Patiesībā žēl jau tāpēc, ka nepiezvanīju ātrāk – tik ļoti gribējās pateikt paldies tiem labajiem cilvēkiem, kas tik skaisti – vienkārši un rūpīgi – atjaunoja tiltiņu pār Slocenes upi iepretī kādreizējai naftas bāzei. Un tagad, kad nu beidzot biju saņēmusies jums piezvanīt, huligāni atkal tiltiņu papostījuši.

Šo pāreju pār Sloceni izmanto daudz ļaužu – patiesībā vairums Jauntukuma kājāmgājēju. Un diezgan ilgu laiku tiltiņš bija visai nožēlojamā stāvoklī – apdrupis, aizlūzis, ar sarūsējušām un metāla zagļu gandrīz noplēstām margām. Bet ap Jauno gadu – tavu brīnumu! – tiltiņš bija ieguvis, drošas un stabilas, zaļi nokrāsotas margas! Īpašs prieks par to mums – veciem cilvēkiem, un drošāka sajūta arī skolēnu mammām.
Bet prieks bija īss – pirms pāris nedēļām kādam acīmredzot ar galviņu slimam cilvēkam (ziniet, kā tai krievu teicienā – spēks ir, prāta nevajag) atkal bija saniezējušies nagi un viens margu posms atkal ir izlauzts!