‘Saki tā, kā tas ir …’ /Haralds Biezais/

Ar šādu nosaukumu mūsu mazliet piemirstais, Lestenē dzimušais novadnieks publicēja savu atmiņu grāmatu (pirmpublicējums Linkolnā: Gauja, 1986. gadā). Tajā aprakstīta arī epizode, kurā darbība notiek 1940. gadā, svaigi pēc padomju tanku ienākšanas tajā vēlākais, kvēlais ateisma propogandists, bet toreiz vēl Lestenes baznīcas mācītājs Alfrēds Indriksons ar putām uz lūpām no kanceles sludināja, ka katra vara, kas vien ir, ir no Dieva…Un tātad – saprotams, ka arī, viņaprāt, – Staļina vara. Haralds Biezais, īsti neizpratis sava kādreizējā kursa biedra domu lidojumu, gāja sakristejā viņam tomēr pārprasīt par sacīto – kā tad tur īsti ir. Savukārt, Indriksons H. Biezajam toreiz pārmeta: ‘Tu laikam bībeli neesi lasījis?’

Būtu jau smieklīgi, ja ne traģiski. Un ne jau no kādreizējās vēstures viedokļa. No mūsdienu Latvijas viedokļa.

Ukrainas notikumi parādījuši acīmredzamo, ko tik daudzi negribēja ieraudzīt – tādas kompānijas kā «Saskaņas centrs» un «Negods kalpot Rīgai» ir Krievijas fašistu 5. kolona Latvijā, kas ik katrā piemērotā brīdī ir gatavas rīkoties paklausīgi sava saimnieka norādēm. Savukārt, visi tie ‘jaukie’ mūsu tautieši, kas siles motīvu (cerams, ka tikai to, lai gan savas tautas un tās vērtību nodevība mēdz būt arī daudz rafinētāka…) vadīti, ir vai nu ir bijuši šajās organizācijās vai arī balsojuši par tām (jo viņiem atmetuši tādu vai citādu kaulu un turklāt pavisam it kā par brīvu…) – ir izvēlējušies savu tautu un tās vērtības ‘pārdot par lēcu virumu’. Bībelē atrodama līdzība par to, kā vecākais dēls par lēcu zupu pārdot savu tēva pirmdzimtā dēla svētību jaunākajam brālim (tātad – vecākais noniecina savu svētību…). Latvijā Otrais pasaules karš noteikti vēl nav beidzies, jo skaidri redzamas okupācijas varas sekas. Karš nav beidzies arī Austrumeiropā kopumā. Un tas arī nav iespējams, kamēr vien šai reģionā valda kāds fašistisks režīms, ar ko pasaule patlaban īsti netiek galā.

Bet būtiskākie ievainojumi mūsu tautas un valsts attīstībā notikuši pavisam nesen. Viens eksprezidenta Gunta Rumpīša / pēc viņa rīcības sekām – nedomāju, ka viņš būtu jāsauc pazīstamā radinieka uzvārdā, ja jau reiz no tā reiz atteicās/ laikā. Viens no faktiem, kas nav būtiski izgaismots mūsu it kā visai demokrātiskajā valstī ir, ka tieši viņš kopā ar Mārtiņu Virsi, tā laika ārlietu ministra pirmo vietnieku (no 1990. līdz 1993. gadam) un ministru prezidentu Ivaru Godmani pieļāva, ka Latvijā paliek īpaša svešas valsts ‘dāvana’ –– 40 000 demobilizējušies armijnieki un viņu radinieki. Pašā karstākajā diskusiju brīdī toreiz gan nezkāpēc G.Rumpītis pasauca uz pārrunām mūsu radošos – arī Zigmundu Skujiņu un mūsu novadnieci Māru Zālīti, kuri tieši tāpat kā mūsu cits novadnieks- tā laika ārlietu ministrs Georgs Andrejevs domāja loģiski un tiesiski – okupācijas karaspēkam un viņu radiniekiem visā pilnībā ir jāatstāj okupētā teritorija. To, kā ar G. Andrejevu tika galā mūsu ‘vadošie’ jauki aprakstījis kāds anonīms /bet acīmredzami zinošs/ interneta komentētājs

Ar pseidonīmu ‘Atmoda’:

‘Tikai daudzi jau nezina, ka G. Andrejevs nepiekrita Maskavas prasībai pēc PSRS karaspēka izvešanas atļaut palikt Latvijā PSRS armijas virsniekiem /kuri jau laicīgi bija demobiliozējušies,/ ar ģimenēm-kopskaitā ap 40 tūkstošiem.

Lai to varētu realizēt, G. Andrejevu aizsūtīja komandējumā uz ārzemēm,uz Maskavu devās prezidents G. Ulmanis un viss tika nodarīts. Šodien mēs baudam “gudrās G. Ulmaņa” rīcība sekas/../ ’ /Skat. internetā ŠEIT!/

Savukārt ‘radošos’ apstrādāja mājās palicējs M. Virsis, kā liecina zinātāji – viņam skaļi bļaujot: ‘Vai jūs gribat, lai mūsu tautu sabradā tanki ?’

Tātad – pateicoties šiem mūsu ‘jaukajiem’ puišiem Latvijā Krievijai kopumā izdevās atstāt sev lojālu kontingentu ar apmēram Liepājas pilsētas iedzīvotāju skaitu. Un kā jūs domājat – vai gan tur nebija arī mums ‘draudzīgās’ valsts aģentūra, ar uzdevumiem iefiltrēties valsts sturktūrās, u.t.t. Lietojot arī savai ietekmei ekonomiskās sviras, u.c. instrumentus. Ievērojot šo īpašo ‘dāvanu’ viss kļūst pārskatāmāks un skaidrāks. Arī tas, kāpēc Rumpīša kungam tā rūp hokeja draudzība ar Putina kolēģi no VDK laikiem Juri Savicki, ar to pašu.Viņa hokejtēva viesmīlību Arēnā Rīga regulāri izbauda arī Latvijas valsts augstākā amatpersona – Valsts prezidents Andris Bērziņš ar kundzi. Nu jā, arī tāpēc mans prezidents jau viņš nav noteikti.

Un tur jauko ‘ēšanu no Savicka rokas’ izmanto arī viņa kompanjons, ekspremjers Aigars Kalvītis (atcerieties šī jaukā puiša lielību: ‘Es Putinam apsolīju sakārtot Abrenes /tas ir atdot Krievijai bez kādām pretenzijām…/ jautājumu un to arī izdarīju. Tāpēc jau šis puisis ir tādos draugos ar jauno kaimiņvalsts fīreru…’), arī Latvijas eiroparlamentārietis Ivars Godmanis ar sievu, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani. Jā, un ja nu atceramies, ka VDK virsnieki nekad nav bijušie, tad viss paliek vēl pārskatāmāks. Tad jau mums īsti nav ko pārmest , ka uz jautājumu, vai Latvija ir tikusi okupēta, Savickis LTV tiešraidē pagājušā gada 12. novembrī atbildēja: „Jūs man tagad to jautājat? Man tagad jāpadomā vēl, mazlietiņās (..) Lai vēsturnieki pastrādā. (..) Es nesaku, ka tā nebija okupācija, bet tas ir tāds sarežģīts moments.” Nu jā, varbūt, viņš zināja – labāk tālredzīgi šos jautājumus atstāt neatbildētus… Un Savickis, VDK laikos, starp citu, pagājušā gada astoņdesmitajos gados strādāja tieši ‘Vācijas virzienā’ un kāda sakritība -tāpat kā kāds V. Putins. Tad arī viņi kopā iepazinušies, kopīgu darbiņu darot, un vēlāk pamazām pat esot jauki satuvinājušies. V. Putins pat bijis iecerējis J. Savicki kā vienu no iespējamajiem gāzes monopoluzņēmuma Gazprom vadītāja kandidātiem. Toreiz gan J. Savickis atteicās apstiprināt vai noliegt šo jauko ziņu…

Nē, nē – man jau nav nekas pret hokeju. Vienīgi jāapzinās, cik šīs jaukās spēlītes un sarunas spēlīšu laikā izmaksā Latvijas valsts identitātei. Domāju – padārgi.

Un arī tāpēc – man, ziniet, nu nebija nekāda dižā prieka, kad pagājušā gadā luterāņu arhibīskaps sūtīja savu apsveikumu partijas «Negods kalpot Rīgai» kongresam, bet viņa katoļu kolēģis pat sūtīja savu mācītāju tur aizlūgt Dievu. Un tad nu ‘svētību’ sadabūjuši viņi iebalsoja Rīgā kādu Nilu Ausaini, kas svaigi priecīgi bij’ balsojis par dižās kaimiņu tautas valodu kā Latvijas valsts valodu. No tā brīža arī sapratu, ka tas Jēzus Kristus, ar ko es sarunājos, ne vienmēr ir tas pats, ar kuru runājas mūsu baznīcu hierarhi. Un arī tādi mācītāji kā Ainārs Baštiks un Jānis Šmits, kas būdami ‘Negods kalpot Rīgai’ rindās, šķiet, ar lielu prieku balso par latviešu valodas noliedzēju un visādu ‘jauku’ gudrību paudēju Ukrainas notikumu sakarā – to pašu Ausaini. Pēdējais mūs nesen aplaimoja ar jauku domu, ka ‘nu kamēr es esmu politikā – nekas tāds Latvijā nenotiks.’ Tas ir, mūsu ‘draudzīgās’ valsts karaspēks bez zīmotnēm un pazīšanās zīmēm ļoti nejauši neieies mūsu valstī. Nez kāpēc šausmīgi sirsnīgi gribas naivi un no sirds ticēt mūsu mīļajam ausainītim…Viņš jau mīl latviešus noteikti tikpat stipri kā savus kaķēnus. Es tikai baidos – vai tādai svētai relikvijai mums jāļauj tā brīvi pa Rīgu staigāt – arī pats nejauši esmu dažkārt viņu ielās sastapis. Vai tomēr drošāk nebūtu (ka tik kas nenotiek …tpu, tpu, tpu) – puisi ielikt kādā pilnīgi apsargātā vietā. Nu, piemēram, kaut vai Rīgas centrālcietumā… Citādi visādi var gadīties šajos nedrošajos laikos… Nu un lai taisnīgāk un jaukāk – varētu arī tādu kā taisnīgu tiesu – nu pēc tā paša parauga kā jaukā kaimiņvalsts reiz ‘tiesiski’ kārtīgi sadeva M.Hodorkovskim. Šādos gadījumos tiešām būtu jāpārņem piemērs. Nu tādu – pavisam sirsnīgu taisnīgumu. Lai jau nu šiem tik pat labi tiek tas taisnīgums kā Krievijā. Un lai jautrāk par sarunu biedreni cietumā varētu ņemt profesori Ausmu Cimdiņu. Tur viņai būtu laiks vēlreiz pārlasīt savas grāmatas gan par Vairu Vīķi-Freibergu, gan Ojāru Vācieti, gan savus pētījumus par Imantu Ziedoni un Zentu Mauriņu. Un tas tiešām būtu emocionāli aizraujoši, ja savu balvu par visrafinētāko latviešu tautas vērtību nodevību pagājušā gadā profesore saņemtu tieši tur.

Bet ukraiņu brīvības cīņa, apņēmība un drosme stāvēt pretī vislielākajam un visnekaunīgākajam šī brīža fašismam, protams, ir iedvesmojoša un gan jau arī Latvija notiekošajā smelsies drosmi atliekt savu visai saliekto muguru, saredzēt un sacīt visu tā, kā tas ir…

‘Ej bāliņi taisnu ceļu,

Runā taisnu valodiņu,

Tad ij Dievs palīdzēs,

Taisnu ceļu nostaigāt ’ /L.t.dz./

Nu jā, par to Dievu un par Jēzu Kristu, jūtu, ka manējais varētu būt tāds pats, kāds tas bija Jānim Pāvilam II (Karolam Voitilam). Un par visu minēto arī viņam kas ir sakāms izrādās:

‘Vārds „tēvzeme” saistīts ar nozīmi, kāda ir vārdam „tēvs”, kā arī ar pašu tēvu. Tēvzeme daļēji ir tas pats, kas dzimtas īpašums – to labumu kopums, ko saņemam mantojumā no senčiem. Nereti mēdz teikt arī „dzimtene–māte”. Mēs no pašu pieredzes zinām, cik liela nozīme garīgā mantojuma nodošanā ir mātei. Tātad tēvzeme ir mantojums un tajā pašā laikā īpašuma tiesības, kas izriet no šī mantojuma; tas attiecas arī uz zemi, teritoriju. /../

Ja tautai ar varu tiek atņemta tās zeme, tā it kā raida lūgumus, kliedzienus šīs tautas garam. Tautas gars pamostas, sāk jaunu dzīvi un cīnās, lai zeme atgūtu savas tiesības.

Jēdziena „tēvzeme” analīze un tā saikne ar tēvišķību un dzimšanu ir pietiekami izsmeļošs patriotisma morālās vērtības pamatojums. Ja rodas jautājums par to, ar kuru no baušļiem šis tikums saistīts, tad atbilde ir vienkārša – uz šo tikumu attiecas ceturtais bauslis, kas mums uzliek pienākumu godāt tēvu un māti.

Mums vecāki jāgodā, jo viņi mums ir Dieva, Radītāja, pārstāvji. Dodot mums dzīvību, viņi piedalījušies radīšanas noslēpumā, tāpēc ir pelnījuši godbijību, kas līdzīga tai, kādu izrādām Dievam, Radītājam. Patriotisms ietver tādu pašu iekšēju attieksmi pret tēvzemi, kura ir ikviena cilvēka patiesā māte. Garīgo mantojumu, ar kuru mūs apveltī tēvzeme, mēs saņemam no tēva un mātes; un tas ir pamats, lai mūsos veidotos pietas ( pietas – no latīņu valodas – pienākuma pret Dievu, radiniekiem, tēvzemi pildīšana – A. Š.)pienākums.

Patriotisms nozīmē mīlēt visu to, kas attiecas uz tēvzemi, – mīlēt vēsturi, tradīcijas, valodu, dzimtās zemes dabu. Tā ir mīlestība arī pret savu tautiešu daiļradi – viņu gara augļiem. Par pārbaudījumu šīm jūtām kļūst ikviens apdraudējums tam labajam, ko iemieso tēvzeme. /../’

/ No grāmatas «Atmiņa un identitāte»/

Nu jā – 27. aprīlī Jāni Pāvilu II kanonizēs, tas ir – izsludinās par svētu. Laikam jau zinu – kāpēc. Dzīvam esot tieši viņam lielā mērā izdevās nobrucināt ļaunuma – PSRS impēriju. Kā svētajam viņam noteikti izdosies iedvesmot un tikt galā ar ļaunuma paliekām Austrumeiropā un Krievijā. Starp citu – kā pāvests viņš apmeklēja gan Baltijas valstis, gan Ukrainu, bet Krievija viņam kā pāvestam liedza iebraukšanu…. Kā svētajam šo šķēršļu viņam vairs nebūs. Bet Krievijai izlaužot savus pēdējos (gan diezgan daudzos ) indes zobus, varbūt, var notikt tas, par ko tik daudzi aizlūdz – ‘Krievijas atgriešanās’, kas nozīmētu arī savu daudzo gadu desmitu ļaunuma, kas nodarīts citām tautām atzīšana un nožēlošana. Gluži kā to jau veiksmīgi izdarīja Vācija. Bez tā – ne miera, ne harmonija, ne svētība šai zemē nav iespējama. Tā kā Ukrainas nostāšanās pret planētas globālo ļaunumu ir cīņa mūsu visu un arī mūsu nākotnes vārdā. Tādēļ mūsu brāļiem un māsām tik ļoti ir nepieciešama mūsu solidaritāte un atbalsts, jo viņi tur ar Dievpalīgu cīnās arī par mums. Bet brāļiem diktatoriem novēlu vien to pašu, kas jau ar viņiem allaž ir noticis. Turklāt – tas ir dabisks process- egoismam, turklāt bezgalīgos apmēros dabā nav vietas. Un visi augoņi reiz pārsprāgst. Tā noteikti būs arī šoreiz.

Bet kāpēc – šīs nosaucu par gavēņa laika domām. Tāpēc, ka īstais gavēnis ir atzīt patiesību. Drosmīgi ieraudzīt tos dzīves kontekstus, kuros esam un kuros dzīvojam. Jā, arī šos – gan Latvijā, gan pasaulē.