients, gan kā cilvēkus, kas ir jūsu kampaņās aktīvi iesaistījies – jūsu iniciatīvas aktīvi atbalstījis gan finansiāli, gan materiāli, gan tīri cilvēciski. Mēs visu laiku esam aicinājuši, esam par to runājuši, ka labāk tomēr šķirot – kaut vai neizmazgāt šos trauciņus, jo arī ūdens resurss ir glabājams, bet no vides viedokļa ir būtiskāk šķirot nekā samest visu kopā. Tagad mēs faktiski atkāpjamies soli atpakaļ, jo arī tie cilvēki, kas līdz šim aktīvi atkritumus šķiroja, ar grūtībām, ar riebumu, bet nes tos uz kopējām atkritumu izgāztuvēm. Tā ka būs jāpadomā, cik jūs no tā iegūsiet un cik tomēr būsiet spiesti par šo daļu vairāk atkritumu apglabāt...

Sistēma izveidota, bet nestrādā?!

– Tagad varētu pievērsties pašvaldības policijai. Es jau ieminējos, ka pirmā diskusija bija 2021.gadā, kurā arī tika runāts, ka ap jebkuru publisku atkritumu konteineru vietu veidojas stihiskas izgāztuves. 2021. gadā secinājām, ka risinājums ir slēgtās atkritumu savākšanas novietnes pie daudzdzīvokļu mājām, kur tomēr šī kārtība daudzmaz tiek ievērota. Man ir jāprasa jums, vai tas ir devis rezultātu? 

Jānis Lindbergs:

– Es varētu mazliet nokomentēt situāciju pirms diviem gadiem, kad sākās manas darba gaitas pašvaldībā. Mēs ar izpilddirektoru sēdāmies pie galda un skatījāmies, kuras problēmas būtu tās galvenās risināmās. Viena no galvenajām lietām stratēģiski tika izvirzīta tieši atkritumu apsaimniekošanas jomā, kur, kā jūs teicāt, stihiski atkritumu nolikšanas punkti pilsētā bija faktiski pie katra dalītā atkritumu konteinera. Ir tā, ka mēs saņemam informāciju no vienotā dispečerdienesta telefona numura 8881, braucam uz notikuma vietu, skatāmies, kas ir nolikts. Iespēju robežās cenšamies identificēt iespējamos atkritumu novietotājus vai personas, kas atbrīvojas no sev nevajadzīgām mantām. Bieži vien tie ir mūsu pašu iedzīvotāji, kas dzīvo blakus un ir ar ļoti sliktu informētību par to, ko drīkst un ko nedrīkst. Iespējams, kaut kur nostrādā arī tas, ka ”visu mūžu mēs tā esam darījuši”, un uzstādītās zīmes tikai kalpo kā tāds bieds [bez sekām]…

 Saskatot šo problēmu, viens no piedāvātajiem risinājumiem bija, ka mēs kampaņveidīgi veicam cilvēku apzināšanu novadā un mērķtiecīgi sākam apkopot informāciju par to, cik mums ir mājsaimniecību, ar kurām ir noslēgts līgums, – sākotnēji šo informāciju iesniedza kapitālsabiedrība. 

Ar vienu no mūsu speciālistiem izveidojām apjomīgu informācijas datubāzi, kas ir uzlikta uz kartes, saliekot kopā mājsaimniecības, iedzīvotājus un noslēgtos līgumus. Un saskatījām problēmu tajā, ka ir skaitliski daudz cilvēku, kam nav noslēgts līgums par atkritumu apsaimniekošanu. Līdz ar to pašvaldības policija mērķtiecīgi sāka darbu pilotprojektā kopā ar Engures pagasta pārvaldi, kur kopienā tika apzināti tie cilvēki, kuriem nebija noslēgti līgumi. Viņi tika uzrunāti, aicinot noslēgt līgumu…

 Tā izpratne par atkritumu apsaimniekošanu cilvēkiem ir dažāda – vieni uzskata, ka viņiem neveidojas atkritumi vispār, citi uzskata, ka viņi taču šķiro un aizved uz dalītajiem atkritumiem visu, ko mājās ir sakrājis noteiktā laikā. Taču savu rezultātu pilotprojekts mums deva – mēs saskatījām iespēju cilvēkus uzrunāt. Un tas bija saistīts arī ar šo iespējamo pāreju uz mazliet savādāku sistēmu, kad katram būtu iespēja [atkritumus šķirot mājās]. 

– Es atvainojos, mazliet jūs pārtraukšu, – jūs stāstāt par sistēmu, ko jau 2006. gadā aizsāka lielais Kohēzijas fonds, kurā viens no nosacījumiem bija arī veco atkritumu izgāztuvju rekultivācija, atkritumu dalītās vākšanas sistēmas ieviešana. 2010. gadā [Latvijā] tika pieņemts Atkritumu apsaimniekošanas likums un arī attiecīgie domes saistošie noteikumi, kas noteica, ka visiem [īpašniekiem un īpašumu pārvaldītājiem] ir jānoslēdz līgums par atkritumu apsaimniekošanu. Un municipālajai policijai, kas tajā laikā jau bija izveidota, tas, ko jūs tagad sakāt par kampaņveidīgu informēšanu,  bija jādara jau 2010. gadā. Es saprotu, ka tās ir absolūtas neizdarības, bet tā nav jūsu atbildība. Jūs tagad labojat vecās neizdarības.

J. Lindbergs:

– Es to tā negribētu nosaukt. Es to gribētu minēt kā iespēju sakārtot sistēmu.

– Tai bija jābūt sakārtotai jau 2010. gadā... 

– Es šo nespēju komentēt...

Roberts Šiliņš:

– Gribu teikt vēl vienu lietu. Kopš tā laika [novadā], it sevišķi piejūrā, ir ļoti daudz jaunu mājsaimniecību, īpaši pēdējos piecos sešos gados.

– Cilvēkam taču ir simt un viens nosacījums, lai viņš šeit sāktu dzīvot, – viņam ir jāslēdz līgums par elektrību, jāslēdz līgums par atkritumiem...

R. Šiliņš:

– Ja viņš uzliek savu ēkas modulīti meža vidū kaut kur Ķesterciemā, Apšuciemā, da jebkur, un ir Rīgā deklarējies, kur viņam ir atkritumu izvešanas līgums, tad viņš uz pirmo soli neskrien slēgt arī [līgumu par atkritumiem] šeit. 

– Atstājam mierā piejūru, kur mums ir biezs mežs [problēmu] un “entie” pārkāpumi no vides viedokļa – gan kanalizācija, gan ūdens, gan pārāk augsti gruntsūdeņi, bet – atgriežamies Tukuma pilsētā. Konkrēts jautājums: vai te mēs zinām, cik mums ir mājsaimniecību? 

J. Lindbergs:

– Saprotiet, nevar radīt sistēmu vienā dienā... 

– 2006. gads. Ir pagājuši 20 gadi... 

J. Lindbergs:

– Iespējams, iepriekš kolēģi radīja sistēmu, kurai varbūt arī bija kaut kādi caurumi, bet varu atbildēt par laiku, kad es esmu sācis te strādāt. Esmu deleģējis saviem kolēģiem uzdevumu veikt mājsaimniecību apsekošanu šīs izveidotās sistēmas ietvaros. Mēs redzam, kurai mājsaimniecībai nav skaidrs statuss, braucam pie cilvēkiem, runājam, skaidrojam; pēc tam – vai nu līgums tiek noslēgts, vai cilvēks tiek administratīvi sodīts.

– Kā jau teicu, tam bija jābūt 2010. gadā. No mūsu lasītāju viedokļa tas izklausās diezgan smieklīgi. Sanāk tā: tikko šajā jomā nāk jauns darbinieks, it kā pilnīgi no jauna viss piedzimst, un veido sistēmu, kurai bija jābūt no 2000. gadu sākuma... Turklāt – mums tika apsolīts, ka beidzot būs fakti. Tad cik mums ir to mājsaimniecību kopā un cik ir tās, kurām to līgumu joprojām nav? 

J. Lindbergs:

– Droši vien jājautā kolēģim, cikiem nav [šo līgumu]?

– Bet kā jūs zināt, pie kā aizbraukt un prasīt: ”Kur jums līgums?” 

J. Lindbergs:

– Kad beigsies pārraide, parādīšu, kā tas izskatās uz kartes. 

– Jūs zināt, vai nezināt, cik mums ir mājsaimniecību pašvaldībā?

J. Lindbergs:

– Precīzs skaits ir uzlikts uz kartes.

– Bet, pasakiet, cik?!

J. Lindbergs:

– Ciparos nepateikšu.

– Uz kartes ir? Kaut kur taču tie [skaitļi] izlien ārā?!... Bet mans secinājums no dzirdētā: 20 gadu laikā jums tā arī nav skaidrs, cik ir mājsaimniecību? Piedodiet, sistēmiski jūs darāt, ko varat, kampaņveidīgi pieejat šai lietai, bet mēs pat nezinām, kam ir atkritumu [līgumi] un kam nav?! Kā tad ko var rēķināt, ja nav izejošo datu? Atkritumus ražo absolūti visi, un līgumam ir jābūt absolūti visiem. Par to mēs šeit, pašvaldībā, kopienā esam vienojušies, – ka no 2010. gada visiem ir jābūt līgumiem. Var būt maisi, lielāka vai mazāka izmēra miskaste, ko izved vienu vai divas reizes mēnesī, bet līgumam jābūt! 

J. Lindbergs:

– Jums būtu liels pārsteigums par tiem cilvēkiem, kuriem šī līguma joprojām nav. Mēs viņus zinām – esam apzinājuši.

– Tā ir jūsu atbildība – administratīvais sods... 

J. Lindbergs:

– Jā, tā ir mana atbildība. Šobrīd komisija lemj par šo jautājumu, bet mēs braucam pie cilvēkiem, uzrunājam, dodam laiku visu sakārtot, tāpat kā ar latvāņiem, nepļauto zāli, – mēs necenšamies uzreiz sodīt cilvēkus. 

– 16 gadu laikā viņi nav noslēguši līgumus...

J. Lindbergs:

– Mainās īpašnieki, ir jauni īpašumi, kuriem nav noslēgts līgums. Piemēram, lielu problēmu saskatu tajā, ka atbrauc vasaras iedzīvotāji uz jūrmalciemiem, kuriem arī izpratne par atkritumu apsaimniekošanu ir ļoti dažāda. Arī tur ir problēmas, bet mēs tās cenšamies risināt.

– Rēķinot, ka novadā ir 44 000 iedzīvotāju, un Statistikas pārvalde saka, ka Tukumā vidēji mājsaimniecībā ir 4 ... cilvēki. Man neliekas, ka tas ir uzticami, bet tā mēs varam izrēķināt, ka mums varētu būt ap 12 000 mājsaimniecību. Tad vai taisnība, ka bija 220 publiskās šķirošanas laukumu visā novadā? 

Andris Kalnozols:

– Pilsētā bija 54. 

– Bet kopumā novadā?... 

– Noskaidrošu. 

– Nu man rāda, ka ir 220. Apvienoties novadam, Tukumā bija 157, tātad rēķinām, ka pārējos novados bija līdzīgi. 

Konteinerus noņēma, jo veidojās izgāztuves

– Iepriekšējā diskusijā mēs arī atradām iemeslu, kāpēc veidojas stihiskas izgāztuves pie šiem zvaniem, un viens no tiem – pārāk retas konteineru izvešanas reizes. Ja nemaldos, pirmdienās jūs parasti izvedāt zvanus, bet aktīvākā tīrīšana mājās parasti ir piektdienās, sestdienās, svētdienās, un tad jau sestdien no rīta konteineros vairs nav vietas. Es pati esmu vismaz četrus laukumus apbraukājusi, lai varētu savus pa nedēļu krātos plastmasas atkritumus kādā no konteineriem ielikt. Redzam, ka tajā pašā Dzirņu ielā, par kuru droši vien ir vairākas sūdzības, jo arī mūsu laikrakstā tās bija, ir atstāti maisi.

J. Lindbergs:

– Dzirņu ielā visi mūsu konstatētie likumpārkāpēji bija iedzīvotāji, kas dzīvo tajā rajonā. Kad sākām aktīvi strādāt šajā ielā, uzstādījām videonovērošanas sistēmu un, izrādījās, ka liela daļa šo lielisko cilvēku, kas nezināja, ka nedrīkst nomest savu paciņu vai nolikt savu lietu, tika identificēta. Bet ne visi. Vairākām mājsaimniecībām tika izteikts brīdinājums, un viņi noslēdza atkritumu apsaimniekošanas līgumu, kura viņiem līdz tam nebija.

– Tas taču ir labs risinājums – kamera. Kāpēc jūs tur noņēmāt konteinerus? Kad kameru uzlika, tur viss tika sakārtots, palika tīrāk, kārtīgāk. Vienīgie atkritumi, kas tur bija, radās, jo cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas tos pārkrāmēja. Bet viņš jebkurā vietā radīs atkritumus. 

J. Lindbergs:

– Lielākoties tie bija vietējie iedzīvotāji, kas izmeta sev nevajadzīgās lietas vai nolika turpat blakus konteineram vai centās sabāzt iekšā.

– Tās bija plastmasas?

J. Lindbergs:

– Ziniet, bija dažādi atkritumi, tajā skaitā arī sadzīves atkritumi, kuri tur radās, kad no rīta, ejot uz vilcienu, viens un tas pats cilvēks konsekventi tos tur nolika. 

– Esmu redzējusi, ka cilvēks ir atnesis maisu ar savām plastmasām, bet konteiners ir pārpildīts, un viņš to maisu noliek turpat blakus. Tā ka 50:50. Un to vienu jūs izķērāt, un miers. Turklāt bija risinājums – kamera…Bet konteineri tik un tā tika noņemti… 

J. Lindbergs:

– Mēs uz katra laukuma nevaram uzstādīt kameru. Tas prasa gan finanšu, gan arī cilvēciskos resursus, tai skaitā arī no maniem kolēģiem, kas caurskata video, bet mums to sāk trūkt. Mēs paliekam lielāki gan ar videonovērošanas projektiem, gan ar decentralizēto kanalizāciju, gan ar domes saistošo noteikumu ievērošanu, par pļautiem, nepļautiem īpašumiem un par ļoti daudzām lietām. Mums arī šobrīd uzlikta ceļu satiksmes [kontrole]. 

– Cik jūs šādus sodus pret tiem 200 konteineriem esat uzlikuši? Mēs gribam apaudzēt jūsu izteikumus ar datiem. Ja sakāt, ka ir daudzi cilvēki, kas atstāj miskasti, gribam dzirdēt, kas ir daudz...

J. Lindbergs:

– Varu pateikt statistiku par 2024., 2025. un 2026. gadu, bet, redziet, tā veidojas no trijiem notikumiem – no tiem, kam nav noslēgts līgums, no tiem, kas ir atstājuši [atkritumus pie konteineriem]... 

– Bet fakti ir vajadzīgi... 

J. Lindbergs:

– Es nebiju gatavs šim jautājumam tik dalīti. 2025. gadā tika pieņemti 62 lēmumi par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, 2026. gadā tie jau ir 217 lēmumi gan par atkritumu izmešanu, gan to, ka nav noslēgts līgums. Un ir 19 gadījumi, kuros ir identificēta persona vai personas, kas to ir izdarījušas.

– Tikai Tukumā vai visā novadā?

J. Lindbergs:

– Novadā. 

– Uz 44 000 iedzīvotāju tas nav nekas. Tad mēs nevaram teikt, ka to dara daudzi. 

R. Šiliņš:

– Bieži vien jau nevar konstatēt, kurš to ir izmetis. Un, pieņemu, ka Jānis minēja tikai tos gadījumus, kad ir identificētas personas. Visbiežāk jau to personu nevar identificēt.

J. Lindbergs:

– Par to ir stāsts...

«Piejūra» nāca ar priekšlikumu, Komunālā nodaļa piekrita... 

– Esmu godīgais šķirotājs. Un pieļauju, ka pa šiem gadiem mums tomēr ir izdevies kopīgiem spēkiem izaudzināt atbildīgus cilvēkus – es tomēr gribētu teikt, ka lielākā daļa ir atbildīga. Bet jūs savu uzdevumu neesat veikuši un cilvēkus pat neesat paslavējuši, ka ir ļoti labi, ka šķirojat, jūs esat malači! Bet sakāt, ka daudz ir cūku, sivēnastu, kas met sadzīves atkritumus šķirotajos atkritumus un tāpēc [konteinerus] noņemam, vai arī, ka tikpat daudzi veido stihiskās izgāztuves. Šādi izteikumi bez skaitļiem, bet sakot “daudz”… Tādā veidā nodarbojamies ar sabiedrības dezinformāciju. Un tajā pašā laikā – daudzus apvaino. 

A. Kalnozols:

– Gribu pakomentēt šo situāciju. Tātad pilsētā kopā ir 54 dalīto šķiroto konteineru novietnes. Pašreizējā brīdī vienojamies ar «Piejūru», ka lēnā garā tiek kancelētas (noņemtas) novietnes privātmāju rajonos, jo «Piejūra» par velti piedāvā šķirojamos konteinerus. Vēlreiz atkārtoju – par velti katrai mājsaimniecībai.

– Bez maksas, par velti mums nekas nebūs. 

A. Kalnozols:

– Tātad piedāvā bez maksas katrai mājsaimniecībai tās iegūt savā valdījumā un par velti izvest šos konteinerus. Varbūt es tik tālu nebiju iedziļinājies par to informētību, ka iedzīvotāji nebija [informēti], kaut gan arī mēs esam centušies dot [informāciju]. Ja jūs runājat par medijiem, es tik tālu neesmu iedziļinājies...

  Tātad, katram ir iespēja iegādāties šo konteineru un pieiet šīm lietām vēl atbildīgāk, jo viņiem pie mājas būs 180 litru konteiners. Es domāju, tas ir ļoti jauki, ka cilvēkam nekur nav jāstaigā, bet pie mājas ir [konteiners] – viņš [atkritumus] sašķiro, «Piejūra» izved. Bet ir jautājums: kāpēc teicām, lai ņem konteinerus nost? Ne tikai runa ir par sadzīves atkritumiem, kas tiek novietoti pie konteineriem, bet – tur novieto visu, ko vien var iedomāties. Varbūt lasītāji to pat nestādās priekšā. Tur ir, sākot no riepām un beidzot ar tualetes podiem, lampām, lielgabarīta atkritumiem. Un līdz šim katru otrdienu pašvaldības komunālie darbinieki, un mums uz pilsētu ir viens strādnieks, kāpj mašīnās un apbraukā šķirošanas konteinerus – vismaz četras stundas tiek pavadītas, braukājot un vācot šos atkritumus, kas tiek novietoti pie šiem dalītājiem konteineriem.

– Tātad ar šo mēs fiksēja faktu, ka konteineri ir pārpildīti un ar izvešanu reizi nedēļā ir par maz.

A. Kalnozols:

– Es neesmu to fiksējis. 

G. Celms:

– Ne visi, bet ir. 

A. Kalnozols:

– Tad, kad «Piejūra» šos konteinerus izved, šie cilvēki [strādnieki] papildus sūta arī foto fiksāciju. Tāda ir reālā situācija.

– Tad jums ir aprēķins, cik tas izmaksā? 

A. Kalnozols:

– Mums ir aprēķins. Mēs varētu to savilkt, cik mēs ievedam lielgabarīta un sadzīves atkritumus un cik par to samaksājam no pašvaldības budžeta. 

Katrai lietai ir sava summa pretī. Vidēji par lielgabarīta atkritumu ievešanu  maksājam 3000-4000 eiro, bet daļa ir arī tie, ko savācam no dzīvokļiem, kurus tīrām. Pašreizējā brīdī mums šīs darbības ir iekļautas jaunajā apsaimniekošanas līgumā ar SIA «Hagberg», un ar šo nedēļu viņi šos zvanus sestdienās apbraukās, visiem laukumiem jābūt tīriem. Pašvaldībā vairāk ar to nenodarbosies.

– Kā jau teicu, šajā diskusijā mūsu uzstādījums bija tikt pie reāliem skaitļiem, lai mēs varam tos izvērtēt – ir pareizi vai nepareizi. Šajā gadījumā, jūs piekrītat, ka šobrīd nevarat pateikt, cik daudz cūcību finansiāli ir radīts tieši ap šiem zvaniem?

A. Kalnozols:

– Man nebija informācijas, ka to vajag. 

– Bet tas ir aprēķināms?

 – Protams, katram rēķinam ir pielikums ar kravām, cik un kas ir vests. Tie varētu būt 1000-2000 eiro mēnesī. 

– Bet vai esat padomājuši soli uz priekšu? Ja tagad noņemsiet konteinerus, kas būs tālāk? Un vai tā ideja bija noņemt visus konteinerus pilsētā, kā jūs teicāt, visus 54? 

G. Celms:

– Visus nē. 

– Bet jūs jau arī par to neesat informējuši – pusotra mēneša laikā neesam dabūjuši informāciju, ko jūs vispār plānojat! Izpilddirektors nebija informēts ne maijā, ne jūnijā, vai noņems visus vai atstās kādu konteineru!

G. Celms:

– Noņems tikai privātmāju rajonos – 18. «Piejūra» iesniedza pašvaldībai priekšlikumu par to, kurās vietās mēs vēlētos noņemt šos konteinerus. Pašvaldība mums teica: jā, un tāpēc mēs tā arī darījām. 

A. Kalnozols:

– Šis dokuments nonāca Komunālajā nodaļā... Mēs esam saskaņojuši 18 laukumu likvidēšanu, bet bija paredzētas, ja nemaldos, 34 vietas. Es saprotu, kādam vainīgam jābūt, lai iet – Komunālā nodaļa ir vainīga.

G. Celms: 

– 26 vietas. 

A. Kalnozols:

– Mēs pārbaudījām vietas, kur nav pat dzīvojamās mājas, pieņemsim, pie Šekumkroga. Tas bija murgs! Tur katru dienu, katru dienu bija blakus atkritumi un cilvēki mums sūdzējās! 

– Droši vien šo laukumu tieši tur savulaik ierīkoja, jo tur bija pašvaldības zeme. 

A. Kalnozols:

– Par Dzirņu ielu katru nedēļu mums rakstīja iedzīvotāji; arī tur bija murgs – tika nolikti maisi, un vārnas atkritumus iznēsāja. Viss tas zemesgabals regulāri bija netīrs. 

– Mēs to skaitu – 18 – šobrīd dzirdam pirmo reizi pusotra mēneša laikā. Būtu labi tās adreses iedot un pateikt, kas ir tālākie jūsu plāni, jo, kā jau minēju, informācija arī šajā jomā nav bijusi. Kāpēc?

A. Kalnozols:

– Mērķis nebija pasliktināt iedzīvotājiem atkritumu šķirošanu. Es domāju, ka tas stāvoklis pret iedzīvotājiem ir labāks, jo viņš tagad ir personīgi atbildīgs, ka atkritumos nebūs iekšā piemaisījumu un ka tie būs tīri sašķiroti. Es domāju, ka ir problēma ar to informēšanu – acīmredzot man jāpiekrīt jums. 

– Kādu soli uz priekšu esat padomājis, kas būs tālāk? Ja tagad samazināsiet iespēju šķirot, jūs domājat, ka situācija uzlabosies? Jo – vispirms konteineri tika noņemti, un tikai tagad es uzzinu, ka varēju dabūt dalītās miskastes mājās. Mūsu šķirotāji skraidīja ar maisiņiem pa pilsētu, meklējot, kur var tos izbērt. Jūs domājat, ka tagad tiem pilsoņiem jūs atvieglojat dzīvi?

A. Kalnozols: 

– Es jums piekrītu, ka nav bijusi šī informēšana, bet ceru, ka ar šo publikāciju katram būs iespējas dabūt par velti šo konteineru.

– Vidējais zemes gabals padomju laiku celtajām mājiņām ir 600 kvadrātmetru, piemēram, Durbē, Veļķos. Tātad man sētā vajadzētu būt vismaz četriem konteineriem? 

Visi:

– Trijiem. Nu, ja, bioloģija klāt – četriem. 

G. Celms:

– Es piekrītu, ka atsevišķās vietās tā ir, bet man jautājums jums: vai jums būtu apgrūtinājums, ja jums mājās būtu trīs konteineri?

– Absolūti. 

G. Celms:

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka tie, pirmkārt, aizņem vietu? Tad vēl skats... Un tas, ar ko saskaros šobrīd, ka manai mammai, kurai ir 80 gadi, ir ārkārtīgi problemātiski izvilkt parasto konteineru, vienalga, cik tas ir liels vai maziņš. Un tādu cilvēku ir diezgan daudz. 

G. Celms:

– Jūs arī sakāt – daudz... 

– Jūs prasījāt manu personīgo pieredzi. Es neesmu amatpersona, es nevaru zināt skaitļus. Tas ir mans pieņēmums. Es saku, ka tas ir neērti, un es to nekādā gadījumā nedarīšu. Iespējams, ar dziļu nožēlu, bet beigu beigās es vienkārši metīšu visu kopējos sadzīves atkritumos, un tas ir tas, ko mēs pēc šī [jūsu] izgājiena arī dzirdam no saviem lasītājiem. Pagaidām man to ir grūti izdarīt, tāpēc meklēju, kur šie konteineri vēl ir, vai vedu uz Jūrmalu. 

G. Celms:

– Vēl ir iespēja iedzīvotājiem aizvest atkritumus uz Dienvidu ielu 1, kur ir šķirošanas pārkraušanas stacija, kas, ja nemaldos, darbojas no 2004. gada. Tur iedzīvotājs var aizvest savus atkritumus, nav jāved uz Jūrmalu. 

– Es jums piekrītu, ka var aizvest. Tas, kurš var. Bet mēs runājam par vides saudzēšanu. Jūsu organizācija ir dibināta tikai tāpēc, lai uzlabotu vides stāvokli, un kaut vai tāpēc mēs nedrīkstam pat mudināt ar mašīnām braukā zigzagā pa pilsētu. Bija pat pētījums, kādā attālumā ir jābūt atkritumu izmešanas vietai, lai tiešām tas darbotos un lai cilvēks uz turieni dotos. Tur ir jātiek ar kājām, nevis ar mašīnu.

G. Celms:

– Es saku, ka ir iespēja.

R. Šiliņš:

– Ja mēs pieskaramies šai lietai no vides viedokļa un, abstrahējoties no cilvēku

paradumiem, jau teicu, ka katram personīgi konteineri noteikti ir labāks variants, jo materiāls, kas nāks no tiem, ir nesalīdzināmi kvalitatīvāks. To arī pierāda, teiksim, Skandināvijas pieredze, kur katrā mājā ir 4 konteineri, dažāda tilpuma. Jo, ja pieņemam, ka atsevišķos gadījumos līdz 50% starp šķirotajiem atkritumiem ir sadzīve, tas nozīmē, ka materiāls patiesībā ir sabojāts un tas, kas tur tajā zvanā ir, tas [tiek apglabāts] kalnā, ko mēs negribam pieļaut nekādā veidā. Ar konteineriem, sadalot tos pa privātmājām, šo iespēju būtiski samazinām. Tam ir savi plusi un savi mīnusi. No vides viedokļa, tas noteikti ir labāk, bet cilvēkiem, pieņemu, vienai daļai tas ir sarežģītāk. Teiksim, ja man būtu šāda iespēja Mērsragā, es noteikti izvēlētos šos konteinerus, jo man vieta atļauj. Es labāk atkritumus sašķiroju savā sētā nekā vedu kaut kur pa ciemu uz konteineriem. Līdz ar to, teiksim, ir dažādi varianti un dažādi scenāriji.

– Bet šajā situācijā, noklausoties diskusiju, kāds jūsu viedoklis? Cilvēku iemet ūdenī un skatās – uzpeldēs vai nē? Mēs esam gadiem, gadu desmitiem iedzīvotājus mudinājuši darīt tā, bet tagad bez informēšanas gribam, lai cilvēki dara citādāk? 

R. Šiliņš:

– Cilvēki gadiem ir darījuši diezgan slikti, jo par to kvalitāti ir diezgan maz runāts...

– Tas ir stāsts. Trīs miljonus eiro ieguldījām, ja nemaldos, jūsu [«Piejūras] izglītības projektā, kā to paredzēja jaunais Atkritumu apsaimniekošanas likums, kur ir tā nauda?!

R. Šiliņš:

– Mēs varētu ļoti vēlēties, lai tas produkts, kas līdz šim nācis no šiem dalītajiem konteineriem, būtu labāks. Tāpēc, kā jau minēju, skandināvi iet uz šiem individuālajiem konteineriem, arī Vācijā un vēl šur tur Eiropā iet prom no zvaniem vai citu veidu publiskajiem konteineriem, lai šķirošanu padarītu maksimāli kvalitatīvu.

– Lai mums būtu tīrs produkts pārstrādei... Celma kungs, vai šobrīd jums ir līgumi par pārstrādi? Vai tagad tikai presējat un krāmējat ķīpās, jo tas, ko es dzirdu ar tādu nomācošu regularitāti, ka nav jau kur likt arī tos pārstrādājamos materiālus, tāpēc tie jāuzkrāj. Nav arī dedzināšanas rūpnīcas... 

G. Celms:

– Nē, nav taisnība. Mums par visām otrreizējām izejvielām, kas ir derīgas tālākai pārstrādei, ir līgums. Mēs nododam šo materiālu, tāpēc tādi uzkrājumi veidojas tikai reizēm, kad cena ir neadekvāta. Tā ka stihiski un ilgstoši – tā nav.

– Pēdējais laikam bija tas 2020.gads, kad bija degošie atkritumi. Nesen Limbažu pusē bija līdzīgi.

– Ne tie atkritumi dega...

– Vismaz mums tā skaidroja...

– Es atvainojos, jā, tie bija presēti, ilgstoši uzkrājumi, bet man grūti spriest, kāpēc tas uzkrājums bija veidojies. 

– Nebija, kur tos nodot. 

– Iespējams, bet mums ir līgumi par otrreizējo izejvielu pārstrādi.

– Kādiem materiāliem?

G. Celms: 

– Metāls, plastmasa, kartons… 

 Nobeigums sekos.

Ivonna Plaude, Agita Puķīte