Pagājušā nedēļā redakcijā vērsās kāda Irlavas iedzīvotāja. "Parasti nesūdzos, taču šoreiz vienkārši sāp!" stāsta kundze. Pirms diviem gadiem mājās paņemts suns, kurš, kā apgalvo tā saimniece, bijis ļoti draudzīgs, arī meža dzīvniekus nedzenājis, jo bija pieradis, ka stirnas teju pa sētu staigā, pēc barības nākdamas. Un nu… vairs suņa nav, jo kādu dienu, kamēr suns pa lauku skraidījis, to nošāvuši. "Kaimiņš, savai mājai tīrot jumtus, bija redzējis, kā apstājas mašīna, atskan blīkšķis, un suns saļimst," asarām acīs stāsta suņa saimniece. "Atceros, kā es kā kucēnu viņu mājās nesu un nu atkal… tikai ar lodi sirsniņā!" Tādēļ irlavniece vēlas noskaidrot, vai tiešām tā drīkst rīkoties – nošaut suni pašu īpašumā?

Komentēt situāciju lūdzām Tukuma rajona virsprokuroru Aigaru Bičušu, kurš, kā pats skaidro, par šo problēmu domājis jau sen un iedziļinājies jautājumā no abiem skatu punktiem.

Ne tikai draugs…

A. Bičušs:

– LR spēkā esošā likumdošana, jo īpaši Ministru Kabineta «Medību noteikumi» un «Medību likums» medniekiem piešķir tiesības atsevišķos un ļoti konkrētos gadījumos nomedīt arī klaiņojošus suņus. Nav apstrīdams fakts, ka klaiņojošie suņi nodara lielu kaitējumu medību saimniecībām, to starp meža dzīvnieku populācijai. Klaiņojošo suņu īpatsvars pieaug ar katru gadu, kā rezultātā ziemās ar biezu sniega kārtu klaiņojošie suņi dzenā meža zvērus, nereti nokož ziemas novārdzinātās stirnas, bet pavasaros noplēš nesen dzimušās meža cūkas… Jāsaprot, ka meža zvēriem kaitējumu ne vienmēr nodara bez saimnieka palikušie suņi, bet arī kopti un saimnieka aprūpēti mīluļi! Ir daļa sabiedrības (īpaši lauku apvidos), kam būtu ieteicams mainīt domāšanu. Nācies novērot, ka suņu īpašniekiem ir savdabīga un novecojusi izpratne par suņu turēšanu. Suņiem tiek ļauts aizklejot tālu prom no mājām, klejot un sirot pa mežiem. Par to nereiz esmu praksē pārliecinājies pats. Jāsaprot, ka suns ir ne tikai cilvēka uzticams un mīļš draugs, bet arī dzīvnieks, ar visiem tam piemītošiem instinktiem un netikumiem.

Abi labi

– Nereti sastopamas situācijas, kad konkrētu suņu īpašniekiem attiecīgā mednieku kolektīva mednieki vairākkārtīgi aizrādījuši par to, ka viņu suņi klejo, dzenā meža zvērus. Parasti suņu saimnieku atrunas ir bez jebkādas paškritikas, „mans suns jau tas nevarēja būt", „mans suns ir pabarots un meža zvērus neaiztiek", „tas tā nevar būt", „pierādi"!" – tās ir visbiežāk dzirdētās atrunas. Tai pat laikā virsprokurors nenoliedz, ka mednieki nereti rīkojas līdzīgi – nošauj suņus un vēlāk atrunājas: "Pierādi!" "Bet vai konkrētā situācija, nošaujot kādam piederošu suni, tiek atrisināta? Domājams, ka nē, tā tiek radītas tikai nevajadzīgas konfliktsituācijas," ir pārliecināts virsprokurors.

Kad šaut nedrīkst?

A. Bičušs skaidro:

– Neaizstāvot nevienu no viedokļu pusēm, vēlos paanalizēt arī mednieku tiesības un rīcību. Kā norādīju iepriekš, normatīvos aktos ir virkne nosacījumu, kad medniekam tiek dotas tiesības nošaut klaiņojošu suni. Tā MK noteikumos «Mednieku noteikumi» 3.2.14. punktā noteikts, ka klaiņojoši suņi un kaķi medījami visu gadu bez īpašnieka piekrišanas. «Medību likuma» 3. pants nosaka, ka par klaiņojošiem suņiem (izņemot šķirnes medību suņus) atzīstami jebkurā gadalaikā medību platībās tālāk par 200 metriem no apdzīvotām vietām vai dzīvojamām mājām brīvi klejojoši suņi bez uzpurņa vai reģistrācijas žetona. Tātad – medniekam nav tiesību šaut suņus „pa labi un pa kreisi"! Nelikumīga mednieka rīcība jebkurā gadījumā būs tad, ja suns, kā norādīts jūsu rakstā, tiks nošauts suņa saimnieka privātīpašumā, ar nosacījumu, ja saimnieks medību tiesības nebūs nodevis citam lietotājam. Tātad, par konkrētiem gadījumiem, ja suni mednieki nošāvuši privātīpašumā, suņa saimniekam ir tiesības vērsties policijā. Gadījumā, ja kādas konkrētas personas vaina tiks fiksēta un pierādīta, mednieks saņems sodu, to starp viņa pienākums būs atlīdzināt suņa saimniekam nodarītos zaudējumus.

Uzskatu, ka sevi cienošs mednieks vienmēr, pirms nošaus klaiņojošu suni, izanalizēs visus apstākļus un tikai tad pieņems lēmumu. Viennozīmīgi, ka braukāšana pa ceļiem un suņu šaušana jebkādos apstākļos, ir nicināma un nosodāma rīcība, par kuru piemērojams likumā noteiktais sods.

Nobeigumā vēlos aicināt suņu īpašniekus atcerēties sen zināmos vārdus par to, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Savukārt medniekus vēlos aicināt būt cilvēcīgiem, saprotošiem un humāniem, mēģināt pēc iespējas risināt klaiņojošo jeb klejojošo suņu problēmas tiesiskā un sevi cienošā veidā.