Katra zivtiņa – piecreiz apčubināta

Kad visi bija ietērpti baltos kostīmos, uzņēmuma vadītāja Ginta Kellera vadībā varēja ielūkoties arī ražošanas procesā un redzēt, kā zib darbinieku pirksti, apstrādājot reņģītes, un kā top pircēju tik iecienītā «Vīra buča» un «Sievas buča» jeb brētliņu filejas eļļā vai siļķu gabaliņi dažādās marinādēs. 

 Stāstot par uzņēmuma pirmsākumiem, uzņēmuma valdes priekšsēdētājs skaidroja, ka sākotnēji «Liedaga» ražošanas ēka atradusies jūras krastā, bet, iestājoties Eiropas Savienībā, stājušās spēkā arī jaunas prasības sanitārajā un vides jomā, kam šī ēka vairs nav atbildusi. ”Tad pārcēlāmies uz Ķemeriem, kur ražošanas vajadzībām īrējām 200 m², bet, kad no turienes nācās izvākties, toreizējā Lapmežciema pagasta pārvaldes vadītāja Dace Galandere piedāvāja šīs vecās darbnīcas, kuras, ieskaitot zemi, iegādājāmies trijos etapos. Padomju laikā te bija zvejnieku kolhoza «Selga» inženiertehniskais centrs «Liedags» ar mehāniskajām darbnīcām pirmajā stāvā un transporta daļu – otrajā. Kad te ienācām, ēka bija ļoti sliktā stāvoklī – jumts iebrucis, logi izsisti, viss aizaudzis. 2014. gadā pabeidzām pārbūvi un bijām priecīgi par paveikto – viss balts un skaists, bet tagad jau kāds remonts prasās, jo laika gaitā viss mazliet apbružājies,” stāsta G. Kellers. 

Strādājam pa vecam...

G. Kellers «Liedagā» nonācis 2011. gadā, kad tam bijuši astoņi īpašnieki: “Toreiz uzņēmumā sākās paaudžu maiņa, un jau divus gadus tas strādāja ar zaudējumiem, tāpēc īpašnieki pat apsvēra tā darbību izbeigt. No dažiem īpašniekiem daļas atpirku, un tagad esam palikuši trīs. Ilgus gadus uzņēmumu vadīja Skaidrīte Apsīte, kurai lielais paldies par tām receptēm, ar kurām tagad strādājam, tāpat šai ziņā esam pateicīgi arī tehnoloģei Aijai Duntavai. Tas ir «Liedaga» stabilais pamats, ar ko lepojamies un ar ko mūs atpazīst. Ir bijusi doma ik pa laikam kaut ko pamainīt – produktus, receptes, iepakojumu, bet nobremzēju, un, kā uz piemēru paskatoties uz «Laimas» konfektēm vai «Selgas» cepumiem, baidos visu sabojāt. 

Tāpēc – strādājam pa vecam – katru zivtiņu pieci cilvēki piecreiz apčubina, kamēr tā nonāk kārbiņā. Kad sāku strādāt, teicu, ka šis bizness gadus piecus var ilgt, ne vairāk, jo tāds roku darbs ilgi nav iespējams, bet, kā redzams,  strādājam vēl joprojām. Tagad domāju, – varbūt vēl gadus piecus mēs tā varam strādāt, jo – kā visiem zināms, roku darbs paliek arvien dārgāks un dārgāks, bet, pats galvenais, – ir arvien grūtāk dabūt cilvēkus, kas tādu darbu gribētu darīt.” Atbildot uz citu uzņēmēju jautājumu, vai nav domāts darba procesu automatizēt, G. Kellers skaidroja – ja visu automatizētu, komerciālais rezultāts būtu labāks, bet... ”Ir jau izmēģināti arī šādi tādi risinājumi, bet kolektīva viedoklis bija, ka ar spiedienu zivis tiek pārāk izskalotas, viss treknumiņš pazūd, un tad garšas vairs nav tās. Un es tam piekrītu. Turklāt arī ūdens patēriņš bija ļoti liels, tāpēc vismaz pagaidām strādājam, kā strādājuši. Uzņēmums izmanto no zvejniekiem iepirktas zivis, kas tiek sasaldētas, jo tā var nodrošināt pastāvīgu noslodzi darbiniekiem un izmantot tieši tik daudz zivju, cik konkrētā dienā nepieciešams. Reiz strādājām arī ar svaigām zivīm, taču tas liek būt ļoti atkarīgam no piegādēm – tiks zivis piegādātas, vai nē,” tā G. Kellers. 

Ar visiem jāsadzīvo 

Tā kā blakus ražošanas ēkai atrodas daudzdzīvokļu mājas, vaicājām, kā «Liedags» sadzīvo ar iedzīvotājiem. G. Kellers stāstīja, ka otrreiz ražotni tik tuvu daudzdzīvokļu mājām neceltu: “Kad nopirkām ēku, sākās parakstu vākšana pret ražotni, jo lielākās bažas bija, ka mēs te žāvēsim un kūpināsim. Rīkojām sapulces un stāstījām, ko darīsim. Bija arī citas problēmas – sākotnēji mums izdotajos tehniskajos noteikumos bija rakstīts, ka kanalizāciju varam ielaist ciema attīrīšanas iekārtās, bet, kad palaidām cehu, pateica, ka vēl vajadzīgs papildu nodrošinājums notekūdeņu attīrīšanai. Sapratām arī, ka tik tuvu izveidot savas attīrīšanas ietaises nav iespējams, tāpēc izmantojam citus risinājumus. Esam uzlikuši filtrus, un, lai notekūdeņus varētu ielaist centralizētajā sistēmā, SIA «Tukuma ūdens» katru mēnesi ņem analīzes, kas mums izmaksā 100 eiro. Marinādes un zivju ūdeņus savāc biogāzes stacijā, un šīs izmaksās par vienu automašīnu ir 300 eiro, bet zivju atkritumus savāc Saldus rajona uzņēmums «Reneta».”   

Par telpu attīstību jādomā

Uzņēmumā izgatavo vairāk nekā 30 produkcijas veidu. Agrāk to bijis vēl vairāk, taču laika gaitā esam centušies sortimentu, ja tā var teikt, vienkāršot, jo tāpat sanāk dažādi fasējuma veidi... Runājot par uzņēmuma attīstības dinamiku, G. Kellers ar smaidu to raksturo ar vārdiem “garlaicīga stabilitāte”: “Varu teikt, ka zivju patēriņš ir nemainīgs. Ir bijuši kritumi, kad, nespējot nodrošināt veikalu ķēdes prasīto zemu cenu, tiekam no tās izslēgti, jo nepiekāpjamies. Un tā kā Latvijā veikalu tīklu ir tik, cik ir, šādā brīdī par 30% apgrozījums samazinās, bet vietā nāk kāds cits un pēc laika atgriezās arī šī pati veikalu ķēde. Protams, ja strādā ar vairākiem partneriem, risku ir mazāk. Ir arī konkurence – jākonkurē gan ar vietējiem, gan Lietuvas un Igaunijas produktiem, kā arī jāpielāgojas tradīcijām un gaumei. Agrāk teica, ka, piemēram, lietuvieši brētliņas neēd, bet tagad caur lielveikala tīklu – ēd.” 

Runājot par nākotnes iecerēm, uzņēmuma vadītājs ir piesardzīgs – negribas kalt lielus plānus, lai gan – par attīstību esot jādomā: “Pēc Ķemeru 200 m² šīs ražotnes 660 m² šķituši varen plaši, taču tagad jūtams, – ja gribētu pieņemt vēl lielākus pasūtījumus, vietas tam būtu par maz – gan noliktavas, gan ražošanas telpām. Pamazām šo to pieremontējam, bet nav iespējams ražotni slēgt uz remonta laiku. Grīdu meistari saka, ka vajag četras dienas, bet mums pēdējo desmit gadu laikā nav tādu bijis brīžu, kad četras dienas būtu brīvas. Varētu to darīt svētku laikā, bet tieši svētkos pasūtījumu ir visvairāk.” Runājot par vēlmi audzēt darba apjomu, uzņēmuma vadītājs vērtē, ka varētu strādāt arī divās maiņās, bet, vismaz viņam šķiet, ka cilvēkiem tas ir par grūtu: “Mūsu darbinieki tikpat kā nemainās, atskaitot objektīvus apstākļus, piemēram, dzīvesvietas maiņa vai cits darbs, bet arī tad gadās, ka pamēģina pastrādāt citur, bet atgriežas pie mums. Darbinieki ir gan vietējie, gan brauc no Ķemeriem un citām vietām; no rīta izbrauc busiņš, visus savāc un vakarā aizved mājās. Visus nodokļus maksājam, veselības pārbaudes apmaksājam, ja vajag brīvu dienu, neatsakām un arī algu šo gadu laikā nevienu dienu neesam nokavējuši. Tomēr atbildība par gandrīz 50 cilvēku kolektīvu ir liela, tāpēc darbībā lielus riskus pieļaut nevaram. Tiesa gan – paziņojumi par minimālās algas pacelšanu liek pacelt produkcijas cenu arī mums.” 

Birokrātija ir birokrātija

Lai arī valsts virzienā uzņēmuma vadītājs skarbus vārdus neraida, tomēr, kad citi uzņēmēji mazliet paironizē par birokrātijas mazināšanu, Gints saka, ka vēl pirms diviem gadiem tiešām bijis tā – kā viena komisija pa durvīm iziet, tā otra jau klāt... Tomēr vienmēr izdevies ar visiem tikt galā: “Ja Zivju inspekcijai vai Pārtikas un veterinārajam dienestam vajag saskaitīt zivis, lūdzu, skaitiet – uz visām kastēm ir QR kodi, pēc kuriem zivju izcelsmi var izsekot.” Sarežģītāka dokumentu kārtošana esot tad, ja produkcija jāsūta uz Lielbritāniju, bet arī šis process jau iegājies. Tomēr daudzas lietas, kā saka G. Kellers, varētu darīt attālināti, turklāt, kā piebilda citi uzņēmēji, pārbaudes nereti dublējas; reāli tās varētu veikt viena iestāde, turklāt nevis trīs cilvēki, bet viens...

Nes Lapmežciema vārdu pasaulē lielāks

Viesojoties Lapmežciema uzņēmumā «Reinis-B», kur zivis kūpina pa senču modei, mūs sagaida izpilddirektore Alla Bečere. Jau daudzus gadus viņa kā bērnu, tā pieaugušo viesu grupām popularizē Lapmežciemu un Tukuma novadu, un protams, sava uzņēmuma produkciju. Tērpusies tautiskās drānās, saimniece arī mūs sagaidīja ar nelielu cienastu, liekot uzminēt, kāda zivs pasniegta. Pēc daudziem minējumiem nāca pareizā atbilde – sams. Kā izrādījās, lielās zivis nākot no Jēkabpils un Daugavpils zvejniekiem. 

Pati labākā  – dzīves skola 

“Pēc profesijas esmu puķkope un dekoratore un ar zivīm kādreiz biju uz “jūs”, bet esmu izgājusi dzīves skolu, un tā ir vislabākā skola. Lai kā arī nebūtu gājis, reizēm tieši citu ļaužu nepatika cilvēku padara stiprāku un ļauj noticēt pašam sev un tam, ko vari izdarīt. Tā bija arī ar mani. Mūsu ražotne ciemā ir pati jaunākā – 30. oktobrī tai apritēs 11 gadu, taču ar zivju pārstrādi nodarbojos 24 gadus. Pirmā vieta bija pretī «Citro» veikalam, taču, kad vajadzēja izvēlēties citu vietu, izvēlējāmies šo – klajā laukā ar lieliem krūmiem,” stāsta Alla Bečere. 

Atverot durvis uz ražotni, Alla saka, ka šis nav bulciņu vai karameļu cehs, bet vieta, kur kūpinot rodas dūmu smarža: “Te smaržo tāpat kā senāk, kad vēl mans vectēvs bija dzīvs un pa dienu kūpināja gaļu, bet vakarā gājām pirtī... Zivis kūpinām ar sausu alkšņa malku un uz dzīvas uguns. Visu darām ar rokām. Strādājam no pirmdienas līdz svētdienai – pirmdienās visu izmazgājam, iztīrām rāmjus, otrdien defrostējam jeb atlaidinām zivis. Kad viss ir sagriezts un sasālīts, nākamajā dienā kūpinām – vienā namiņā var salikt 17 dažādus izstrādājumus, bet reņģes, butes un lučus kūpinām atsevišķi.”

 Vaicāta, kā nosaka temperatūru un to, kad zivs ir gatava, Alla skaidro, ka laika gaitā izmēģināti dažādi termometri, gan elektroniskie, gan arī traktora, bet čuju, ņuhu un poņu jeb pieredzi nekas nevarot aizstāt.

Produkciju pārdod izbraukuma tirdzniecībā   

“Kad zivis nokūpinātas, sākot no ceturtdienas un līdz pat svētdienai, dodamies izbraukuma tirdzniecībā uz dažādām Latvijas vietām. Visu produkciju simtprocentīgi pārdodam paši – vidēji tās ir 12-13 tirdzniecības vietas, kuras meklēju pati, un no tā, cik to būs, ir atkarīgs, cik darbinieki nopelnīs. Ir bijuši piedāvājumi no veikaliem, kas vēlas mūsu produkciju pārdot, bet es zinu, ka tad reņģe būs jāpārdod par daudz lētāku cenu, un tas ietekmēs ieņēmumus. 

Veikaliem ir vēl citi nosacījumi, piemēram, ka mums jāsavāc nepārdotais, vai arī 30 dienas nedrīkstam mainīt cenu, iepriekš nebrīdinot. Bet – ko lai darām, ja kilogramam skumbriju nedēļas laikā cena pieaug gandrīz par eiro?... 

Kad kāds saka, ka mūsu zivis ir dārgas, es aicinu vienu darba dienu pie mums nostrādāt. Piemēram, atved 100 kilogramu reņģu; tās ir jāsaver, jāizretina, rāmītis jāieliek krāsnī, vairākas reizes jāapgriež, jāatdzesē, jāsapako, jāuzliek uz svariem, jānomarķē, jāieliek ledusskapī un jānogādā patērētājam. Tā var izrēķināt, cik tonnu dienā iznāk pārcilāt, un tad var spriest, cik zivei jāmaksā.”

Darām tik, cik varam

”Tāpēc – cik mēs paši – un kopā ar mani strādā 12 cilvēki – varam izdarīt, tik arī darām. Darbinieku vidējais vecums ir 60 plus. Ko darīsim tālāk, – to laiks rādīs. Strādā arī mani bērni un mazbērni, cik vien var. Atceros, mani puikas reiz ar rokām grieza sīpolus un mizoja ķiplokus. Turklāt visi sētas bērni zināja – ja grib, lai mani puikas iet spēlēties, tad jāiet palīgā. Par laimi šobrīd tiek piedāvāti jau nomizoti ķiploki vakuuma fasējumā – liels paldies zemniekiem, kas to praktizē, jo cik laika nevajag, lai 10 kilogramus nomizotu!... Rokas jēlas. Kādreiz arī reņģes ar rokām apstrādājām – ar šķērītēm griezām nost galviņas un astītes, tagad esam izrēķinājuši, ka filētās izmaksā lētāk. Protams, ja darba tirdzniecībā ir mazāk, reņģes apstrādājam paši.

Cik ražotāju, tik rokrakstu... 

Vaicāta par konkurenci, Alla stāsta, ka Lapmežciema pagastā ir 16 zivju pārstrādātāji: “Ir valsts atzīti uzņēmumi, kā, piemēram, Liedags, un ir mājražotāji. Vidēji pieci vai seši braucam uz gadatirgiem un tur satiekamies, Citam ir zemāka cena, citam – dārgāka, katram ir savs ražošanas process un izmaksas un katrs meklē atšķirīgo. Mums ir kūpinātas zivis ar vārdu: karpas ir Bertas, brekši – Alekši, līņi – Ješkas, luči – Friči, bet butes – Otīlijas. Pēc tā mūs atpazīst. Aizbraucām uz Liepāju, un cilvēki stāv rindā, un par to es biju lepna, jo arī viņiem vietējo pārstrādātāju netrūkst, bet – cik ražotāju, tik rokrakstu. Un visiem ir jādzīvo un ar darbu sava vieta zem saules ir jāiekaro.”

Uzņēmums arī rakstījis trīs Eiropas Savienības projektus – transportam un iekārtām, bet šobrīd gribot mazliet atvilkt elpu un padzīvot mierā – bez līdzfinansējumiem, kredītiem un līzingiem. 

Zivju ūdeņi – dārga problēma

Arī šajā uzņēmumā kanalizācijas lietas ir liela problēma. ”Tiklīdz vietējiem vedējiem radās problēma, nebija cita varianta – tagad brauc no Rīgas lielā mašīna reizi mēnesī, un tas izmaksā 300 eiro. Mati ceļas stāvus no tādām cenām! Un vēl zvana SIA «Tukuma ūdens» un prasa, vai man par aizvestajiem notekūdeņiem ir dokumenti?! Izrādās, Apšuciema mežā kāds izgāžot notekūdeņus. Interesanti, vai es ar krūzīti tos ūdeņus uz turieni būtu vedusi?! Bet šī tiešām ir liela problēma. Mēs paši esam izveidojuši savas nelielās deviņu kubikmetru attīrīšanas iekārtas, bet 11 gadu laikā jau trīs reizes esam visu tīrījuši. Es būtu gatava maksāt, lai varam notekūdeņus palaist kanalizācijā, bet to nedrīkstam.” 

Pašvaldības vadītājs Gundars Važa skaidroja, ka attīrīšanas iekārtas šos ūdeņus nevar pieņemt, jo tie ir tik ļoti piesātināti, ka attīrīšanas iekārtu baktērijas uzreiz aizietu bojā. Tieši šī iemesla dēļ, piemēram, Jūrmalas attīrīšanas iekārtās Slokā šos ūdeņus atteicās pieņemt. Kāpēc pašvaldība nav šo procesu sakārtojusi un tādējādi reāli sniegusi atbalstu uzņēmējiem, – atbildēts netika.